Pilsētā

6. jūnijā, piedaloties Jelgavas pašvaldības vēlēšanās, iedzīvotāji atdos savu balsi par kādu sarakstu un tādējādi izšķirs mūsu pilsētas nākotni. Neapšaubāmi – ļoti daudziem tās būs kārtējās vēlēšanas, taču daļa cilvēku pie vēlēšanu urnām Jelgavā dosies pirmo reizi – kāds tikai nesen kļuvis pilngadīgs, kāds beidzot saņēmies un ieguvis Latvijas pilsonību, savukārt vēl kādam šīs būs pirmās pašvaldību vēlēšanas kā jelgavniekam. Šoreiz «Jelgavas Vēstnesis» pievēršas tieši viņiem un izzina, ar kādām sajūtām viņi pirmo reizi dosies balsot mūsu pilsētā. 

6. jūnijā, piedaloties Jelgavas pašvaldības
vēlēšanās, iedzīvotāji atdos savu balsi par kādu sarakstu un
tādējādi izšķirs mūsu pilsētas nākotni. Neapšaubāmi – ļoti daudziem
tās būs kārtējās vēlēšanas, taču daļa cilvēku pie vēlēšanu urnām
Jelgavā dosies pirmo reizi – kāds tikai nesen kļuvis pilngadīgs,
kāds beidzot saņēmies un ieguvis Latvijas pilsonību, savukārt vēl
kādam šīs būs pirmās pašvaldību vēlēšanas kā jelgavniekam. Šoreiz
«Jelgavas Vēstnesis» pievēršas tieši viņiem un izzina, ar kādām
sajūtām viņi pirmo reizi dosies balsot mūsu
pilsētā. 

Haralds Bukšs, IT
speciālists:

«Jelgavu par savu pilsētu pirmām kārtām izvēlējos studiju dēļ.
Rīgas burzma mani nekad nav vilinājusi, tāpēc izšķīros par labu
Jelgavai. Lai gan liela, bet mierīga – tieši tāds bija mans pirmais
priekšstats par Jelgavu. Protams, liela šī pilsēta man likās toreiz
– pirms sešiem gadiem, kad šeit pārcēlos uz dzīvi no salīdzinoši
mazās Viļakas. Tagad pavisam noteikti sevi uzskatu par jelgavnieku
– to nolēmu pirms kādiem diviem gadiem, kad savu dzīvesvietu
deklarēju Jelgavā, tāpēc likumsakarīgi, ka piedalīšos arī
pašvaldības vēlēšanās, jo man rūp manas pilsētas nākotne. Tātad –
šīs būs manas pirmās pašvaldību vēlēšanas kā jelgavniekam, tāpēc
savu izvēli ļoti nopietni pārdomāju.

Laikā, kad notika iepriekšējās pašvaldību vēlēšanas, vēl dzīvoju
Viļakā, turklāt tad man tikko bija apritējuši 18 gadi. Jāatzīst, ka
tajā vecumā man īsti nebija savas stingras pārliecības, par ko
balsot, tādēļ vairāk paļāvos uz izjūtām un vecāku viedokli. Bet
tagad ir pavisam citādi – vēl pašlaik turpinu pētīt partiju
priekšvēlēšanu programmas, izmantoju visus iespējamos resursus, lai
gūtu maksimāli daudzpusīgu informāciju. Protams, ka tas ir
vajadzīgs, lai es objektīvi varētu izsvērt, par ko balsot. Solīt
jau sola visi, taču jāskatās arī, ko cilvēki, kas kandidē
vēlēšanās, jau ir izdarījuši pilsētas labā, un jāizvērtē, ko viņi
reāli varētu izdarīt no solītā, vai tam var ticēt. 

Jāteic godīgi – izvēle ir grūta. Vienpadsmit sarakstu tomēr nav
maz, turklāt pilsētas attīstības un iedzīvotāju labklājības jomā,
kas man šķiet īpaši svarīgi, sola visi. Tad nu nākas izmantot
izslēgšanas metodi – tagad jau apmēram uz pusi ir sarucis to
partiju skaits, no kā man jāizvēlas. Palikušas, manuprāt,
spēcīgākās, tāpēc vēl aizvien turpinu informācijas «filtrēšanu». Uz
vēlēšanām došos jau ar simtprocentīgu pārliecību, par kuru sarakstu
balsot. 

Protams, manā dzimtajā pilsētā tas bija citādi, jo vēlēšanās
startēja vien pāris sarakstu, turklāt visus kandidātus es daudzmaz
pazinu. Arī priekšvēlēšanu kampaņas nebija tik vērienīgas kā tagad
Jelgavā. Jā, bija kāda vides reklāma, kāds partijas plakāts, taču
tas, kas pašlaik notiek Jelgavā, dažbrīd vienkārši nogurdina –
šķiet, ka visa pilsēta ir vienās vienīgās politiskajās reklāmās.
Īpaši uzbāzīgas, manuprāt, ir tās mašīnas, kuras piekabē velk
partiju reklāmas… Taču tās manu izvēli neietekmē – man tiešām ir
svarīgi, lai Jelgavu vadītu cilvēki, kam es uzticos.» 

Laura Lapiņa, Jelgavas
Spīdolas ģimnāzijas 12. klases skolniece:

«Šīs man būs pirmās pašvaldības vēlēšanas. Ņemot vērā, ka esmu
jelgavniece, tas ir pašsaprotami, ka arī man obligāti jāiet vēlēt.
Tas nav nekāds pilsoņa pienākums ķeksīša pēc – man tik tiešām
interesē, kas notiek pilsētā, kurā es dzīvoju. Tieši tāpēc esmu
gatava piedalīties gan vēlēšanās, gan citos pasākumos un notikumos
Jelgavā. Jā, protams, pašlaik man daudz svarīgāki ir pēdējie skolas
noslēguma eksāmeni un ieskaites, jo jābeidz ģimnāzija, taču tas
nenozīmē, ka nezinu, kas šobrīd risinās Jelgavā. Zinu arī par
pašvaldības vēlēšanām, partiju sarakstiem un to partiju līderiem,
jo informācijas netrūkst. Taču, neskatoties uz to, šobrīd es vēl
savu izvēli neesmu izdarījusi un pieļauju, ka tā skaidra būs tikai
6. jūnijā, kad došos uz vēlēšanām. Esmu dzirdējusi, ka ir tāds
tests internetā, kas pēc tavām atbildēm uz jautājumiem spēj
noteikt, kura partija tev saistošākā un vairāk pēc savas programmas
atbilst tavām interesēm un vēlmēm. Arī mani skolas biedri to ir
pildījuši, tāpēc noteikti līdz vēlēšanām gribu pati pamēģināt un
izpildīt šo testu. Pieļauju, ka tas kaut kādā mērā varētu noteikt
manu izvēli par labu kādai partijai šajās vēlēšanās. Protams, arī
masu medijus esmu lasījusi. Es gan nevaru vēl pateikt, kas ir tās
lietas, kas kādam par labu īsti noskaņotu mani, bet pieļauju, ka
tie ir darbi, kas saistīti ar jauniešiem un pilsētas kopējo
attīstību. Protams, skolā mums ir politikas stundas, taču to
uzdevums nav mūs iepazīstināt ar partiju programmām – līdz šim mums
ir bijušas interesantas diskusijas par politiskiem notikumiem, tas
arī viss. Mums pašiem jāinteresējas par notikumiem, partiju
programmām un kandidātiem. Jā, ir daudz jauniešu Latvijā, kuriem
neinteresē politika, taču gan es, gan mani draugi interesējas par
politiku, mēs arī ārpus skolas mēdzam par to runāt. Saprotams, ka
arī viņi dosies uz vēlēšanām. Arī mana draudzene ir vienā partijā,
kas startē šajās pašvaldības vēlēšanās, taču tas, ko esmu
dzirdējusi no viņas, manu viedokli nav iespaidojis. Ja būtu, tad
jau es zinātu, par ko balsošu. Jāpiebilst, ka par politiskajiem
jautājumiem interesējos arī iepriekš, taču tagad, šķiet,
informācija ir daudz atklātāk pieejama.» 

Larisa Li, suņu
friziere:

«Pēc tautības esmu korejiete. Latvijā dzīvoju apmēram no gada
vecuma, kad mani vecāki pārcēlās uz dzīvi šajā valstī. Ilgu laiku
dzīvoju Dobelē, bet no 1975. gada – Jelgavā.

Latvijas Republikas pilsonību un līdz ar to arī tiesības
piedalīties gan Saeimas, gan pašvaldību vēlēšanās ieguvu 2007.
gadā. Deviņdesmitajos gados, kad radās iespēja iegūt Latvijas
pilsonību, tādu nepieciešamību nejutu. Izlemt, ka tomēr vēlos kļūt
par šīs valsts pilsoni, man palīdzēja tas, ka gan mans vīrs, gan
dēls ir Latvijas pilsoņi, turklāt es beidzot sapratu, ka vēlos
aktīvi iesaistīties sabiedriskajā dzīvē. Tiesa, vēl viens pluss
līdz ar pilsonības iegūšanu ir atvieglota izceļošana no
Latvijas.

Esmu nolēmusi piedalīties pašvaldības vēlēšanās, jo gribu kaut
ko šajā pilsētā mainīt uz labu. Jelgavas domi vēlēšu pirmo
reizi.

Informāciju par deputātu kandidātiem un partiju solījumiem
iegūstu no preses un televīzijas, bet principā visam, ko redzu un
dzirdu, domāju līdzi. Es apzinos, ka tam, kas tiek pateikts
priekšvēlēšanu kampaņas laikā, ticamība ir apmēram 30 procenti.
Pirmkārt, izvērtēju, vai to, ko sola deputātu kandidāti, tiešām ir
iespējams izpildīt. Ja jā, tad kā. Otrkārt, man ir svarīgi, lai
izmaiņas būtu tādas, kas nāk par labu Jelgavas iedzīvotājiem. Tādām
frāzēm kā «radīsim darba vietas» es neticu, jo šajos apstākļos
tādam apgalvojumam apakšā nepieciešams ekonomiskais pamatojums. Tā
ir tikai tukša runāšana. Treškārt, izvērtēju kandidātu izglītību un
to, vai viņi ir profesionāli un kompetenti risināt jautājumus, par
kuriem runā. 

Manuprāt, ļoti būtisks pārvaldības trūkums ir tas, ka amatos
ieceļ radus, draugus, paziņas, kas nav pietiekami kompetenti, ka
konkursos uzvar savi cilvēki, kaut arī tas ekonomiski nav
izdevīgākais piedāvājums. Tā diemžēl notiek ne tikai Latvijā, bet
to jau iepriekš nevar paredzēt.

Gribētos ticēt, ka ikviens iedzīvotājs, nododot savu balsi
pašvaldības vēlēšanās, var kaut ko ietekmēt savā pilsētā un ka
cilvēki, kurus mēs ievēlēsim, būs gatavi strādāt pēc labākās
sirdsapziņas.»   

Ādolfs Šudeiķis,
amatnieks:

«Tiešām – pēc pāris dienām taču būs pašvaldību vēlēšanas!
Ziniet, tajā visā ikdienas skriešanā es pat tā īsti neesmu spējis
padomāt par šo tēmu. Jā, jā, šīs būs manas pirmās vēlēšanas –
oficiāli tikai nepilnu gadu esmu Latvijas pilsonis – līdz šim biju
Lietuvas pilsonis. Lai gan ilgi gadi jau nodzīvoti Jelgavā, nekad
neesmu vēlējis pašvaldību. Protams, tas ir pilsoņa pienākums, taču,
atzīšos, izdarīt izvēli nav viegli. Kāpēc? Tāpēc, ka man kā
vienkāršam iedzīvotājam tās informācijas nemaz nav tik daudz. Var
jau būt, ka partijas pirms vēlēšanām tiešām uzrunā cilvēkus, bet es
to kaut kā nedzirdu. Tā nu diemžēl sanāk – viņi runā, bet es
nedzirdu.

Kas tad man atliek? Tie priekšvēlēšanu materiāli, kas tiek
samesti manā pastkastītē. Jā, es tos izņemu, ielieku mašīnā ar domu
– kad būs laiks, palasīšu, taču nedomāju, ka šāda informācija man
palīdzēs pieņemt lēmumu – es skaidri apzinos, ka tur tiek drukāts
tikai tas labais, ko partija par sevi vēlas pateikt, taču es gribu
izdarīt izvēli, kas nav balstīta tikai uz tukšiem solījumiem. Un
tad nu es saprotu, ka mana vienīgā iespēja ir vērtēt esošos
politiķus, kas jau strādā domē. Tur man vismaz pietiek tik daudz
pieredzes, lai saprastu, kas ir un kas nav darīts pilsētā. No savas
pieredzes varu teikt, ka pirms gadiem sešiem un vēl senāk situācija
varbūt pat diezgan daudzās jomās mani neapmierināja, bet tagad man
nākas savus vārdus ņemt atpakaļ, jo jūtu, kā viss mainās. Bija pat
tādi absurdi gadījumi, ka es nespēju pieteikties tirdzniecībai
Pilsētas svētku laikā, jo, redz, pieteikšanās bija domē, bet domē
darba laiks beidzies – nākamais pieņemšanas laiks jau pēc
svētkiem… Tas tiešām bija absurds. Bet tagad tas ir sakārtots
ļoti ērti, un jau vairākus gadus es varu droši apgalvot, ka arī
paši svētki pilsētā kļūst tiešām burvīgi. Agrāk, braukājot apkārt
pa citu pilsētu svētkiem, pat skaudība pārņēma, kā viņiem tur viss
ar vērienu notiek, bet tagad skauž citiem. Tad nu es pēdējās dienās
vērtēju tos varbūt sīkos, bet man kā jelgavniekam nozīmīgos
darbiņus, pirms izdarīt savu izvēli.»