«Par nometni «3×3» domāju jau 90. gados, kad tā ar lielu popularitātes vilni ienāca Latvijā, taču man bija radies priekšstats, ka «mirstīgie» tajā nevar piedalīties. Pēc laika no bijušās kursa biedrenes dzirdēju, ka arī viņa tur bijusi un ir sajūsmā par nometnē pavadīto nedēļu. Pēc viņas ierosmes 2005. gadā kopā ar dēlu pieteicos nometnei Kalnos – tā arī sākām, un šī mums jau ir trešā nometne «3×3»,» tā par latviskuma un identitātes saglabāšanas nometni, kas pagājušajā nedēļā Zaļeniekos pulcināja teju 400 dalībnieku ne tikai no Latvijas, bet visas pasaules, teic kuplāk pārstāvētās jelgavnieku ģimenes atvase Linda Vaita, kas nometnē iesaistījusi gan bērnu, gan māsu, gan mammu, gan pirmo reizi arī tēti.
Ritma Gaidamoviča
Linda atzīst, ka grūti formulēt, kāpēc, bet pēc gada gribas atgriezties un ar jaunu sparu mesties iekšā visās aktivitātēs. Šīs sajūtas neesot aprakstāmas – tās jāizjūt pašam, tikai tad varot zināt – patīk vai ne. Katrā gadījumā viņai katra nometne šķietot arvien saistošāka. Arī Lindas mazie puiši – Jānis, kurš mācīsies 4. klasē, un Matīss, kurš šogad uzsāks skolas gaitas, – stāsta, ka viņiem šeit ļoti patīkot. Interesanti esot tikties ar pārējiem bērniem, bet vissaistošākais nometnē esot pulciņš, kurā stāstot par vilkiem, smādētas netiekot arī keramikas nodarbības un šogad arī arheoloģisko izmeklējumu pamati un avotiņa atjaunošana. Zaļeniekos sastaptā kuplāk pārstāvētā jelgavnieku ģimene – tētis Jānis, kas nometnē piedalās pirmo reizi, mamma Ilga, kurai šī jau ir otrā reize, meita Linda, kas kopā ar dēliem Jāni un Matīsu piedalās trešo reizi, un Līga, kam šī ir otrā nometne. Ģimene atzīst, ka visi kopā «3×3» iekarot vēlējušies jau sen, jo katram gribējies piepildīt savus sapņus attiecībā uz latviskuma saglabāšanu un tradīciju ievērošanu, taču nekad nav varējuši vienoties par kopīgu laiku un izraušanos no darba rutīnas visiem vienā nedēļā – allaž kādam bijis cits uzdevums veicams. Šogad beidzot visi sasparojušies. Tiesa gan – to veicinājis fakts, ka Zaļenieki ir ļoti tuvu Jelgavai – ja kas vajadzīgs, tad stundas laikā var tikt līdz pilsētai, nokārtot darīšanas un tūlīt būt atpakaļ. Vilku ģimenes galva Jānis vienmēr interesējies un vācis dažādus materiālus un stāstus, kas vēsta par latviešu gaitām ārzemēs, ar tādu mērķi arī viņš braucis – lai satiktos ar tautiešiem, kas dzīvo svešās zemēs, aprunātos par dzīvi un uzzinātu, ko tad viņi domā par Latvijā palikušajiem un mūsu darbiem, kā viņi saglabā savu identitāti citā zemē. «Man galvenais bija satikt cilvēkus. Iepazīties ar Annu Žīguri, ar kuru mums šķērsojas ģimeniski ceļi, Lilianu Štaueri, pie kuras mēs ar vecākiem dzīvojām, kad bēgām no degošās Jelgavas… Viņi visi bija te. Varu teikt, ka savu sapni esmu piepildījis,» tā par iecerēm nometnē, kuras izdevies arī īstenot, stāsta Jānis. Jāteic, ka Jānis nometnes dalībniekos izraisīja lielu interesi ar savu vairāk nekā 30 gadus veidoto ģimenes koku pēc paša (inženiera) izdomātas metodes. Iespējams, kādam šķistu: kas tad tur – parasts ciltskoks! Taču tā nav – tā ir īpaša Jāņa veidota skala, kas sākas 1800. gadā un turpinās līdz pat mūsdienām, tajā, atzīmējot katra radinieka mūža ilgumu, savienošanos un bērnu dzimšanu, izveidojusies pamatīga līnija ar nobīdēm uz leju un augšu, pēc kurām, pieliekot lineālu, varot noteikt, kuri cilvēki ir paša veidotāja vecumā, kuri – viņa meitu un kuri mazbērnu vienaudži. Parastā ciltskokā tas neesot iespējams. Jānis konsultāciju šajā jautājumā gatavs sniegt ikvienam, ja tas nepieciešams, atzīstot, ka šis esot daudz praktiskāks un parocīgāks ciltskoks, nekā līdz šim ierastie un redzētie. Savukārt sieva Ilga priecājas, ka abās nometnēs, ko viņa jau paguvusi apmeklēt, ir tik daudz zinošu speciālistu, kas spēj aptvert plašu interešu loku. «Ar ļoti lielu interesi vēlos pagūt un iemācīties lietas, ko šeit pasniedz, bet kurām ikdienā neatliek laika. Pa šiem gadiem esmu secinājusi, ka tieši tas ikdienas darbu dēļ cilvēkiem pietrūkst,» tā Ilga. Vilku ģimene ir gatava uz nometni doties arī nākamgad, tikai vēl neesot zināms, cik kuplā skaitā, jo noteikti varot piemeklēt «laika nesavienošanas» likstas. Kopā ar sešiem Vilku ģimenes pārstāvjiem nometnē piedalījās 377 dalībnieki no Portugāles, Luksemburgas, Anglijas, Vācijas, Lietuvas, Somijas, ASV, Kanādas, Zviedrijas, Austrālijas, bet visplašāk pārstāvēta, protams, Latvija. Šie cilvēki nedēļas garumā kala rotas, gatavoja tās no koka, atjaunoja avotiņu, veica arheoloģiskos izrakumus, pētīja ciltskokus, dalījās pieredzē par to veidošanu, gatavoja keramikas darbus, pina kļavu lapu cepures, mācījās latviešu valodu un strādāja pie daudzu citu senču tradīciju izkopšanas. Šī Latvijā jau bija 36. nometne, kurā akcentēta dzimtas, cilvēku atbildība par senču tautības saglabāšanu un latviskām lietām, darot tās arī praktiski. Nometnes vadītājs Andris Tomašūns atzīst, ka interese par nometni bijusi liela un, gadiem ejot, noteikti neesot mazinājusies, taču daļa cilvēku, kas vēlējušies ierasties, to nav varējuši, jo nespēja apvienot ar Dziesmu un deju svētkiem. Svētku dēļ nav tikuši vairāki lektori un arī dalībnieki. Viņš atzīst, ka šeit jau esot izveidojusies sava veida «3×3» brālība, kas vēlas gadu no gada atrasties starp nometnes dalībniekiem, taču priekšroka tomēr tiekot dota tiem, kas vēlas piedalīties pirmo reizi. Jāteic, ka arī vecuma amplitūda nometnē ir ļoti plaša, šoreiz jaunākais bijis trīs mēnešus vecs, bet vecākajam dalībniekam – jau 82 gadi. Nākamā nometne paredzēta Vidzemes pusē – Valmieras rajona Naukšēnos.
0.9 °C,
6.8 m/s,
96.2 % 
0.9 °C,
6.8 m/s,
96.2 %