Mūsu valsts likumdošana nenosaka mehānismu, kā pašvaldība var piesaistīt nepieciešamos speciālistus. Neviens līgums negarantē, ka speciālista izglītībā ieguldītie līdzekļi attaisnosies. Katram no mums ir pamattiesības būt brīvam savā izvēlē – pat, ja pašvaldība maksā stipendiju, noslēgtais līgums negarantē, ka students, iegūstot attiecīgo specialitāti, atgriezīsies šajā pilsētā. Arī likuma noteiktā atļauja pašvaldībām dot garantijas studējošo kredīta saņemšanai neko neatrisina – tas pašvaldībai uzliek praktiski neprognozējamas finansiālās saistības. Uzsvars ir jāliek uz intelektuālā potenciāla radīšanu kopumā, proti, lai jaunie speciālisti valstī tiktu sagatavoti pietiekamā daudzumā.
Otrs aktuāls jautājums ir dzīvokļu problēma. Pēc dzīvokļu masveida privatizācijas pašvaldību dzīvokļu fonds ir visai pieticīgs, kas nespēj nodrošināt pašreizējo likumā noteikto funkciju – sniegt palīdzību dzīvokļu jautājumā mazturīgiem pilsētas iedzīvotājiem. Taču dzīvokļi ir nepieciešami arī jaunajiem speciālistiem, kas bieži vien nespēj uzņemties banku kredītsaistības. Viens no risinājumiem, ko drīzumā Jelgavas pašvaldība cer pielietot praksē, ir publiskās un privātās partnerības modelis. Izveidojot kopuzņēmumus, kuros pašvaldība piedalītos ar zemi, bet privātuzņēmēji realizētu būvniecības projektus, pašvaldība savā īpašumā iegūtu daļu dzīvokļu jaunbūvētajās daudzdzīvokļu mājās. Tomēr arī šajā variantā nepieciešams juridiski precīzi formulēt saistības, jo īres tiesības pašvaldības dzīvoklī nevar liegt cilvēkam pēc noteikta laika izvēlēties citu darba vietu.