Jaunumi

“Latvijas Avīzē” viesojās Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš (LZS). Ar viņu sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Jelgava ir pilsēta ar ievērojamu pagātni. Vai izdevies saglabāt cienīgu stāvokli?

A. Rāviņš: – Nereti sev jautājam, kas jāizdara, lai atkal kļūtu par tik varenu pilsētu kā 1573. gadā, kad Jelgava bija Kurzemes hercogistes galvaspilsēta. Pilsētai ir smaga vēstures nasta, tā daudz cietusi karos un nelaimēs. 1944. gadā apkārtnē trīs dienas varējuši redzēt, kā sārtojas blāzma virs degošās Jelgavas. Diez vai kāda cita Latvijas pilsēta tā postīta un grauta. Nonācām pie atziņas, ka Otrais pasaules karš Jelgavā beidzās tikai pagājušogad, kad atjaunojām karā nopostīto Sv. Trīsvienības baznīcas torni. No pirmskara godības ēkām palikusi pils, “Academia Petrina” un dažas atjaunotās baznīcas, pārējais gājis bojā. Pēckara gados pilsēta kļuva stipri padomiska ne vien pēc izskata. Tas neizbēgami atstājis iespaidu arī uz Jelgavas iedzīvotājiem. Gadiem ejot, būtiski mainījies pilsētas iedzīvotāju sastāvs, tāpēc vecais jelgavnieks šodien ir lielā vērtē, jo tā ir saikne ar pirmskara dižpilsētu. Tagadējos jelgavniekos stiprinām garu, piederības sajūtu un lepnumu par savu pilsētu, jo tieši cilvēki ir tie, kas veido pilsētas tēlu.

– Kā pilsētas attīstībai kalpo veiktās reformas, kā jānotiek pārmaiņu otrajai kārtai? Tas svarīgi, domājot, kāda būs Latvija.

– Runājot par teritoriālās reformas guvumiem un zaudējumiem, viena no aplamībām ir plānošanas reģiona ieviešana. Tie ir mākslīgi radīti pieci veidojumi, un, ja iepriekš lēmēji bija pilsētu, rajonu pašvaldību vadītāji, tad tagad tas pārvērsts par valsts pārvaldes “pagarinājumu”, piekabinot klāt pašvaldībniekus. Kur agrāk sanācām desmit domju priekšsēdētāji, tur pēc teritoriālās reformas, “optimizējot pārvaldi”, tās pašas Zemgales robežās ierodas divdesmit divi lēmēji – katrs ar savu problēmu loku un izpratni par kopīgās saimnieciskās sistēmas attīstību. Lielo pilsētu vadītāji mēģināja brīdināt Zalāna kungu no tik ačgārnām reformām, bet viņš turējās pie sava. Domāju – pie vēlmes izveidot centralizētākas valsts pārvaldes institūcijas, tādējādi radot “gubernatoru” valdības pakļautības garo roku politiku, ar ko pārvaldīt noteiktu teritoriju. Tagad lēmēju lokā ir lielās pilsētas, piemēram, Jelgava ar 65 tūkstošiem iedzīvotāju, Jēkabpils – ar pārdesmit tūkstošiem un blakus – novadi ar 3 – 4 tūkstošiem cilvēku. Viņiem jāvienojas un jādara, bet tam traucē vienota skatījuma trūkums. Viens otru saprotam lielo pilsētu asociācijā, līdzīgi risinājumi var būt ar Jēkabpili, Liepāju, Valmieru un citām. Visu cieņu pagastu, novadu vadītājiem, kuri “deg” par savu teritoriju, bet nevaram prasīt no viņiem iedziļināšanos un izpratni par problēmām, kas šodien pastāv lielā pilsētā!

– Kāds pārvaldes variants būtu derīgāks? Ar lielo pilsētu patstāvību? Ar Jelgavu kā teritorijas centru?

– Ja nu tiecamies uz to, ka vajadzīgs reģionālās pārvaldes otrais līmenis, tad, protams, tam jābūt ar centru 9 lielajās pilsētās. Man gan nav īsti skaidrs, kā šīs teritorijas tālāk pārvaldīt, neveidojot iespaidīgas administratīvās vienības. Pašreiz plānošanas reģionu vienīgais darāmais darbs ir pasažieru plūsmas organizēšana sabiedriskajā transportā – lauku teritorijā.

– Vai tad sākotnējā loģika nebija radīt plānošanas reģionus, lai efektīvāk piesaistītu, apsaimniekotu Eiropas naudas, bet nu palikuši tikai “autobusi”?

– Sākotnēji doma bija tāda, kā jūs aprakstījāt. No Briseles raugoties, pati Latvija izskatās pēc neliela reģiona, līdz ar to iegājies viedoklis, ka no Rīgas var pārskatīt visus reģionus un to darīšanas. Dzīve pierādīja, ka tā vis nav. Tādēļ vienubrīd bijām pat pēdējā vietā projektu naudas apguvē Eiropā.
Acīmredzama kļuva nepieciešamība pēc decentralizācijas. Tāpat kā tas, ka ministrijām jāatsakās un jānodod pašvaldībām vesela virkne funkciju un, protams, finansējums to īstenošanai. Tas samazinātu gan ierēdņu skaitu, gan birokrātiju ar milzīgo papīru plūsmu. Pašlaik, piemēram, likumā un normatīvajos aktos noteiktā kārtībā būvatļauja jāizsniedz četru mēnešu laikā. Kāpēc tik ilgi? Ja grib ievērot likumu, tad jāievēro šis laikposms, kamēr ceļo papīri, izpilda visas procedūras – bez šaubām, tas viss ir jāsaīsina, likumi jāizvērtē un jāmaina. Pašvaldību savienība ne reizi vien lūgusi ministriju pārskatīt izdoto normatīvo aktu, instrukciju blāķi, lai pašvaldībām ļautu stādāt pēc atvieglotiem noteikumiem, nevis ar pastāvošo milzīgo birokrātisko slogu, tādējādi nākot pretī iedzīvotājiem. Valdība turpina runāt par ierēdņu skaita samazināšanu, bet neķeras klāt sistēmas saknei. Jā, ir atlaists zināms skaits ierēdņu, bet darāmā vēl ir daudz. Ir rūpīgi jāizvērtē, kā veidot apriņķa pārvaldi – tā, lai to nepadarītu par pārāk smagnēju valdības uzblīdušā aparāta apkalpotāju.

E. Līcītis: – Vai iespējams, ka nemaz nevajag veidot otrā līmeņa pārvaldi?

– LZS kongresa uzstādījums – vajag! Kā piemēru ņemsim arodizglītību! Jelgavā veiktajā pētījumā jautājām 9. klases skolniekiem un vidusskolu absolventiem – attiecīgi, kāpēc vieni grib stāties vidusskolā un kāpēc otri izvēlējušies studēt kādā fakultātē? Ko viņi dzīvē grib sasniegt? Daudziem nemaz nav pamatojuma, kāpēc izdarīta izvēle par labu vienam vai otram. Jaunieši tā īsti nav noorientējušies, un šeit darbs ir pašvaldībām, kas redz reālo situāciju. Atbildes uz citu jautājumu liecina, ka 14% vidusskolu absolventu neturpina mācības augstskolā. Līdz ar to jaunais cilvēks ar vispārējo izglītību, bez aroda prasmēm nonāk darba tirgū. Kam der iegūtā izglītība un cik lietderīgs ir izlietotais finansējums? Darba tirgus nepiedāvā daudz iespēju cilvēkiem bez noteiktas profesijas. Pašlaik Jelgavā ir divas arodskolas, no kurām vienu uztur valsts, bet otru – pašvaldība. Pilsēta maksā par savas arodskolas uzturēšanu un nodrošina aroda iegūšanu arī apkārt esošo novadu jauniešiem. Bet finansējumu šim nolūkam no valsts nevaram iegūt. Sistēma “nauda seko skolēnam” attiecas tikai uz vispārējās izglītības iestādēm. Taču šāda sistēma jāveido vienoti – arī arodizglītībā.
Otra lieta – ir cilvēki, kas uzskata: viss pēc iespējas ir jācentralizē, arī veselības aprūpe, izglītība. Iznāk, ka mums ir vajadzīga viena augstskola Latvijā, viena slimnīca Rīgā un, lai visi cilvēki izvietojas ap Rīgu. Mēs, Lielo pilsētu asociācija kategoriski iebilstam pret to, jo reģionu centros vajag gan augstākās mācību iestādes, gan slimnīcas. Ja šo funkciju un finansējumu nodotu pašvaldībām, atbildību par to darbību pilnā mērā uzņemtos pašvaldības. Bet valsts veidotu politiku, kā slimnīcas izmantot, kā lai cilvēki tiek tām klāt.

– Tautas partija bija pazīstama kā centralizācijas cienītāja visās jomās, bet nu taču vajadzēja vējam iepūst pavisam citās burās, kad pie varas ir “Vienotība” un zaļie zemnieki!

– Ilgu laiku esam dzīvojuši centralizācijas periodā. Arī sabiedrības domāšana virzīta centralizāciju. Šodien, lai to lauztu, ir ļoti daudz jāskaidro un jārunā. Cilvēkiem jāsaprot, ka decentralizācija nodrošinātu pakalpojumu pieejamību.

V. Krustiņš: – Atkal runāšana! Kad būs darīšana? Labi, pašvaldību lietu ministriju likvidēja un nodeva Vides ministrijas pārziņa, bet tālāk? Ko tas līdzēs?

– Atbalstīsim Vējoņa kungu, lai veicinātu pārmaiņas, lai veidotu saprātīgu valsts pārvaldi! Partija ies talkā, tāpat – pašvaldības. Ir jāatsakās no centralizācijas, jāpārliecina ministrijas uzsākt centrbēdzes procesus un jāatdot pašvaldībām daudzas no funkcijām. Ministrijas lai izstrādā politiku, nevis nodarbojas ar diktēšanu no augšas!

E. Līcītis: – Rāviņa kungs, jūs runājat šausmu lietas, jo tad taču ministrijām jāatsakās arī no naudas un no naudas dalīšanas!

– Protams, tas ir visgrūtākais. Lietuvā vairāk kā pirms desmit gadiem izveidoja 11 apgabalus, kuru pārvaldniekiem piešķīra arī ietekmi. Viņi sēdēja Ministru kabinetā kā vienlīdzīgi vai pat augstākā statusā par ministriem. Pēc pāris gadiem painteresējos un jautāju Šauļu kolēģim, kā iet? Viņš atbildēja – viss notiek, tikai ministrijas negrib atdot naudu! Saprotama lieta, ka, pašvaldībām deleģējot funkciju, līdzi jānodod arī līdzekļi.

V. Krustiņš: – Jums ir ļoti pareiza nostāja, atliek tikai aicināt Jaunsleiņa kungu gādāt par decentralizācijas pastiprināšanu.

– Pašvaldību savienībā arī ir uzskatu dažādība, jo tur apvienojušās lielās pilsētas, bet pārsvars – 109 novadiem. Diskusijās nākas meklēt zelta vidusceļu. Jūs tā kritiski uzklausījāt manu ieteikumu runāt, pārliecināt un skaidrot, bet, ja negrib runāt, tad ir otrs modelis – stingrā roka, viens vadonis.

– Tomēr pašvaldību autoritāte, šķiet, nostiprinās, Rīgā un partijās vairāk jārēķinās ar vietējiem cilvēkiem. Seska kungs iejuties Rīgā pie varas, viņu aicina pie galda, runā, prasa, ko viņš domā. Jūs arī droši vien neatstumj, nemaz nerunājot par Lemberga kungu!

– Bet tā ir decentralizācija realitātē! Uz to tiecas visā pasaulē, un es lielā mērā piekrītu, ka tas ir pareizais virziens. Attīstība notiek tajā brīdī, kad katrs pašvaldības vadītājs procesos aizvien vairāk piedalās ar savu domu un darbu. Ja sēdēsim un klausīsimies, ko saka tikai viens vadītājs Rīgā, tad kādubrīd attīstība reģionos apstāsies.

– Klausīsimies, ko saka Dombrovskis…

Šodien esam ļoti svarīga lēmuma priekšā. Jāizšķiras, vai valsts attīstīsies pa reģioniem, vai pa nozarēm. Otrajā variantā ministrija vada savu nozari no augšas līdz apakšai. Tad gandrīz vai var iztikt bez pašvaldībām. Pietiek izveidot izpildvaru, kura īsteno norādījumus no augšas. Reģionālās attīstības ceļā savukārt strauji pieaug vietējās varas loma un nozīme.

E. Līcītis: – Vai tamdēļ nerodas arī spēcīgie zemstrāvojumi politikā, kad top pilsētu – novadu partijas Liepājā, Ogrē, Tukumā, Ventspilī, un jūs viens no nedaudziem esat ar spēcīgu valsts līmeņa apvienību aiz muguras. Rekur, bēg ļaudis no Šlesera partijas, sakās taisīt kādu “Reģionu partiju”.

– Jā, reģionos ir politiska sarosīšanās, taču, iespējams, dažkārt tādējādi jauno politisko partiju veidotāji mēģina likt vēlētājiem aizmirst savus nedarbus, jeb aizmirst veco…

– … pārģērbties jaunās drānās?

– Varbūt, ka esat atradis pareizo apzīmējumu.

V. Krustiņš: – Un ko tad darīt, kā “pārģērbties” Zemnieku Savienībai?

– Pirms daudziem gadiem jau teicu “LA” korespondentam, ka savu politisko un seksuālo orientāciju nemainu. Pie tā esmu palicis. Svarīgi stiprināt un vairot biedru skaitu tajās partijās, kuras stabilus rezultātus sasniedz visās vēlēšanās, kuras atzinīgi novērtējuši pilsoņi. Sabiedrība arī virzās pa savas attīstības loku, un neba vienā dienā Amerikā un daudzviet Eiropā nostiprinājusies divu partiju sistēma. Mūsu sabiedrība laikam beidzot pārliecinājusies – nav jāeksperimentē -, valsts pārvaldē nepieciešamas lielas un spēcīgas politiskās organizācijas, ne 40 sīkpartijas, ne 20 listes uz vēlēšanām. Tagad gaidāms, ka būs vēl lielāka konsolidācija, un tas ir pareizi! Trīs – piecas partijas ir Latvijai optimālais variants, ar objektīvām pastāvēšanas iespējām.

– Neaizmirsīsim gan to, ka pirmskara LZS bija skaidri definējama – kā to aizstāv un pārstāv, kamēr tagadējās partijas ir ideoloģiski izplūduši “radījumi”, no kuriem galu galā atbalstu nesaņem ne vidusšķira, ne īpašnieki, ne citas iedzīvotāju kategorijas.

– Tur daudz taisnības. ZZS šobrīd uzņēmās vadīt veselības nozari, ilgāku laiku aprūpē izglītību, bet lauksaimnieki pastāvīgi ir uzmanības centrā. Tas vedina būt par vidusšķiru aizstāvošu, pārstāvošu apvienību, jo agrāk LZS asociēja ar zemniekiem – ar arodbiedrību. Mums jāpaceļas augstāk partejiskā kvalitātē, aizņemot centriskas politikas nišu, gādājot par sabiedrības labklājības augšanu.

– Lai gan Dombrovska kungs vēl ir populārs, jo spēj izmaksāt algas un pensijas, tad turpmāk var nākties pieņemt lēmumus, pēc kuriem valdības prestižs vēlētāju acīs kritīsies. Ja uz šīm vēlēšanām izdevās piesaistīt balsis, apgalvojot, ka jābalso par latvisko saskaņu, jo citādi vietā ieradīsies Urbanoviča “Saskaņa” – otrreiz tā var netikt cauri.

– Zemnieku savienība pēc iekšējā gara ir dziļi nacionāla partija un ir lietas, kuras nenodosim: latviskums, valsts valoda, izglītība, pilsonības lietas. Tas ir negrozāmi!

E. Līcītis: – Brigmanis, Vējonis un Rāviņš pirms vēlēšanām prātoja, ka strādāt valdībā būtu iespējams arī kopā ar “Saskaņas centru”.

– Jā, bet saglabājot un nemainot pamatprincipus. Ekonomikā mēs svērtos uz nacionālā kapitāla aizstāvību, bet šobrīd jau tāda nav. Nav ko aizstāvēt!

V. Krustiņš: – Ir, ir kapitālisti, bet cita lieta, ka pašreiz tie bankrotē.

– Tad jāpārskata līdz šim par nacionālajiem kapitālistiem uzskatīto rindas, jo, piemēram, neveiksmīgus zemes un īpašumu spekulantus es šai kārtā vis neierindotu. Mums vajadzīgi nacionālie lielrūpnieki, lielražotāji, un arī valstij ražošanai jābūt prioritātei nr. 1.