Pilsētā

Kopš marta, kad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) sāka realizēt šā gada reemigrācijas pilotprojektu un reģionos darbu sāka reemigrācijas koordinatori, kuru uzdevums ir ar praktisku informāciju un palīdzību dažādu jautājumu risināšanā atbalstīt tos, kuri plāno atgriezties Latvijā, Zemgalē atbalsts sniegts jau 200 aizbraukušajiem. Tāpat reģistrētas 19 ģimenes, kas jau atgriezušās Latvijā, un tie ir vismaz 40 dažāda vecuma cilvēki, informē Zemgales reģiona reemigrācijas jautājumu koordinators Edgars Jānis Paulovičs.

Lai izvērtētu pilotprojektā sasniegto un diskutētu par turpmāko
darbu, 11. decembrī pulksten 10 Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un
mākslas muzejā notiks Zemgales reģionālā konference «Aizbraukt vai
atgriezties Latvijā». Viens no konferences dalībniekiem būs Saeimas
Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols, kurš stāstīs par
nupat Saeimā pieņemto Diasporas likumu, kas jau no nākamā gada
ieviesīs būtiskas izmaiņas darbā ar ārvalstīs dzīvojošiem Latvijas
valsts piederīgajiem. «Tam nav jābūt pilotprojektam, bet gan valsts
realizētam ilgtermiņa pasākumu kopumam. Neapšaubāmi pilotprojekts
ir sniedzis pierādāmus rezultātus, jo kopš vasaras Latvijā ir
atgriezušās aptuveni simts ģimenes, ir izkristalizējušās arī
problēmas – informācijas nepieejamība, atbildību sadrumstalotība,
birokrātiskais slogs. Tāpēc šogad, strādājot pie jaunā likuma, tajā
jau ir iekļauti pieredzē pamatoti atbalsta pasākumi,» saka R.Kols.
Komisijas priekšsēdētājs gan uzsver, ka likuma mērķis nav atgriezt
Latvijā katru aizbraukušo. «Mūsu valstij ir jārespektē katra
cilvēka izvēle, tāpēc likuma galvenais mērķis ir nezaudēt saikni ar
mūsu diasporu,» tā R.Kols, piebilstot, ka no visiem Latvijas
valstspiederīgajiem aptuveni 15 procenti patlaban dzīvo ārpus
valsts. «Līdz šim Latvijā nebija skaidra diasporas politika,
ministriju kompetences un atbildība. Šobrīd likums skaidri nosaka
katras ministrijas atbildību un veicamos uzdevumus, bet Ārlietu
ministrija būs tā, kas koordinēs visu pasākumu kopumu,» skaidro
R.Kols.

Likumā paredzēti arī reāli atbalsta pasākumi – piemēram, lai
atvieglotu reemigrāciju, aizbraukušajiem būs tiesības līdztekus
dzīvesvietas adresei ārvalstīs norādīt arī vienu adresi Latvijā.
Tas atrisinās virkni problēmjautājumu, ar kuriem nācās saskarties
tiem, kuri vēlējās atgriezties Latvijā. Piemēram, pilotprojekta
gaitā šogad tiem, kuri pēc ilgākas prombūtnes atgriezās Latvijā un
vēlējās veidot savu uzņēmumu, bija iespēja saņemt valsts grantu
9000 eiro apmērā biznesa uzsākšanai, taču realitātē lielākā daļa no
šim mērķim paredzētajiem līdzekļiem palika neapgūti, jo viens no
nosacījumiem granta saņemšanai bija deklarēta dzīvesvieta
ārvalstīs. Savukārt tiem, kas ir deklarējuši dzīvesvietu ārvalstīs,
nereti, domājot par atgriešanos, problēmas sagādā bērnu iekārtošana
skolās un bērnudārzos, ko bez deklarētas dzīvesvietas Latvijā nav
iespējams īstenot. Iespēja uzrādīt divas dzīvesvietas šādas
neērtības ļaus atrisināt. Tāpat likums nosaka, ka Veselības
ministrijai ir jānodrošina diasporas locekļiem iespēju veikt
brīvprātīgas iemaksas, lai iegūtu tiesības saņemt veselības aprūpes
pakalpojumus valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros. Ar
likumu turpmāk būs noteikts arī tas, ka diasporai tiks sniegts
atbalsts latviešu valodas apguvei un pārbaudes varēs veikt savā
mītnes zemē, tur arī iegūstot atbilstošu valsts valodas prasmes
apliecību. Skolēniem tiks rīkotas apmaiņas programmas, nodrošinot
iespēju diasporas jauniešiem uz laiku mācīties Latvijas izglītības
iestādēs. Tāpat tiks atbalstītas latviešu skolas un diasporas
organizācijas ārvalstīs, kā arī daudz plašāk paredzēts veicināt
aizbraucēju iesaistīšanos uzņēmējdarbības atbalsta pasākumos.

«Vēl viens būtisks solis, kas jāīsteno, ir vienotas informācijas
platformas izveide internetā, kurā katrs aizbraukušais varētu
viegli atrast sev nepieciešamo informāciju. Tā varētu būt valsts
veidota platforma – diaspora.gov.lv,» piebilst R.Kols.

KONFERENCES PROGRAMMA

Kamēr valstī tiek īstenots reemigrācijas pilotprojekts un tapa
Diasporas likums, arī Jelgavā, kā paši saka, uz palikšanu ir
atgriezušies cilvēki, kuri vairākus gadus pavadījuši ārvalstīs.

«Nu nevarēju es pieņemt svešu
mentalitāti»

Eduards, pēc septiņiem pavadītiem gadiem ārzemēs
atgriezies Jelgavā:

«Pametu 11. klasi vidusskolā un aizbraucu pie tēta uz Norvēģiju
strādāt. Mans stāsts nav par to, ka šeit maksāja maz, nevarēju
savilkt galus kopā, spieda kredīta nasta… Godīgi sakot, vienkārši
negribēju mācīties un tāpēc arī aizbraucu. Tētis jau ilgstoši
strādā ārzemēs, un es arī vēlējos to pamēģināt. Biju kurjers,
pelnīju 3000 eiro mēnesī – pietiekami labi, ja ņem vērā, ka man
nebija nekādas profesijas. Man pietika visam, ko kāroju, un vēl
varēju iekrāt, taču ir jāsaprot, ka tur dzīve ir pavisam cita – tur
tu esi viens pats, strādā un tikai strādā, tāpēc arī tērē mazāk.
Tev pat nav draugu, ar ko uz klubu aiziet, nemaz nerunājot par
kādām citām izklaidēm. Un mani arī uz ko tādu nemaz nevilka.
Norvēģiem ir pavisam cita mentalitāte, un viņu vidū es vienkārši
nejutos labi. Bija grūti atrast kopēju valodu. Jā, varbūt nedaudz
augstprātīgi skatās uz tevi kā uz zemāku šķiru, bet es neteiktu, ka
to uz katra soļa var izjust. Man vienkārši ar viņiem nebija nekā
kopīga, tas arī viss. Vieglāk, strādājot ārzemēs, ir atrast kopēju
valodu ar sev līdzīgiem – tādiem pašiem iebraucējiem kā tu: poļiem,
spāņiem… Norvēģijā internacionālā skolā mācījos norvēģu valodu,
bija plāni arī Norvēģijā turpināt mācības nopietnāk, tomēr sapratu,
ka tā nav mana valsts… Pagrieziena punkts visam bija tas, ka mums
ar sievu piedzima bērniņš. Viņa jelgavniece, sapazināmies tepat,
bet bērniņš piedzima Norvēģijā. Tad arī nolēmām, ka vēlamies bērnu
audzināt savās mājās. Varbūt tas tā jocīgi skan manā vecumā, bet
manī tomēr ir tā vecā audzināšana. Skatoties, kā norvēģi audzina
savus bērnus – tik brīvdomīgi –, mēs ar sievu sapratām, ka to
nevēlamies. Ja paliktu tur, mūsu bērns mentāli būtu pavisam cits
cilvēks, jo tāda būtu viņa apkārtējā vide, tāpēc atgriezāmies.
Sākumā gan tikai sieva ar bērnu, es vēl pamēģināju strādāt citās
valstīs – Vācijā un Lielbritānijā, taču šogad arī tam pieliku
punktu, un nu visi kopā esam atgriezušies uz palikšanu Jelgavā.

Neteikšu, ka ir viegli, šobrīd atrodamies sākuma punktā. Pirms
pāris mēnešiem nodibināju Jelgavā savu uzņēmumu SIA «RER group»,
kas piedāvā pilnu uzkopšanas servisu jebkurā objektā – būvgružu un
citu atkritumu izvešanu, uzkopšanu pēc celtniecības darbiem, logu
mazgāšanu, ēku fasāžu mazgāšanu, mēbeļu, bruģa, notekūdeņu
izvadsistēmu tīrīšanu, mežu attīrīšanu, demontāžas darbus. Pirmie
klienti jau ir! Līdzīgā jomā pieredzi guvu, strādājot Vācijā, taču
tagad saprotu, ka darbu tur un šeit salīdzināt nevar – klients ir
pavisam cits. Taču esmu gatavs nepadoties!

Par to, ka Latvijā tiek īstenots reemigrācijas pilotprojekts,
uzzināju pavisam nejauši – tikai tad, kad jau biju atgriezies,
devos pēc padoma uz Zemgales Uzņēmējdarbības centru, kas darbojas
Zemgales plānošanas reģiona paspārnē. Tur arī iepazinos ar Zemgales
koordinatoru reemigrācijas jautājumos un uzzināju, ka valsts
piedāvā grantu tiem, kas atgriezušies Latvijā un vēlas uzsākt savu
biznesu. Diemžēl izrādījās, ka es neatbilstu nosacījumiem – tāpat
kā daudzi citi, es nebiju deklarējis savu dzīvesvietu ārzemēs. Nē,
nepārprotiet, es neatgriezos Latvijā tāpēc, ka cerēju uz kaut kādu
finansiālu atbalstu, taču, ja jau valsts kaut ko tādu piedāvā, tad
būtu patīkami, ja arī reemigranti par to zinātu. Vispār tā mazliet
dīvaini sanāk – Norvēģijā deklarējies nebiju, bet saņēmu tur bērna
piedzimšanas pabalstu, taču tajā pašā laikā Latvijā es netieku
uzskatīts par cilvēku, kurš reemigrējis…»

«Latvija nav mainījusies, mainījies
esmu es»

Raivis, pēc pieciem pavadītiem gadiem ārzemēs atgriezies
Jelgavā:

«23 gadu vecumā pēc skolas absolvēšanas nolēmu sākt pats savu
dzīvi, pilnīgi patstāvīgi – noīrēju dzīvokli, atradu darbu, un tad
sākās – īres maksa, komunālie rēķini, kaut kas jāēd, kaut kas
jāvelk mugurā… Nu nevarēju es ar algu to visu nosegt. Pēc
profesijas esmu apdares darbu tehniķis, tolaik varēju nopelnīt ap
750 eiro mēnesī – tās ir kapeikas, ar kurām izdzīvot nevar. Viss
bija tā sakrājies, ka sapratu – tādu dzīvi dzīvot nevēlos. Galvā
bija tikai viena doma – ātrāk tikt prom no šīs valsts, no šīs
sistēmas. Motivācijas palikt šeit nebija nekādas. Aizbraucu prom,
atpakaļ neskatoties. Tolaik pat nebija doma, ka kaut kad varētu
atgriezties. Lielbritānijā nedēļā pelnīju aptuveni tik, cik šeit
mēnesī, varēju atļauties visu, kas man nepieciešams. Pārsvarā
strādāju celtniecībā, bet bija arī citi darbi. Sūdzēties nevarēju.
Kāpēc atgriezos? Nē, tas diemžēl nav valsts reemigrācijas plāna
nopelns. Godīgi sakot, es, pat tur, Anglijā, esot, nezināju, ka
tāds eksistē. Manuprāt, tas viss tiek organizēts tik slepeni, ka es
nesaprotu, kā kāds vispār šādu informāciju atrod. Pats biju
internetā iesitis, vai, man atgriežoties, ir iespēja cerēt uz kādu
atbalstu. Sāku lasīt kaut kādus rakstus, bet precīzu un vienuviet
apkopotu informāciju tā arī neatradu. Šodien taču ir feisbuks –
kāpēc jālieto citi grūtāk pieejami kanāli un vēl par to valstij
jāmaksā? Manuprāt, vislabākais veids, kā sasniegt aizbraucēju
auditoriju Lielbritānijā, ir vietnē Facebook lapa, ko paši
aizbraucēji Anglijā ir izveidojuši – «Latvieši UK». Pats arī to
regulāri pārlapoju, bet nekad neesmu tur uzdūries uz mūsu valsts
aicinājumu atgriezties mājās. Tāpat ārzemēs dzīvojošie latvieši
regulāri lasa Tvnet vai Delfi portālus, taču pa ministriju
mājaslapām mēs, protams, nesērfojam. Iespējams, tas ir iemesls,
kāpēc neiegūstam šo informāciju. Ar Zemgales reģiona reemigrācijas
jautājumu koordinatoru Edgaru Jāni Pauloviču iepazinos jau tad, kad
biju atgriezies Latvijā. Kāpēc atgriezos? Viss jau bija labi, bet …
tās nebija Mājas. Cilvēkam pieaugot, mainās arī domāšana, un es
pamazām sāku saprast, ka vēlos pārnākt mājās un runāt latviešu
valodā, gribu satikt draugus, savu ģimeni, un, ja vēl padomāju par
nākotni – vai es būšu gatavs, ka mans bērns runās citā valodā, ka
viņam būs cita tautība. Nē. Mēs ģimenē esam trīs bērni, un jau tad,
kad Latvijā uzsāku savu patstāvīgo dzīvi, sapratu, ka vecākiem nav
iespēju mums visiem palīdzēt, tāpēc arī vēlējos visu darīt pats. Es
neizturēju, bet visa mana ģimene izturēja – es biju vienīgais, kurš
aizbrauca. Viņi visi palika šeit. Protams, arī tā bija zināma
motivācija atgriezties.

Šobrīd jau pusgadu esmu Jelgavā un to nenožēloju. Kas Latvijā ir
mainījies? Es nedomāju, ka Latvija šo piecu gadu laikā ir
mainījusies, man pat brīžiem šķiet, ka vispār neesmu nekur prom
bijis… Nu, jā, algas varbūt mazliet augušas, bet Latvija palikusi
tā pati. Atšķirība ir tikai tā, ka mainījies esmu es. Tikai tagad
apzinos, ka tolaik spriedu, iespējams, bērnišķīgi, īstermiņā.
Dzīves skola mani ir izmācījusi, jo, ja tu kaut ko dari, tad tu
mācies katru dienu. Šodien es varu atvērt vārtus, ko iepriekš
nespēju – man vairs nav bail kļūdīties, nav bail par to, ko citi
par mani padomās, nav bail pašam meklēt kontaktus, uzrunāt
cilvēkus. Esmu gatavs cīnīties! Ideju galvā ir daudz. Pagaidām
dzīvoju no iekrājumiem, tāpēc uzsākt dzīvi Jelgavā nebija grūti.
Šobrīd iegūstu C kategorijas autovadītāja tiesības. Turpmākais
mērķis ir Jelgavā atvērt ķīniešu restorānu – zinu, ka tas būtu
rentabli, arī ēdināšanas sfēru Anglijā paspēju iepazīt…»

Ilustrācija: www.LVportals.lv