«Tas bija mūsu tautas bizness – vieni to sauc par spekulāciju, es – par biznesu. Ko tad citu tagad dara biznesmeņi: iepērk lētāk un pārdod dārgāk. Mēs to sapratām krietni agrāk, tāpēc var teikt, ka čigāni šajā ziņā bija citiem solīti priekšā,» saka čigāniete Ligita Sunīte, kura nu savu ierasto dzīvi mainījusi līdz nepazīšanai – viņa ne vien atteikusies no spekulācijas biznesa un pirmo reizi mūžā sākusi strādāt algotu darbu, bet arī 50 gadu vecumā studē.
Kristīne Langenfelde
Tikai tagad viņa atzīst, ka beidzot pa ilgiem gadiem jūtas kā īsts cilvēks, kuru novērtē, ar kura domām rēķinās. Viņas dzīve tik ierasta un līdzīga simtiem citu viņas tautību cilvēkiem – tā gandrīz visa pagājusi, uz ielām tirgojot tolaik vēl tik retās importa preces. «Jā, mēs paši sev bijām noteicēji, bizness gāja labi, tāpēc nebija nepieciešamības domāt par izglītību un nākotnes iespējām,» spriež Ligita. Skaidrības labad gan jāpiebilst, ka viņa 1975. gadā bija absolvējusi Jelgavas 2. vidusskolu un ieguvusi vidējo izglītību, taču, kā uzsver Ligita, tas viss tikai tēta nopelns. «Viņš mums bija ļoti stingrs un uzskatīja, ka bērniem ir jāmācās. Viņš ļoti tam sekoja līdzi, un tā nu gan es, gan brālis ieguvām vidējo izglītību, lai gan tobrīd to nenovērtējām. Mācības bija kā zobu sāpes, bet mēs to izdarījām. Turpināt izglītošanos gan nesaskatījām vajadzību – tobrīd nopelnīt naudu bija ļoti viegli,» atceras Ligita. Taču gadi gāja, un tas, ko savulaik bez minstināšanās no čigāniem pirka vai katrs otrais, drīz vien parādījās visos veikalu plauktos, tāpēc nopelnīt iztikai nācās arvien grūtāk. «Šeptes vairs negāja – es paliku vien ar savu meitiņu un bez iztikas līdzekļiem. Labi, ka brālis palīdzēja. Biju iemācījusies skaitīt katru santīmu, iztikt ar mazumiņu, bet arī tas nebija galvenais – svarīgāk par visu bija tas, ka dzīvei vairs nebija nekādas jēgas. Es pat nezināju, kāpēc no rīta man būtu jāceļas. Tu piecelies un sāc klīst pa pilsētu no vieniem čigāniem pie otriem tikai tāpēc, lai tev būtu kāda nodarbošanās. Atrast darbu bija neiespējami. Atceros, ka tobrīd jutos ļoti pārgurusi, bezspēcīga – tagad apzinos, ka tam iemesls bija bezdarbība. Tu vienkārši nevienam neesi vajadzīgs,» atceras Ligita. Taču viņas dzīve pilnībā mainījās, kad čigānu biedrības vadītājs piedāvāja iespēju iesaistīties projektā «Kvalitatīva izglītība čigānu bērniem». «Es sākumā tam nenoticēju, bet tad sāku apmeklēt kursus, seminārus un kļuvu par auklītes palīgu darbā ar čigānu bērniem bērnudārzā «Pasaciņa». Man darbs bija reizi nedēļā, bet tas jau bija tāds ieguvums – sāku justies kādam vajadzīga, parādījās arī jēga no rītiem celties. Man pirmo reizi mūžā bija īsts darbs! Katru reizi uz to eju ar milzīgu prieku tāpēc vien, ka man ir dota iespēja,» saka Ligita. Novērtējot viņas darba spējas, «Pasaciņas» vadītāja mudināja: «Ligita, tev jāsāk studēt un jāpaliek pie mums pastāvīgā darbā.» «Man tas šķita nereāli – es uz 50 gadu sliekšņa un augstskolas solā! Bet nu jau esmu 2. kursā Daugavpils universitātes Jelgavas filiālē, kur iegūstu pirmsskolas skolotāja specialitāti. Ja mani nebūtu tik laipni uzņēmuši «Pasaciņā», diezin vai tas būtu noticis. Es varu tikai apbrīnot, ka šeit tiešām nevienam nav aizspriedumu pret manas tautības cilvēkiem – mūs vērtē pēc spējām, nevis stereotipiem,» stāsta Ligita. «Ja viens čigāns pastrādājis ko sliktu, vaino visu mūsu tautu – mums vienkārši neļauj sevi pierādīt, lai saprastu, ka arī mēs esam dažādi. Čigāni mainās – viņi saprot, ka ir jāsāk pielāgoties jaunajiem apstākļiem: tagad izdzīvot var tikai tad, ja tev ir izglītība, specialitāte, tāpēc vienkārši dodiet mums iespēju!» saka Ligita, piebilstot, ka arī viņa savas mazmeitiņas izglītošanai tagad piešķir daudz lielāku nozīmi. «Viņa jau mācās 4. pamatskolā un saka: «Kad izaugšu liela, es tāpat kā omīte strādāšu bērnudārzā. Es ceru, ka tas piepildīsies!»
2.3 °C,
3.2 m/s,
96.7 % 
2.3 °C,
3.2 m/s,
96.7 %