Jaunumi

Jānis Kovaļevskis
 
Daudzdzīvokļu namu apsaimniekošanas jautājumi skar plašu iedzīvotāju loku. Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks  Vilis Ļevčenoks intervijā laikrakstam „Jelgavas Vēstnesis” skaidro jautājumus, kas saistīti ar iedzīvotāju uzkrātajiem parādiem par komunālajiem pakalpojumiem, kā arī ar problēmām apsaimniekošanas jomā.
 
„Ekonomiskā uzplaukuma periodā virkne uzņēmīgu cilvēku namu apsaimniekošanu uztvēra kā labu peļņas gūšanas veidu, tomēr faktiskā dzīves realitāte apliecināja, ka tas ir smags un grūts darbs, kuru nevarētu uzskatīt par biznesu tā klasiskajā izpratnē. Tas saistīts gan ar ēku slikto tehnisko stāvokli, gan ar iedzīvotāju ierobežoto maksātspēju. Jelgavas pilsētā lielāko daļu daudzdzīvokļu ēku apsaimnieko pašvaldības kapitālsabiedrība „Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvalde” (JNĪP), kas darbojas pēc Komerclikumā noteiktajiem principiem un uzskatāma par tādu pašu apsaimniekošanas sabiedrību kā citi uzņēmumi, kas strādā šajā jomā. Šāda situācija ir gan Rīgā, gan daudzās citās pašvaldībās.

Pēc dzīvokļu privatizācijas, īpašniekiem vienojoties, bija iespēja dibināt biedrības un pašiem uzņemties ēku apsaimniekošanu vai slēgt līgumu ar jebkuru pašu izraudzītu apsaimniekošanas sabiedrību, tomēr iedzīvotāji vairumā gadījumu izvēlējās uzticēties JNĪP. Praksē bijuši pat gadījumi, kad mājas, kuras atteikušās no JNĪP pakalpojumiem, pēc tam atgriežas, apzinoties, ka pašu spēkiem ar visu tikt galā nevarēs.
Arī Kārklu ielas 4 jaunbūvi apsaimniekot uzņēmās SIA „AVT grupa”, kas bankrotēja, bet iedzīvotāji izteica vēlmi slēgt apsaimniekošanas līgumu ar JNĪP, nevis kādu citu uzņēmumu. Iedzīvotāji ir novērtējuši JNĪP sniegto pakalpojumu kvalitāti, kā arī to, ka šis ir vienīgais apsaimniekošanas uzņēmums pilsētā, kas piedāvā avārijas dienesta pakalpojumus 24 stundas diennaktī. Tie arī ir galvenie iemesli, kādēļ lielākā daļa daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašnieku nesteidz atteikties no JNĪP sniegtajiem pakalpojumiem.

Par monopolu šajā gadījumā vispār nevar runāt, jo tradicionāli pieņemts, ka par monopolu uzskata kādas izņēmuma tiesības, kuras piešķirtas vienam uzņēmumam. Konkrētajā gadījumā par to nevar būt ne runas, jo dzīvokļu īpašniekiem pašiem ir tiesības izvēlēties to uzņēmumu, kurš apsaimniekos konkrēto daudzdzīvokļu ēku. Jau vēsturiski ir tā, ka JNĪP apsaimniekotajās mājās iedzīvotāji bez apsaimniekotāja starpniecības norēķinās par piegādāto siltumenerģiju. Šāda situācija izveidojās vēl deviņdesmitajos gados, kad akciju sabiedrība ”Jelgavas siltumtīklu uzņēmums” (JSTU) par Pasaules Bankas aizņēmuma līdzekļiem modernizēja daudzdzīvokļu ēku siltummezglus. Ņemot vērā, ka šīs iekārtas tika uzstādītas par uzņēmuma, nevis iedzīvotāju līdzekļiem, tās ir JSTU īpašumā. Līdz ar to starp apsaimniekotāju JNĪP un JSTU tika slēgts iekārtu apsaimniekošanas līgums, paredzot, ka iedzīvotāji par saņemtajiem JSTU pakalpojumiem norēķinās tieši ar siltumenerģijas ražotāju. „Fortum Jelgava”, nomājot JSTU aktīvus, pārņēma šīs saistības un turpina apkalpot siltummezglus, kurus bez atlīdzības nevar nodot dzīvokļu īpašnieku pārziņā. Savukārt paši iedzīvotāji nav izrādījuši vēlmi iegādāties siltummezglu iekārtas. Ministru kabineta noteikumi Nr.876 „Par siltumenerģijas piegādi un lietošanu” attiecas uz tiem gadījumiem, kad daudzdzīvokļu ēku siltummezgli ir dzīvokļu īpašnieku kopīpašums. Līdz ar to, lai arī kā „Fortum Jelgava” vēlētos piemērot kārtību, kurā par sniegtajiem pakalpojumiem norēķinās apsaimniekotājs, šajā gadījumā tas nav iespējams, jo „Fortum Jelgava” ir atbildīga par JNĪP apsaimniekotajās mājās uzstādīto siltummezglu apsaimniekošanu un ekspluatāciju. Turklāt jāuzsver, ka arī citiem apsaimniekotājiem ir iespēja vienoties ar „Fortum Jelgava” par māju siltummezglu nodošanu uzņēmuma apsaimniekošanā, noslēdzot atbilstošu līgumu, ja vien siltuma ražotājs piekrīt šādiem nosacījumiem.

Savukārt attiecībā uz pašvaldības īpašumā esošajiem dzīvokļiem ar visiem pilsētā strādājošajiem apsaimniekošanas uzņēmumiem ir noslēgti pilnvarojuma līgumi, dodot tiesības slēgt apsaimniekošanas līgumu ar īrniekiem un nepieciešamības gadījumā vērsties tiesā, lai atgūtu komunālo pakalpojumu parādus. Šajos gadījumos tiesas izdevumus sedz pašvaldība. Šāda prakse tiek pielietota arī citās pilsētās.
Pašvaldība nevar uzņemties saistības par savā īpašumā esošajiem dzīvokļiem, kuru īrnieki, slēdzot līgumu par īres tiesībām, ir apņēmušies veikt maksājumus par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem. Nevaram pieļaut, ka no nodokļu maksātāju līdzekļiem tiek segti īrnieku parādi, jo šāda rīcība nebūtu taisnīga pret pārējiem iedzīvotājiem. Turklāt pašvaldībai būtu jānodarbojas ar sev neraksturīgu funkciju un jāveido īpašs juridiskais dienests, kurš nodarbotos ar parādu piedziņu. Lielākajai daļai apsaimniekotāju jau ir šādi dienesti, kuri vairāk vai mazāk sekmīgi risina jautājumus saistībā ar komunālo pakalpojumu parādiem.

Arī komunālo pakalpojumu piegādes pārtraukšana nenotiek spontāni. Piemēram, ar dzīvojamajās mājas Māras ielā 1 apsaimniekotāju „Latio namsaimnieks” sarunas par parādu nomaksu notika pusgada garumā, kas ir pietiekams laiks, lai vienotos par risinājumu šai problēmai. Jāuzsver arī tas, ka „Latio namsaimnieks” ne visai godprātīgi izturējies pret komunālo pakalpojumu sniedzējiem, pārkāpjot likumu „Par dzīvojamo māju pārvaldīšanu”, jo kopējais apsaimniekotāja parāds komunālo pakalpojumu sniedzējiem pārsniedz iedzīvotāju parādu, lai gan likums paredz, ka visi līdzekļi, kas saņemti no iedzīvotājiem par komunālajiem pakalpojumiem, ir jāpārskaita to sniedzējiem. Šajā gadījumā apsaimniekotājs no iedzīvotājiem saņemtos maksājumus izlietojis citām vajadzībām.

Lai mājām neuzkrātos papildu parādsaistības par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem, aicinu visus dzīvokļu īpašniekus rūpīgi sekot līdzi tam, vai apsaimniekotājs no iedzīvotājiem saņemtos maksājumus izmanto tiem mērķiem, kuriem tie paredzēti.”