Jaunumi

Režisors latvietis, jaunie aktieri – krievu tautības, taču jau septiņu gadu garumā nav bijis neviens mirklis, kad tas tiktu uzsvērts vai atdalīts. „Mēs esam komanda, un tas ir galvenais,” uzskata A.Matisons.
Viss sākās ar Antona Čehova darbu “Bildinājums”, kam sekoja „Čaika” – pilna izrāde ar kostīmiem un dekorācijām. „Kāpēc sākām ar Čehovu? Autors vienkārši atnāca pie manis. Jau sākumā zināju, ka strādāsim, galvenokārt balstoties uz klasiskām vērtībām. Viņa darbos ir tāds īpašs cilvēcīgums gan attiecībās, gan vērtībās, kas, manuprāt, šodienas sabiedrībā trūkst. Tāpēc arī šosezon atgriežamies pie Čehova, uzvedot viņa darbu „Trīs māsas”, bet skatītājiem šoruden pirmā tikšanās ar „Čaiku” būs 19. oktobrī pulksten 18 kultūras namā, kad izrādīsim pagājušajā sezonā uzvesto Šekspīra “12. nakts”,” atklāj A.Matisons.
Režisors atzīst, ka to īpašo gaisotni un izdošanos jauniešu teātra studijai nodrošina pašu aktieru vēlme būt uz skatuves. „Viņi tiešām dara to, ko vēlas. Mēģinājumi mums notiek sestdienās, svētdienās, un jaunieši ir gatavi ziedot savu brīvdienu, lai būtu uz skatuves. Manuprāt, tas vien par kaut ko liecina,” spriež A.Matisons.
Uz jautājumu, vai atšķiras darbs ar latviešu trupu no darba ar krievu trupu, A.Matisons atzīst, ka nelielas atšķirības ir. „Pieņemts, ka krievu tautības cilvēki ir emocionālāki, ugunīgāki, bet brīžiem man pat jauniešiem tas ir jāuzsver: bērni, kur ir jūsu temperaments, emocijas?! Iespējams, ka sabiedrība viņus maina, bet mans mērķis tomēr ir saglabāt šo unikālo krievu tautības mentalitāti, kas mūsu darbu tikai var izcelt,” tā A.Matisons.
To, ka teātra mākslā nav valodas barjeru, jaunieši apliecina ar savām sekmēm. „Te nu ir tā integrācija. Mēs Ādolfa Alunāna teātrī uzvedam lugu latviešu valodā, bet „Čaikā” – krievu valodā. It kā viens darbs, un skatītājam ir iespēja novērtēt, kā tas skan latviski, kā – krieviski. Mēs krievu valodā uzvedām „Trīnes grēkus”, un rezultāts bija lielisks. Jaunieši spēja iemīlēt un izjust Blaumani – tas patiesi bija gandarījums. Taču nu jau esam spēruši soli vēl tālāk – vairāki „Čaikas” dalībnieki ir piedalījušies latviešu izrādēs. Piemēram, mums ar latvieši trupu jādodas viesizrādē, bet viens no aktieriem netiek. Un, ko jūs iedomājaties? – krievu puisis no „Čaikas” gatavs „ielekt”latviešu izrādē un nospēlēt savu lomu latviski! Tas bija fantastiski – sajūsmā biju ne tikai es, bet arī aktieri un skatītāji,” atzīst A.Matisons.
„Mūsu savstarpējās attiecības ir brīnišķīgas – te nav vietas aizspriedumiem. Ne mirkli neesmu jutis saspringumu par to, ka kādā brīdī nespēju izteikties krieviski un mēģinājumos ieskanas latviešu valoda – galvenais ir tas, ka mēs viens otru saprotam,” uzskata A.Matisons.
Uz jautājumu, kāpēc jelgavniekiem vajadzētu iemīlēt „Čaiku” un novērtēt tās veikumu, A.Matisons atbild: „Tā ir iespēja redzēt, ka mēs savā pilsētā varam kopā dzīvot, strādāt, pilnveidot sevi, kļūstot arvien labāki, neraugoties nedz uz dažādām tautībām, nedz mentalitātēm, nedz valodas atšķirībām.” A.Matisons piebilst, ka „Čaika” ir pierādījusi – savu darbu tā veic ar lielu apziņu. „”Čaika” tika izveidots kā 5. vidusskolas teātris, bet nu septiņu gadu laikā tajā jau darbojas arī tie jaunieši, kas skolu sen kā beiguši – tātad viņiem patīk tas, ko mēs darām,” saka A.Matisons, aicinot arī jelgavniekus novērtēt jauniešu teātra studijas veikumu izrādēs Jelgavas kultūras namā.

Informāciju sagatavoja
Kristīne Pētersone