Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā līdz 5. janvārim apskatāma Imanta Lancmaņa retrospekcijas darbu izstāde “Imanta Lancmaņa glezniecība”. “Apritējuši 62 gadi kopš brīža, kad paziņoju: man ir vajadzīga ar otu uzgleznota reālistiska otra pasaule – šīs pasaules un manas iedomātās pasaules precīzs atveidojums uz audekla. Šodien tas aizvien ir mans rokraksts, bet cauri gadiem mainījušās tēmas – tas, ko man ir svarīgi pateikt un parādīt,” tā savu izstādi raksturo darbu autors I.Lancmanis.
Reālistiski konceptuāls romantisms – tieši tā mākslinieks I.Lancmanis apzīmē savu daiļradi, kurā sinerģiju rod jūsmīga, kāpināta attieksme pret pasauli un dzīvā iztēle. Šoreiz retrospekcijas izstādē apmeklētājiem atklājas gleznas, kas tapušas no 1958. gada līdz pat šodienai, ļaujot izzināt mākslinieka izkopto individuālo rokrakstu un tajā iemiesoto pasaules redzējumu klasiskajos glezniecības žanros. Gleznas no cikliem “Kalētu klēts”, “Latvijas ozoli”, “Lieldienu vīzijas Latvijā”, “Bībeles stāsti”, kā arī portreti, ainavas, klusās dabas un kompozīcijas ir sava veida koncentrāts par mākslinieka radošo darbību. To papildina arī trīs gleznas, kas pie skatītājiem nonāk pirmoreiz.
“Glezniecībā nevaru nodarboties tikai ar skaistu ainavu attēlošanu – man ir nepieciešamība izteikt to, ko jūtu un domāju. Slepkavības, kari, revolūcijas un epidēmijas spēj mainīt gan atsevišķu cilvēku, gan veselu tautu likteņus, līdz ar to izstādē turpinu arī drūmo tēmu par Nāves deju. Jaunā glezna ar grūto nosaukumu “Zemnieki no saplīsušā karuseļa kopā ar Nāves kareivjiem krīt Nezināmības bedrē” ir pādomas par to, ka nelaimes un posts diemžēl turpinās. Latviešu zemnieki un karuselis atspoguļo nedrošības situāciju, kādā mēs dzīvojam blakus kaimiņvalstij, bet Nezināmības bedre ir simbols tam, ka būtībā stāvam pie tā, ko nevaram prognozēt, pie tā, kas ir sajūtās draudošs, nezināms un neomulīgs,” atklāj mākslinieks.
Pie skatītājiem nonākusi arī papildināta gleznu rinda par Pēteri I. 1698. gada augustā, atrodoties Vīnē, Krievijas cars Pēteris I uzzināja par strēļu karaspēka sacelšanos Maskavā. Pārtraucis Eiropas ceļojumu, cars atgriezās savā mītnes zemē, un ap divtūkstoš strēļu tika publiski sodīti ar nāvi, nocērtot tiem galvu vai pakarot. Nežēlīgo sodu iemesls – sacēlušies kareivji cara acīs iemiesoja šķērsli viņa sapnim par jaunu, reformētu un eiropeisku Krieviju. “Cara sapnis piepildījās, un Krievija patiesi nonāca Eiropā. Savukārt šodien, pēc 326 gadiem, atkal jau ideālam par labu karā tiek upurēti desmitiem reižu vairāk cilvēku. Kāpēc? Lai Krievija no Eiropas izietu…” par baismīgu paradoksu, kas kā alegorija mūsdienām iedzīvināta Pētera I gleznu rindas vēstījumā, stāsta I.Lancmanis.
Viņš atzīst, ka drūmās tematikas iedvesma lielā mērā ir arī paša pieredze – atmiņas un fobijas, kas, esot trīsgadniekam, iemantotas 1944. gada kara apstākļos. Tomēr viss notiek līdzsvarā, tāpēc izstādē ir arī priecīgākas ainavas un klusās dabas. “Uzskatu, ka mans pienākums ir pievērsties drūmajām tēmām, bet vienlaikus – nekrist depresijā un ieturēt garīgu līdzsvaru. Atbildību par pasaules ciešanām līdzsvarot ar dzīšanos pēc visa labā un skaistā. Parādīt, ka pasaule taču ir brīnišķīga – daba, cilvēku labie darbi un Kristus mācība, kas ir nepārspējams morāles un ideālu apvienojums. Bet reizē uzdot jautājumu, kas nepārstāj mani vajāt, – kāpēc šī pasaule ir jāposta un jāgrauj? Tādi ir arī mani darbi – bez naivas jūsmas, pakļauti loģikai, argumentācijai, koncepcijai un vēstures pazīšanai. Tas man ļauj skatīt pāri tam, kas cilvēkiem ir noticis, un izdarīt galveno secinājumu. Lai gan briesmīgas pašas par sevi, visas nelaimes vienmēr beidzas, un tām ir viena skaista īpašība – tās vienmēr noved pie jauna pacēluma. Mums ar savu rīcību jādarbojas tā, lai to cienīgi sagaidītu,” vērtē I.Lancmanis.
Zīmīgi, ka I.Lancmaņa daiļradē bijis pārrāvums, kad viņš intensīvi darbojās, vadot Rundāles pils muzeju, pētot un aprakstot mākslas vēstures liecības, pasniedzot stila mācību Latvijas Mākslas akadēmijā 17 gadu garumā. Atsevišķas ekspozīcijas atklāj šīs mākslinieka radošā darba šķautnes un iepazīstina ar gleznu tapšanas etapiem – fotogrāfijām un skicēm. “Visas manas gleznas ir pakļautas nepieciešamībai parādīt to ticamā veidā. Tas, ko tagad uzskata par īsto laikmetīgo mākslu. Man ir jāuzglezno sīki, detalizēti un tā, lai es pats tam noticētu. Ne naivs reālisms, bet tāds, kas pakļauts koncepcijai. Un fotogrāfijas ir viens no veidiem, kā es šīs detaļas iepazīstu. Daudzas manas gleznas ir tapušas, kad man pozēja muzeja kolēģi. Talantīgi saģērbušies, viņi tēloja visu ko – sākot ar Golgātu, beidzot ar dancošanu. Tieši tāpēc gribu skatītājiem atklāt arī šo mākslas darbu tapšanas ceļu,” uzsver I.Lancmanis.
Mākslinieka darbos skatītājs var redzēt vairākus ciklus – no ikdienas ainām līdz sarežģītām figuratīvām kompozīcijām. Tomēr vienojošais faktors paliek nemainīgs – katrs vēstījums aicina saskatīt, izprast un aizdomāties. “Man ir vienaldzīga formālistiskā glezniecība. Viens no iemesliem – tajā ir grūti līdzdomāt. Šķiet, ka instalācijā vai abstrakcijā cilvēkam ir grūtāk iedzīvoties. Manās izstādēs nebūt nav jābūt samulsinātam, jo vēstījumu var saskatīt. Tiesa, mana glezniecība var būt didaktiska un moralizējoša, bet – vai tas ir slikti? Māksla, tāpat kā literatūra, pieder pie tām kultūras un cilivilizācijas formām, kas ir vajadzīgas. Tās izglīto un māca ieskatīties sevī,” rezumē I.Lancmanis.
Izstādē iekļauti I.Lancmaņa darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja, Rundāles pils muzeja un Bauskas muzeja krājuma, Latvijas Mākslas akadēmijas, Latvijas Mākslinieku savienības, Latvijas Zinātņu akadēmijas, Zuzānu kolekcijas, kā arī daudzām privātkolekcijām.
Izstāde Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā būs skatāma līdz 5. janvārim.
6.2 °C,
4.6 m/s,
99.7 % 
6.2 °C,
4.6 m/s,
99.7 %