«Tiešām jutos omulīgi – visu laiku smējos! Man jau vispār joki patīk, turklāt Hānbergs, Berķis – viņi ir īsti joku plēsēji,» pēc 1. aprīļa pasākuma, uz kuru aicināja visā Latvijā izdaudzinātais Omulības klubiņš, atzīst Jelgavas Pensionāru biedrības vadītāja Ruta Melhere. Kas zina – varbūt arī Jelgavā tiks nodibināta Omulības klubiņa «filiāle»?!
Sintija Čepanone
Omulīgā gaisotnē atzīmēt 1. aprīli aicināja Omulības klubiņa dalībnieki Ēriks Hānbergs, Aivars Berķis un Jānis Ķuzulis, taču, kā izrādījās, arī jelgavnieku vidū atrodami vairāki patiesi prasmīgi stāstītāji, kas bija gatavi improvizēt. Un, smeļoties drosmi no «profesionāļiem», arī viņi atcerējās ne vienu vien smieklīgu atgadījumu «iz dzīves». Tā, piemēram, profesore Baiba Rivža atmiņā atsauca skolas gadus, kad bioloģijas stundā vajadzēja sagatavot referātu par dabas resursiem. «Viss jau gāja gludi, kamēr tiku līdz augsnes auglībai un skolotājs Alfrēds Oga man noprasīja, kā var noteikt, vai augsne ir skāba. Es saku – gan tā, gan šitā, bet viņš man prasa: kā vēl? Es cerīgi skatos uz klasesbiedriem, kas, roku pielikuši mutei priekšā, man mēģina parādīt, kas sakāms. Es tad uzreiz arī saku: pagaršojot! Nu, protams, viņi jau man rādīja, ka skābu augsni var noteikt, to pasmaržojot…» Bērnībā medībās piedzīvoto un ainiņu no studiju gadiem atcerējās arī Vilis Ļevčenoks, pieredzētajā dalījās dzejniece Rasma Urtāne, Modris Jansons, kas, izrādās, bijis klāt pie Omulības klubiņa šūpuļa, un citi.
Jāpiebilst, ka Omulības klubiņa dalībniekiem ir strikti noteikts, ka stāstiem jābūt patiesiem jeb «jāstāsta dokumentāli notikumi, kas izraisa smieklus». Tāpēc «profesionālie» stāstnieki klātesošos iedrošināja nebaidīties veselīgi pasmieties par sevi un, jā, arī citiem. Tad nu, rādot priekšzīmi, raksturojot Ē.Hānbergu, kolēģi neskopojās ar tādu raksturojumu kā: … Ēriks Hānbergs no saprātīga dzēriena pārgājis uz bezalkoholisko alu un, lai neplaisātu papēži, regulāri ēd speķi…
Gan Ē.Hānbergs, gan A.Berķis, gan J.Ķuzulis neskopojās nedz ar stāstiem no pašu, nedz no «kaimiņu» dzīves, nedz arī no smieklīgiem atgadījumiem no Rakstnieku savienības un līdzīgu aprindu «virtuves».
Dažbrīd stāstījums izvērtās pavisam «pikants», taču – ko darīsi?! Jāstāsta ir! Tad nu A.Berķis stāstīja ar’: «Vecākiem jau ir dikti liela problēma – mācīt bērnu melot vai ne. Cik reižu nav bijis tā, ka mājās zvana telefons, bet runāt negribas. Tad nu bērniem mācīju, ka vajag drusku pamelot un pateikt, ka tētis nav mājās… Taču stingri biju apņēmies nemācīt melot vismaz jaunāko bērnu. Viendien sēžu atejā un dzirdu, ka zvana telefons, to paceļ meita. Klausos. Viņa paziņo: «Tētis nevar pienākt pie telefona, jo viņš ir atejā un kakā.» Es pēc tam bērnam stāstu, ka tā jau gluži nevajag teikt… var jau iztikt bez tās kakāšanas… Nākamajā reizē man atkal sanāk sēdēt uz poda un atkal zvana telefons! Dzirdu, meita saka: «Tētis nevar pienākt pie telefona, jo viņš ir atejā, bet nekakā!» Es pēc tam atkal bērnam stāstu, ka tā nu gluži teikt nav pieklājīgi – galu galā var taču pateikt, ka tētis ir vannasistabā vai kur citur… Un tad atkal zvana telefons, un es, atejā sēdēdams, dzirdu: «Tētis nevar pienākt pie telefona – viņš ir vannasistabā un kakā…»
Protams, klātesošo smieklus izraisīja ne viens vien «dokumentālais notikums, un pasākums patiesi izvērtās omulīgs. Vēl krietnu brīdi pēc tā viens otrs apmeklētājs dalījās paša dzīvē piedzīvotajos kuriozos un iztirzāja dzirdētos…
0.8 °C,
3.7 m/s,
93.7 % 
0.8 °C,
3.7 m/s,
93.7 %