Jaunumi

No 2020. gada septembra līdz šā gada janvārim skolēni trijās Latvijas pilsētās – Jelgavā, Liepājā un Daugavpilī – iesaistījās vērienīgā pētniecības projektā “Zenit stāsti”, kura gaitā jaunieši sarunās ar ģimenes locekļiem izzināja dzīvi savās pilsētās 20. gadsimta 60., 70. un 80. gados. Īpašs uzsvars projektā tika likts uz mazākumtautību pārstāvjiem – cilvēkiem, kuri pētītajā laikā darba vai citu iemeslu dēļ pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Caur viņu stāstiem iezīmējušās dažādas ikdienas, darba un kultūras ainas, no kurām daudzās lomu spēlē arī aizgājušo gadu Jelgava.

“Intervētie cilvēki, kas visbiežāk bija jauniešu vecvecāki, atklāja dažādu redzējumu par Jelgavu un dzīvi tajā no 60. līdz 80. gadiem, tomēr lielākoties atskats ir pozitīvs, jo cilvēki runā par savu jaunību, kas, protams, ir nostalģisks laiks. Stāstos ir daudz kopīga, piemēram, tas, ka šo laiku Jelgavas izklaides “seja” ir daudzie kinoteātri vai par pilsētas atjaunošanu, kas visstraujākā bija 70. gados,” atklāj Jelgavas pilsētas bibliotēkas Informācijas nodaļas vadītāja projekta kuratore Jelgavā Baiba Īvāne. Runājot par pašu projektu, viņa uzsver, ka grūtākais viennozīmīgi ir bijis sākums, jo iesaistīt projektā skolēnus noslogotā mācību semestra dēļ nav bijis viegli: “Sākumā cerējām līdz janvārim iegūt vismaz 15 stāstus, un, projektam noslēdzoties, to ir 29. Iesaistījās 44 jaunieši – lielākā daļa no mazākumtautību ģimenēm. Savukārt, runājot par turpinājumu, rādās, ka vismaz neoficiāli tāds būs, jo šis projekts ir uzrunājis cilvēkus, kuri vēlas ar saviem stāstiem dalīties arī pēc pašu iniciatīvas.”

Jaunieši aizvadījuši vairākas stundas garas intervijas, dzirdētais aprakstīts un iegūti arī vizuāli materiāli, kas digitalizēti un nu apskatāmi Latvijas Nacionālās bibliotēkas vietnē www.zudusilatvija.lv. Attēli daudz atklāj par dzīvi Jelgavā pētītajā laikā, un par to stāsta arī jaunieši. Piemēram, Aleksandrs Jakovļevs no Jelgavas 5. vidusskolas stāsta, ka viņa vectēvs, kurš uz Jelgavu darba dēļ pārcēlies no Igaunijas, šeit aizrāvies ar burāšanu, kas vēl joprojām ir ģimenes hobijs. Diāna Krūmiņa no Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas sarunājusies ar jelgavnieci romu tautības pārstāvi Ināru Kozlovsku, kura dalījusies atmiņās par cītīgām mācībām skolas laikā, latviešu valodas izkopšanu gan ar draugiem, gan ģimenē un aizraušanos ar dejošanu. Elīna Priedīte un Proskovja Čižova no Jelgavas 5. vidusskolas sarunājās ar pensionāru Vjačeslavu, kurš savulaik ļoti aktīvi fotografējis Jelgavu, cenšoties iemūžināt toreiz fotografēt aizliegtas būves. Savukārt Ana Melnika dalījusies savas vecmāmiņas atmiņās par pārcelšanos no Moldāvijas 24 gadu vecumā, iemīlēšanos Latvijas pilsētās un Latviju kā iespēju zemi. Skolēni savos iespaidos dalījušies divos stāstu vakaros, un tie apkopoti gan ierakstos, kas izskanējuši “Zenit stāstu” noslēguma pasākumā, gan Latvijas Radio ēterā. Pierakstīto apkopojusi un analizējusi arī antropoloģe Anna Elizabete Griķe.

“Šīs ir mazāk intervijas, vairāk dialogi ar cilvēkiem, kas ļauj jauniešiem pārdomāt, kādas bija iespējas attiecīgajā laikā, un kā jaunieši paši reaģētu uz dažādām situācijām. Projektā piedalījās 4. līdz 12. klašu skolēni, un tas palīdzēja aptvert plašu tematu loku. Kā izrādās, jau pirms sarunām jaunieši bija dzirdējuši par noteiktām laikmeta iezīmēm, piemēram, obligāto dienestu, modi vai valūtu, bet intervijās viņus interesējuši ļoti cilvēcīgi jautājumi, piemēram, par tā laika vērtībām, atmosfēru, sadzīvi. Nereti saruna sākas ar ikdienišķiem jautājumiem, kas aizved pie ļoti plašām tēmām,” skaidro antropoloģe. A.E.Griķes atziņas par projekta rezultātiem, kā arī Jelgavas stāstu video pieejams Jelgavas pilsētas bibliotēkas mājaslapā www.jelgavasbiblioteka.lv.

Foto: Lidotāju iela Jelgavā 1960. gadā; “Zenit stāstu” dalībnieces Allas Fialkovskas arhīvs

Informācija sagatavota

Jelgavas pilsētas pašvaldības

Sabiedrisko attiecību pārvaldē