Jaunumi

27. februārī pulksten 17.30 Jelgavas kultūras namā tiks demonstrēta latviešu Austrumāfrikā uzņemtā dokumentālā filma divās daļās “Ūdens ir dzīvība”. “Caur dažādu Kenijas reģionu iedzīvotāju stāstiem, aicināsim aizdomāties par klimata pārmaiņām, tā radītajām sekām un mūsu pašu rīcību. Kamēr Latvijā mēs šīs pārmaiņas izjūtam vāji – ar kādu neraksturīgu ledus krusu vai karstāku vasaru – Kenijā dzīvo 53 miljoni iedzīvotāju, un teju trešā daļa no tiem ikdienā izjūt ūdens trūkumu,” saka filmas režisors jelgavnieks Jēkabs Vilkārsis. Filmu seanss interesentiem pieejams bez maksas.

Filmas pirmajā daļā “Masaju stāsts jeb lietu gaidot” filmēšanas radošā grupa atklās skatītājiem vienu no 44 Kenijas cilšu – masaju tautas – ikdienu un parādīs, cik krasi to dzīves apstākļi un sociālā vide mainījušies klimata pārmaiņu ietekmē. “Vai varat iztēloties kā izskatās ciemats, kurā četrus gadus nav lijis lietus, bet ikdienā ir vismaz 40 grādu svelme? Šādos apstākļos izžūst upes un mirst 90 procentu lopu, kas jau gadu desmitiem ir galvenais masaju tautas iztikas avots,” stāsta J.Vilkārsis.

Režisors norāda: lai saprastu, ar kādiem klimata izmaiņu radītajiem izaicinājumiem saskaras masaji, pirmais darba cēliens bija sākotnēji izzināt šīs cilts kultūru un ikdienu. “Likumsakarīgi, ka svešas kultūras īpatnības, kas nesakrīt ar pašu ierasto normu, nereti radīja izbrīnu. Piemēram, masaju vīriem katram var būt līdz piecām sievām, bet katrai no sievām – pat 10 bērnu. Atšķirības sastopamas arī ģimenes locekļu ikdienas pienākumos. Piemēram, masaju sievietes no zariem un māliem būvē mājokļus, aprūpē bērnus un ūdens meklējumos ikdienā var mērot pat 20 kilometrus. Tikmēr vīru pienākums ir doties ganībās un nodrošināt iztiku,” stāsta J.Vilkārsis.

“Masaju dzīves ritējums patiesi ļoti atšķiras no mūsu ierastās ikdienas, daudzas tradīcijas izzinājām ar neviltotu interesi. Tomēr lielākais pārsteigums bija pieredzēt patiesi dramatiskas klimata radītās sekas – ciematos, tuksnesī un pat safari parkos redzēt neskaitāmas dzīvnieku mirstīgās atliekas un kaulu čupas, reālos cilvēkstāstos dzirdēt par ilgstošu badu un slāpēm veselās kopienās,” atzīst J.Vilkārsis, skaidrojot: sausuma dēļ vīrieši dodas meklēt ganības uz tālākiem reģioniem, bet sievietes cieš izkaltušajās zemēs. Vietās, kur ganāmpulki ir gājuši bojā, bērniem vairs nav iespējas iet skolā – atļauties apģērbu un grāmatas. “Visbēdīgāk, ka šī posta dēļ tiek izprecinātas pavisam jaunas meitenes. Tā līgavas ģimenei ir iespēja samazināt barojamo cilvēku skaitu, bet vienlaikus – pretim iegūt vienu vai divas govis. Bija patiešām smagi noskatīties uz 12 gadu vecām meitenēm, kuras gribētu turpināt mācīties, bet tā vietā jau rūpējas par saviem bērniem,” tā režisors.

Tikšanās reizēs ar ciematu un dažādu kopienu iedzīvotājiem, filmas veidotāji atklās pieredzes stāstus arī par to, kā tauta pamazām cenšas mainīt gadiem ierasto dzīves kārtību, lai pielāgotos pārmaiņām. Zīmīgi, ka četras dienas pēc grupas atgriešanās Latvijā, masaju reģionā beidzot nolija ilgi gaidītais lietus.

Savukārt filmas otrā daļa “Koraļļus glābjot” ir aizraujošs stāsts skaistā, tomēr ļoti nabadzīgā Vasini salā Indijas okeānā. Salas iedzīvotāji ir ap 3000 cilvēku, kuri ikdienā dzīvo bez elektrības un jau vairāk nekā piecus gadus veic unikālus koraļļu rifu atjaunošanas darbus. “Pēc īpaši izstrādātas tehnoloģijas okeānā no betona blokiem tiek veidoti paaugstinājumi, vēlāk uz tiem audzējot koraļļu stādus. Līdz šim tas ļāvis atjaunot jau divus hektārus dzīvu koraļļu rifu, un tādējādi panākt arī ūdens iemītnieku atgriešanos,” norāda J.Vilkārsis.

Lai iemūžinātu unikālo pieeju iedzīvotāju cīņai par dabas resursiem un būtībā – pamata iztikas avotu –, filmēšana vairākas dienas notika okeānā. “Mēs bez šaubām pieņēmām izaicinājumu nirt ar akvalangiem – neviens stāsts nav pielīdzināms iespējai redzēt šo unikālo darba procesu,” atzīst J.Vilkārsis.

Filmēšanas process zem ūdens gan nav bijis no vieglākajiem – brīžiem piedzīvotas gan kuriozas, gan arī bīstamas situācijas. “Jau pirmajā niršanas reizē okeāna dzelmē dažu soļu attālumā no manis no smiltīm izspraucās raja – kā izrādījās, no šīs zivs sitiena var būt momentāli letālas sekas,” atzīst J.Vilkārsis. Viņš stāsta, ka reiz filmēšanas procesā gadījās piedzīvot arī misēkli ar zemūdens žestiem un okeānā nomaldīties bez pavadoņa. “Citā niršanas reizē man tika samērā viegls gaisa balons, un sāļā ūdens vidē tas neļāva pietiekami dziļi ienirt. Problēmu nācās risināt radoši – ar smagiem akmeņiem gan rokā, gan aiz jostas vietas,” atminas režisors.

Rezumējot 10 dienu ceļojuma pieredzi, J.Vilkārsis atzīst: “Ne svelme, ne 25 kilogramus smagā soma dienas garumā neļāva sūkstēties, redzot, ar kādiem klimata radītajiem izaicinājumiem saskaras Kenijas tauta. Kad klimatiskais balanss izjūk, viņiem nākas ciest un meklēt iespējas pielāgoties, lai izdzīvotu. Vienlaikus īpašs gandarījums bija satikt tos cilvēkus, kuru dzīvi ir mainījuši mūsu pašu komandas biedri. Piemēram, iepazinos ar masaju bērnu, kurš palika bez vecāku gādības, bet pateicoties filmas scenārija autores Ingrīdas Strazdiņas vadībā sarūpētajiem ziedojumiem, bērns uzsācis skolas gaitas un uzņemts ciltī,” rezumē J.Vilkārsis. Viņš norāda: klimats ietekmē mūs visus un, iespējams, reāli cilvēku stāsti būs motivācija katram aizdomāties par savu rīcību, kas atstāj sekas.

Filmas režisors ir J.Vilkārsis, scenārija autore Ingrīda Strazdiņa un Nora Semjonova, skaņu režisors Artūrs Sedriks Sinkēvičs, fotogrāfs Ģirts Strazdiņš, producents Sandijs Semjonovs. Filma tapusi studijā “SKUBA films” sadarbībā ar organizāciju ”Zaļā brīvība”. Seanss kultūras namā pieejams bez maksas un tiek rīkots sadarbībā ar biedrību “Zaļā brīvība” “ClimAct” projekta ietvaros.