Šodien vairāki desmiti cilvēku no Jelgavas dodas ikgadējā svētceļojumā uz Aglonu – starp viņiem arī māmiņa Iveta Šaicāne kopā ar savu deviņus gadus veco dēlu Aivaru un četrus gadus veco Rihardu. Viņi ir apņēmības pilni divu nedēļu laikā mērot garo ceļu. Kā nu ne – pieredze krāta gadiem, turklāt arī mazajiem šis nebūs pirmais svētceļojums.
Kristīne Langenfelde Šodien vairāki desmiti cilvēku no Jelgavas dodas ikgadējā svētceļojumā uz Aglonu – starp viņiem arī māmiņa Iveta Šaicāne kopā ar savu deviņus gadus veco dēlu Aivaru un četrus gadus veco Rihardu. Viņi ir apņēmības pilni divu nedēļu laikā mērot garo ceļu. Kā nu ne – pieredze krāta gadiem, turklāt arī mazajiem šis nebūs pirmais svētceļojums.
Ceļa somas tiek kārtotas pēdējās dienās – šoreiz var atļauties paņemt arī kādu lieku apavu pāri un drēbes, jo somas pašiem nebūs jānes: tās līdzi tiks vestas autobusā. Taču tik un tā pārcensties nedrīkst. Iveta stāsta, ka parasti svētceļojumos ņem līdzi tikai pašu nepieciešamāko – līdztekus drēbēm un maiņas apavu pāra vēl šo to no medikamentiem, lietus mēteli, lūgšanu grāmatu, Bībeli un rožu kroni. Tas, kas pašam tomēr visu ceļu jānes līdzi, ir sava bļodiņa pusdienām. «To nevar likt lielajās somās, jo citādi katrā ēdienreizē viss autobuss būs jāpārkrāmē, kamēr katrs atradīs savu bļodiņu,» piebilst Iveta.
Lūzuma punkts – trešā diena Iespējams, ka šoreiz līdz ar Ivetu un viņas puikām kāds uz Aglonu dosies pirmo reizi. Iveta neslēpj, ka pārbaudījums ir liels un savus spēkus ne vienmēr izdodas novērtēt. «Atceros, ka mēs agrāk gājām no Balviem. Tad arī pirmajā reizē no Jelgavas šķita: kas tad tur – viens divi aiziesim… Bet attālums tomēr cits, viegli nav. Pareizi jau bīskaps saka – tas lūzuma punkts ir trešajā dienā. Ja sākumā varbūt kādam tāpat kā man šķiet – kas tur ko neaiziet –, trešajā dienā pagurst. Un pagurt arī var dažādi – vienam iet kļūst fiziski grūti, citam morāli, bet smagi ir abējādi,» neslēpj Iveta, kura gan pēc pieredzes zina, ka tajā brīdī vienkārši tas grūtums jāpārvar, tad arī atnāk otrā elpa. «Dievs katram uzliek savu pārbaudījumu. Man ir gadījies uzberzt pat 25 tulznas, lai gan apavi ērti. Citam savukārt sakrājušās dažādas problēmas, kas tādā gājienā sāk lauzties uz āru, un tas jau ir morāls pagurums,» nosaka Iveta. Tīri praktiski svētceļojums notiek tā: cilvēki savas līdzpaņemtās mantas saliek busiņā, kas dodas līdzi ceļā, bet paši attālumu mēro kājām. Ik pa laikam ir atpūtas pauzes, tad garāka, kad pienāk ēdienreize (maltīti līdzbraucošās pavārītes gatavo autobusā – red.), un tad atkal ceļā. Bet vakarā apmešanās vietā kādā skolā vai citur – vakara sarunas, lūgšanas un nakts miers… Un tā divas nedēļas.
Ceļā bez ticības Nav noslēpums, ka ne viens vien svētceļojumu uztver kā sava veida izaicinājumu, izklaidi. Arī no Jelgavas gadu no gada uz Aglonu dodas ne tikai katoļi, bet arī citu ticību cilvēki. Pat tādi, kam ticība varbūt ir pilnīgi sveša. Iveta saka – tas netraucē. «Lai dotos svētceļojumā, cilvēkam nav jābūt tādam, kas savā dzīvē strikti vadās pēc sakramenta. Iespējams, viņam vienkārši vajag atpūsties, izrauties no ikdienas. Svētceļojums ir sava veida meditācija – tu dodies ceļā, lai pārbaudītu sevi, padomātu. Šobrīd tas, kas cilvēkiem trūkst visvairāk, ir brīdis sev – visi skrien, cenšas, strādā, bet laika pašam neatliek. Un te tad arī rodas tas laiks sev. Ne velti iesaka: ja vien ir tāda iespēja, svētceļojuma laikā jāizslēdz pat mobilais telefons, lai tiešām neviens netraucē. Protams, cilvēki ir dažādi. Jā, arī tādi, kas dodas svētceļojumā tikai tāpēc, ka nav ko darīt. Ticiet vai ne – ar katru noieto dienu var just, kā cilvēks mainās, un, nonākot galamērķī, viņā noteikti kaut kas iekšēji notiek – vienaldzīgo tiešām nav. Tas nav viegli, pārbaudījumu ceļā netrūkst, un tas pat negribot cilvēkam liek domāt un pārvērtēt sevi, savus uzskatus, nereti pat dzīves veidu,» spriež Iveta. Iveta gan uzskata, ka neticīgu cilvēku būtu grūti atrast – katrs no mums kaut kam tic. Nav tik būtiski – kam. Iespējams, ka tas, kas varētu mulsināt šādus līdznācējus svētceļojuma laikā, ir obligātās lūgšanas. «Tajās jāpiedalās. Tas ir noteikums, taču ar varu jau, protams, neviens dzīts netiek. Galvenais, lai netiek traucēts lūgšanu laiks. Ja cilvēks vienkārši no malas to vēro, viss ir kārtībā,» saka Iveta. Iveta atklāj, ka viņai lūgšana ir jebkas, kas nāk no sirds. «Nav jālūdz, turot priekšā rakstus – manuprāt, svarīgāk ir būt patiesam pret sevi un Dievu. Jā, arī man ir bijis tā, ka es pēc kārtējās svētceļojuma dienas vakarā jūtos tā pārgurusi, ka vienkārši vairs nespēju piedalīties vakara lūgšanā. Un tad es Dievam vienkārši saku: «Dievs, es drusciņ pagulēšu tepat pie tevis…» Un tā ir mana tā vakara lūgšana – es esmu patiesa,» piebilst Iveta.
Klusēšanas laiks Izrādās, ka svētceļojuma laikā vēl viena obligāta lieta ir klusēšanas laiks – minūtes, pusstunda vai stunda, kad strikti jāievēro klusums. «Iedomājieties – vesels bars plecu pie pleca, dienu no dienas… Tas arī nogurdina, jo katram sava problēma, savs dzīves stāsts, savs mērķis, bet klusēšana ir tas papildus laiks sev. Sevī padomāt,» saka Iveta. Jautāta, kas tad tiek pārdomāts klusēšanas laikā, Iveta atbild, ka parasti jau tiek dota sava tēma, virzītas domas, par ko piedomāt, taču ne vienmēr tas izdodas. «Spriediet paši – karsta saule, kājas tulznās, un vienīgais, ko tu tajā brīdī spēj domāt, ir: nepadodies, nepadodies… Jā, gadās arī tā!» neslēpj Iveta. Taču viņa piebilst, ka neatceras gadījumu, kad vienkāršu grūtību priekšā kāds būtu svētceļojumu pārtraucis un devies mājās. «Protams, ir gadījies, ka cilvēks ceļu turpināt nevar – tā ir pēkšņa slimība, kāda kaite. Tad ir saprotams: jādodas mājās. Taču noguruma priekšā neviens nav padevies,» pēc pieredzes saka Iveta.
Vai es esmu slikta mamma? Mazajam Aivaram un Rihardam šis būs trešais svētceļojums – pirmo reizi tas lielas grūtības nav sagādājis, taču šopavasar, kad ģimene devusies svētceļojumā uz Skaistkalni, pārbaudījums bijis milzīgs. «Mazais ratos, visu ceļu tos stūmu, otrs dēls pie rokas… Grūti, tiešām grūti… Aivaram pēc kāda laika tā nogura kājiņas, ka es tiešām sāku mocīties sirdsapziņas pārmetumos. Vai es esmu slikta mamma? Vai es pārmēru nomoku savus bērnus? Toreiz pat autobusa nebija, kurā bērnu varētu ielikt un kādu gabaliņu pavest… Labi, ka gājiens nebija tik garš, mēs izturējām, bet nopietnas pārdomas tas manī raisīja gan,» saka Iveta. Tāpēc arī gatavošanās šim svētceļojumam bijusi smagāka nekā citus gadus. «Ar dēliem izrunājāmies, viņi vēlas doties, apgalvo, ka ir gatavi. Sava veida drošības sajūta ir autobuss – ja puikas nevarēs izturēt, kāps tajā un pabrauks kādu gabalu,» spriež mamma, taču Aivars uzreiz piebilst: «Es izturēšu līdz galam.» Arī mammai tas ir dubults pārbaudījums ceļā doties vienai ar dēliem. «Tētis diemžēl šoreiz netiek – viņam tāds darba grafiks. Viņš mums varēs pievienoties tikai Aglonā. Taču puikas nu jau arī paaugušies. Atceros, ka pirmajā reizē, kad Rihards gulēja ratiņos, es visu ceļu stūmu ratiņus, bet tad, kad visi atpūtās, Rihards, protams, gribēja kāpt ārā un kārtīgi izkustēties. Tā kā man bija dubulta slodze,» pasmaida mamma, taču viņa vēlreiz piebilst: «Dievs katram uzliek tādus pārbaudījumus, kādus cilvēks spēj izturēt.»
P.S.
«Jelgava ir mans izmērs»
Lai arī saruna ar Šaicānu ģimeni šoreiz ir par svētceļojumu, nevar nepajautāt, kā jaunā ģimene no Balviem nonākusi Jelgavā. «Nē, nē – šis nav tik ierastais stāsts par studentiem, kuri pēc mācībām LLU paliek uz dzīvi Jelgavā. Mēs patiesi esam balvēnieši. No savas dzimtās puses vispirms nonācām Rīgā, taču, kad sapratām: beidzot būtu jāiegādājas pašiem savs mājoklis, Rīgā tas izrādījās pārāk dārgi. Tad nu sākām meklēt ap 50 kilometru rādiusā kaut ko, kas mums būtu pa kabatai. Nemaz tik viegli nebija – te vīram kaut kas iepatīkas, bet man ne, te atkal man kaut kas šķiet pieņemams, bet vīru neapmierina. Pamazām, pamazām, līdz nonācām Jelgavā. Tā nu sanāca, ka Jelgava šķita pievilcīga visai mūsu ģimenei. Un ir arī – paskatieties: te ir viss, kas ģimenei vajadzīgs! Citviet galvenā problēma bija tā, ka viss neatradās vienuviet – skola ir, bet dievnama nav, bērnudārzs tālu vai bērniem pēc skolas nav nekādu nodarbību, ko apmeklēt, kaut kur jāved, jāmeklē. Bet Jelgavā ir viss, kas mums vajadzīgs! Infrastruktūra te tiešām labi attīstīta. Un tā jau trīs gadus Jelgavu saucam par savām mājām. Es vēl saku tā: Jelgava ir mans izmērs. Tā arī ir – lai arī Balvi ir mana dzimtā puse, kas vienmēr man būs sirdij ļoti tuva, tomēr man tur bija par šauru. Savukārt Rīga – par plašu. Jelgava? Īsti mans izmērs, jo tā nav tik maza, lai te valdītu provinciālisms, bet nav tik liela, lai neizstaigātu kājām. Un galvenais, ka tas neieviesa lielas korekcijas mūsu dzīvē – vīrs joprojām var turpināt darbu Rīgā, bet šeit mēs kopā varam baudīt mājas sajūtu. Patiesībā jau tie bija praktiski apsvērumi, kas mūs atveda uz pilnīgi svešu pilsētu, bet es tagad skatos no malas un redzu – nu ir taču tā Jelgava skaista!» atzīst Iveta Šaicāne.