Pilsētā

Sintija Čepanone

Jelgavnieks Mārtiņš Pundors bija viens no tiem, kam,
pateicoties ES organizētajai novērošanas misijai, bija iespēja
nedaudz vairāk kā divas nedēļas pavadīt Malāvijā, lai novērotu
prezidenta un parlamenta vēlēšanu norisi. Jāpiebilst, ka pirmās
demokrātiskās vēlēšanas šajā valstī notika 1994. gadā.

Pirmo reizi Āfrikā

Šīs nebija pirmās vēlēšanas, kurās Mārtiņš piedalījās kā
starptautiskais novērotājs, – pirms tam viņš bijis Krievijā un
divas reizes arī Baltkrievijā. «Kad saņēmu uzaicinājumu pieteikties
par novērotāju Malāvijas prezidenta un parlamenta vēlēšanās,
nešaubījos, ka šo iespēju izmantošu. Jāatzīst gan, ka iepriekš par
šo valsti praktiski neko nebiju dzirdējis, tādēļ uzreiz arī sāku
meklēt pieejamo informāciju par to,» Mārtiņš atceras, ka pirmais,
ko uzzinājis par Malāviju, – viena no nabadzīgākajām un viena no
draudzīgākajām Āfrikas valstīm. Tagad viņš pats pārliecinājies, ka
tas atbilst patiesībai.

«Būs interesanti,» tādas bija viņa pirmās emocijas,
nolaižoties Malāvijas lidostā. Tā, lai gan starptautiska, bija vien
pārdesmit kvadrātmetrus liela divstāvu ēka. Ielās netīrība,
neskaitāmi tirgotāji, nabadzība. «To visu ieraugot, īpašas cerības
par mūsu platuma grādos ierasto komfortu viesnīcā neloloju,» tā
Mārtiņš, kurš sākumā apmetās otrā lielākajā Malāvijas pilsētā
Blaintairē, kur ES novērotāji tika iepazīstināti ar norisēm valstī.
Savukārt vēlāk viņš pārcēlās uz Neno – apgabalu, kurā viņam
vairākos iecirkņos jānovēro vēlēšanu process. «Tur apmetos
«viesnīcā»: istaba bija aptuveni četrus kvadrātmetrus «plaša»,
duša, kas jau bija ekstra, un tualete ārā. Uzturs – pamatā augļi un
kola, kas pieejama jebkurā lauku veikalā,» tā Mārtiņš.

«Kad 1964. gadā valsti pameta briti, nekāda attīstība tajā
vairs nav notikusi. Līdz 1994. gadam tajā valdīja diktators, un
tajā gadā notikušajās pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās arī
uzvarēja diktatora partijas cilvēks,» norises Malāvijā ieskicē
Mārtiņš, piebilstot, ka prezidenta vēlēšanas tur notiek reizi
piecos gados un arī šogad notikušajās uzvarēja tas pats, kas valsti
vadīja iepriekšējos piecus gadus. Uzvara bijusi nepārprotama –
balsu attiecība par labu iepriekšējam prezidentam Bingam va
Mutarikam – 1:2. Turklāt šajās vēlēšanās bijusi patiesi augsta
malāviešu aktivitāte – savu izvēli izdarījuši apmēram 65 procenti
balsstiesīgo.  

Pārliecība par labklājību

Taujāts par mūsu valstī ierastajām vērienīgajām priekšvēlēšanu
kampaņām, Mārtiņš stāsta, ka neko tādu tur nav nācies piedzīvot.
«Jā, bija redzami plakāti ar kandidāta fotogrāfiju un aicinājumu
viņu atbalstīt, taču tas nebija pārāk uzbāzīgi. Jāņem arī vērā, ka
vairums tur dzīvojošo neprot ne lasīt, ne rakstīt, tādēļ arī
izsmeļošām priekšvēlēšanu programmām nebūtu lielas nozīmes. Gan
līdzšinējais prezidents, gan viņa partija savā kampaņā nepārprotami
izmantoja administratīvo aparātu – tieši viņu fotogrāfijas bija
redzamas pārsvarā. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā prezidents pat
veica izbraucienus ar valdības helikopteru, lai tiktos ar
vēlētājiem,» iespaidos dalās Mārtiņš. Jāņem vērā arī fakts, ka
valstī, kur ir ap 14 miljoni iedzīvotāju, lielākais laikraksts
iznāk tikai 50 tūkstošos eksemplāru, televizoru lielākā daļa
vienkārši nevar atļauties, bet valsts radiostacija pārraidēs sniedz
informāciju, protams, tikai pozitīvu, vienīgi par esošo prezidentu.
«Arī parlamenta vēlēšanās manas atbildības apgabalā uzvarēja
sieviete no valdošās politiskās partijas – tā, kura bija izvērsusi
aktīvāko kampaņu, klātienē tiekoties ar iedzīvotājiem,» tā
Mārtiņš.

«Malāvijā ļoti izteikta ir sekošana līderim. Vairums politiķu
laika gaitā arī pieslejas tai partijai, kas tobrīd ir ietekmīgākā.
Un arī iedzīvotāji to atbalsta – tomēr neesmu pārliecināts, ka
malāvieši pilnībā izprot demokrātiskās vērtības – viņi vienkārši
balso par cilvēku, kas, pēc viņu domām, tautai nesis labklājību, un
to viņi dzird ik dienu,» pieļauj Mārtiņš, gan norādot, ka
rietumnieku izpratne par labklājību krietni atšķiras no malāviešu.
Viņi, piemēram, uzskata – ekonomiskais uzplaukums ir pat tad, ja
iekšzemes kopprodukts pieaug kaut par nulle komats pavisam dažiem
procentiem. «Starp citu – Malāvijā aptuveni 40 procentus valsts
budžeta veido starptautiskā palīdzība un pat lielu daļu vēlēšanu
organizēšanas izdevumu sedza ES,» viņš papildina.

Ievēro godīguma principus

Prezidenta un parlamenta vēlēšanas Malāvijā norisinājās vienu
dienu – 19. maijā. Visi iecirkņi atvērti no pulksten sešiem rītā
līdz sešiem vakarā, bet rindas pie tiem veidojās jau no trijiem
naktī. Jāpiebilst gan, ka vēlēšanu iecirkņi krasi atšķīrās no mūsu
valstī ierastajiem, – tie bija ārā, izveidoti galvenokārt pie
skolām. Vēlēšanu kabīnes – primitīvi kartona aizslietņi, vēlēšanu
urna – plastmasas kaste, kas pēc novērotāju pārliecināšanās, ka tā
ir tukša, tika «aizzīmogota» – rokturi abās malās sakļauti ar
plastmasas savilcējiem. «Šķiet, viens otrs tā īsti neizprata šī
savilcēja darbības principu, tādēļ gadījās redzēt arī tādas urnas,
kur savilcējs vienkārši bija iesprausts rokturī,» Mārtiņš teic, ka
tādējādi pacelt «aizzīmogotās» urnas vāku dažā iecirknī nemaz nav
bijis grūti. «Bet tur tiešām nevienam neradās šaubu par to, ka
vēlēšanas nebūs godīgas un kāds ļaunprātīgi centīsies mainīt
vēlēšanu rezultātus,» nosaka Mārtiņš. To apliecina arī tas, ka
nevienam no ap piecpadsmit ES novērotājiem nebija iebildumu par
vēlēšanu norisi. Būtiskus pārkāpumus nefiksēja arī vietējie
novērotāji. Tomēr pēc vēlēšanām tika saņemtas atsevišķas sūdzības
no viņiem. 

«Zīmogs» – 

nosmērēts pirksts

Vēlēšanu komisijā Malāvijā galvenokārt darbojās skolotāji –
cilvēki, kas prot lasīt un rakstīt. Līdztekus komisijas
priekšsēdētājam par vēlēšanu norisi gādāja arī citi komisijas
locekļi, piemēram, rindas kārtotājs jeb cilvēks, kurš rūpējās par
to, lai grūtniecēm, veciem cilvēkiem, cilvēkiem ar bērniem,
invalīdiem un albīniem nebūtu jāstāv garā rindā un viņi savu izvēli
varētu izdarīt ārpus kārtas; vēl viens pārbaudījis vēlētāju
reģistru. «Pirms vēlēšanām katram balsstiesīgajam tika izsniegta
reģistrācijas apliecība, un katrs bija reģistrēts noteiktā
iecirknī. Kad rinda bija izstāvēta un vēlētājs reģistrā atrasts,
viņam tika dota atļauja balsot. Kā apliecinājumu tam, ka balsotājs
tiešām piedalījies vēlēšanās, viņam pārbaudīja, vai pirksti tīri,
un rādītājpirkstu lika iemērkt burciņā ar tinti – par piedalīšanos
prezidenta vēlēšanās tintes traukā lika iemērkt vienas rokas
pirkstu, par piedalīšanos parlamenta vēlēšanās – attiecīgi otras.
Ja kādam nebija vienas vai otras rokas pirksta vai pat visa roka,
atzīme tika izdarīta uz kādas ķermeņa daļas attiecīgajā pusē,»
rietumnieku izpratnē zīmoga iespiešanu pasē atklāj Mārtiņš. Katram
vēlētājam individuāli, pasniedzot vēlēšanu biļetenu A4 lapas
izmērā, pamatīgi tika izskaidrota arī balsošanas kārtība –
piemēram, prezidenta vēlēšanās uz biļetena bija katra kandidāta
fotogrāfija, kā arī rakstīts vārds un uzvārds un atvēlēta vieta
balsotāja atzīmei. Šāda kārtība izdarīt izvēli ļāva pat
lasītnepratējam, jo savu favorītu varēja atpazīt pēc bildes. «Un
vēlētājam vien atlika atzīmēt izvēlēto kandidātu – to darīja, gan
ievelkot krustiņu, gan uzspiežot ar tinti nosmērēto pirkstu pretī
viņa vārdam,» balsošanas kārtību paskaidro Mārtiņš. Pēc tam
biļetenu iemeta urnā. Mārtiņš teic, ka vēl pāris dienu pēc
vēlēšanām ciemā netrūka cilvēku ar nosmērētiem pirkstiem…

Balsis saskaita operatīvi

Saskaņā ar reglamentu tiesības nobalsot bija ikvienam, kurš
rindas galā nostājies līdz pulksten sešiem vakarā, un pēc tam, kad
pēdējais nobalsojis, iecirknis tika slēgts, urnas atvere
aizzīmogota un ienesta skolā. «Ap sešiem tur jau bija iestājusies
tumsa, un pirmo reizi vēlēšanu vēsturē obligāts nosacījums bija
katru vēlēšanu iecirkni apgādāt ar ģeneratoru, lai balsis nebūtu
jāskaita tumsā,» tā Mārtiņš. Tiesa, dažās vietās nebija piegādāta
degviela…

Balsu skaitīšana, pēc viņa novērojumiem, noritējusi raiti,
īpaši jau prezidenta vēlēšanās, jo tur atlika vien sašķirot
biļetenus, un kaudzīšu attiecības nepārprotami liecināja par
līdzšinējā prezidenta Binga va Mutarika uzvaru. Pēc balsu
skaitīšanas un rezultātu atzīmēšanas īpašā tabulā ar transportu
visas vēlēšanu zīmes no katra iecirkņa tika nogādātas uz apgabala
centrālo iecirkni, kur notika rezultātu apkopošana. Mārtiņš
atceras, ka par līdzšinējā prezidenta uzvaru arī šajās vēlēšanās
paziņoja jau tad, kad bija saskaitīts ap 93 procenti balsu. Jau
nākamajā dienā viņš atkārtoti tika pasludināts par prezidentu, bet
vēl pēc dienas jau notika inaugurācijas ceremonija, uz kuru sveikt
bija ieradušies arī kaimiņvalstu prezidenti. Pēc rezultātu
paziņošanas vietējās radiostacijās bija dzirdami valsts lielāko
uzņēmumu vadības un pat valsts iestāžu apsveikumi ievēlētajam
prezidentam. 

Kārtējās demokrātiskās vēlēšanas Malāvijas Republikā bija
notikušas. Labi, ka vēlēšanu dienā bija saulains laiks, nevis
lietus. Citādi – Dievs viens zina, kas būtu noticis, piemēram, ar
balsošanas kartona kabīnēm…

***

Kā liecina publiskotā informācija, «ES atzinīgi vērtē 19.
maijā notikušo Malāvijas prezidenta un parlamenta vēlēšanu mierīgu
norisi, kā arī gatavošanos tām, un pauž gandarījumu par Malāvijas
iedzīvotāju plašo līdzdalību vēlēšanās, tādējādi vēlēšanu dienu
padarot par demokrātijas liecību. ES pauž gandarījumu un atzinīgi
vērtē ES vēlēšanu novērošanas misijas un citu vēlēšanu novērošanas
misiju atzinumus, ka līdz šim vēlēšanas ir notikušas tādā vidē,
kurā principā ievērotas tādas pamatbrīvības kā pulcēšanās, vārda un
pārvietošanās brīvība, tādējādi garantējot vispārējas vēlēšanu
tiesības, tomēr tās arī norāda uz dažiem trūkumiem – viens no
svarīgākajiem ir saistīts ar visu politisko partiju vienādu
piekļuvi valsts plašsaziņas līdzekļiem. (..) ES mudina vēlēšanu
komisiju, valdību, politiskās partijas un citas ieinteresētās
personas iesaistīties turpmāku uzlabojumu veikšanā, lai nākotnē
pilnībā izpildītu Malāvijas saistības attiecībā uz vēlēšanu
starptautiskiem un reģionāliem standartiem, it īpaši nodrošinot
vienādu piekļuvi valsts plašsaziņas līdzekļiem, atturoties no
valsts līdzekļu lietošanas kampaņu vajadzībām, kā arī kampaņām
nodrošinot līdzvērtīgus apstākļus».