Jaunumi

Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas ceļš bijis grūts, garš, pretrunu un negaidītu pavērsienu pilns. Pērn apritēja 20 gadi, kopš pieņemta 1990.gada 4.maija deklarācija „Par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu”, kas iezīmēja būtisku pavērsienu uz faktiskās valsts neatkarības atjaunošanu. 1991. gada 21. augustam šajā ceļā ir milzīga vēsturiska nozīme. Šajā laikā Baltijas valstu un visas PSRS liktenis izšķīrās Maskavā – neatkarīgi no mūsu tautas apņēmības, uzdrīkstēšanās un saliedētības. Šogad aprit 20 gadi kopš šiem notikumiem, kad cerības un sapņi atjaunot suverēnu valsti kļuva par realitāti – Latvijas Republika atkal kļuva par brīvu un uz demokrātiskiem pārvaldes principiem veidotu valsti.
 
Padomju okupācija 50 gadu garumā Latvijas tautas vēsturiskajā apziņā bija beigusies un Baltijas valstīm tas atvēra durvis pilnīgi jauniem procesiem. Atjaunotās neatkarības 20 gadi mums visiem bija skaisti, pašapziņu stiprinoši, bet reizē arī grūti. Šis laiks iemācījis, ka valsts stiprums un labklājība nav panākami vienā vai pat vairākos gados. Valsts attīstība ir ilgstošs sūra darba process, kurā dalību ņemam mēs visi – ar savām zināšanām, pieredzi un attieksmi.
 
1990.gada rudenī, tikai nepilnus 4 mēnešus pēc deklarācijas „Par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu” pieņemšanas Latvijas neatkarības pretinieki uzsāka provokācijas un vardarbības akcijas, kā galveno šo notikumu īstenotāju izraugoties padomju karaspēka vienības un bēdīgi slaveno speciālo uzdevumu vienību OMON. Vardarbības akciju kulminācija bija 1991.gada janvāra barikāžu laiks, kad no vienas puses bija LKP CK vēlme valsts varu nodot prettiesiskas organizācijas – Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas rokās, no otras puses bija Latvijas tautas pašaizliedzīgā vēlme nosargāt savu valsti no centieniem atjaunot padomju varu.
 
1991.gadā Maskavā 18.-21.augustā notikušais antikonstitucionālas un neleģitīmas organizācijas – Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas mēģinājums glābt irstošo impēriju, sarīkojot valsts apvērsumu, beidzās ar PSRS centrālās varas agoniju.
 
Latvijā saņemot informāciju par VĀSK īstenoto puču Maskavā, 1991.gada 19.augustā uz kopīgu sēdi sanāca LR Augstākās Padomes Prezidijs un Ministru Padome, kas pieņēma kopīgu paziņojumu, ka Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja ir nelikumīga un tai nav nekādu pilnvaru Latvijas teritorijā.
 
19.augustā sākās padomju armijas un OMON saskaņotas bruņotas akcijas, kā pret pirmo vēršoties Latvijas Televīziju Zaķusalā. Laikā no 19.augusta līdz 21.augustam līdzīgā veidā tika izdemolētas daudzas valsts un sabiedrisko organizāciju ēkas un telpas – Rīgas pilsētas milicijas pārvalde, Radio nams, Tautas frontes mītne u.c. Šo uzbrukumu rezultātā tika pārtraukta minēto iestāžu darbība, valstī nedarbojās radio, kā arī starppilsētu telefona sakari. Apkārt Rīgai armija bloķēja lielos ceļus, lai nepieļautu smagās tehnikas nokļūšanu Rīgā un jaunu barikāžu veidošanos, jo bija skaidrs: Latvijas tauta bija gatava atkal stāties pretim spēkam, kas apdraud valsts neatkarību. Šo apņemšanos aizstāvēt, nosargāt savu zemi stiprināja tautas vienotības un saliedētības fenomens, kas apliecinājās jau janvāra barikāžu laikā. 
 
19. augustā man kā Jelgavas rajona padomes priekšsēdētājam bija plānots LR Augstākajā padomē Tautas frontes frakcijai prezentēt jauno rajona pārvaldes modeli, taču tas izpalika. No rīta sazinājos ar Augstāko padomi un uzzināju par VĀSK nodibināšanu un puču. Kopā ar Jelgavas pilsētas padomes priekšsēdētāju Jāni Bunkšu mums bija svarīgi noskaidrot, kādus uzdevumus VĀSK ir pavēlējusi veikt te dislocētajam garnizonam un kara komisariātam. Sasaucu  rajona padomes sēdi, kurā nosodījām puču un pieņēmām lēmumu neatbalstīt pučistu rīcību. Sadarbībā ar milicijas struktūrām sākām partijas komitejas un drošības dienestu ēku pārņemšanu.
 
1991.gada 20.augusta vakarā no Maskavas pienāca ziņas, ka pučs ir cietis savu likumsakarīgu sakāvi un 21.augustā LR AP pieņēma vēsturisko konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kas noteica, ka pārejas periods valsts varas de facto atjaunošanai ir beidzies un Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.
 
21.augusta konstitucionālais akts no tiesību viedokļa nenozīmēja 1918.gadā dibinātās Latvijas Republikas atjaunošanu pilnībā. Neatkarību atguvušajai Latvijai bija jāatjauno LR Satversme un jāievēl valsts prezidents, kas soli pa solim tika izdarīts. Līdzīgi kā šodien, arī tajā laikā bija šaubas, viedokļu dažādība, tika pieļautas kļūdas. Tomēr neskatoties ne uz ko 1940.gada 17.jūnijā neatkarību zaudējusī Latvijas Republika un tās tiesiskie pamati pilnībā tika atjaunoti!
 
Tagad jau divdesmit gadu mums ir sava neatkarīga valsts, kuru bieži mēdzam kritizēt un pelt. Jā, šajā laikā ir pieļautas arī kļūdas, tomēr mums ir jānovērtē valsts attīstībai tik īsā laikā paveiktais!
 
Toreiz, 1991.gada 21.augustā, iegūtā politiskā un starptautiski atzītā neatkarība nenāca kopā ar ekonomisko labklājību, Latvijā valdīja dziļa ekonomiskā, politiskā un sociālā krīze, bet neskatoties uz grūtībām, Latvijas Republikai 20 gadu laikā ir izdevies iestāties ES un NATO un tādejādi pilnvērtīgi integrēties Eiropas demokrātisko valstu saimē, nostiprinot savas valsts drošību. Mēs nedrīkstam aizmirst vēsturi, ir jānovērtē to cilvēku nopelns, kas sniedza savu pienesumu šo mērķu realizācijā. Tie ir deputāti, kas 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarību, tie ir visi Latvijas iedzīvotāji – visdažādāko tautību un profesiju pārstāvji, kas janvāra barikāžu laikā, riskējot ar savām dzīvībām, spēja vienoties nevardarbīgai cīņai pret neatkarības apdraudētājiem, apsargāja valstij stratēģiski svarīgus objektus, tie ir drosmīgie televīzijas un radio ļaudis, kas nepieciešamības gadījumā bija gatavi strādāt pagrīdē un nodrošināt komunikāciju ar sabiedrību.
 
Katrai paaudzei laiks uzliek savu pārbaudījumu, savu misiju. Tikt galā ar pārbaudījumiem un izpildīt misiju var tikai harmoniska sabiedrība ar vienotu mērķi. Ņemot vērā Latvijas sarežģīto un sūro vēsturisko pieredzi ar kariem, revolūcijām, impērijām, nacionalizāciju un deportācijām, mūsu kopīgais mērķis un pamatuzdevums ir valstiskās neatkarības nodrošināšana, valsts, tautas un sabiedrības attīstīšana un saglabāšana nākamajām paaudzēm. Tā sasniegšanai mums vēl ir daudz jāmācās, ir daudz jāstrādā un jāaudzina savu valsti mīloša jaunā paaudze. Šis ir mūsu vēsturiskais pienākums Latvijas un tautas priekšā.  Tas panākams, saglabājot savstarpējo atbildību vienam pret otru kā vienas valsts un vienas tautas pārstāvjiem. Vienota tauta kļūst tad, kad ir pārliecība par savu taisnību, par savu ceļu, kāds ejams, un ir drosme pa šo ceļu virzīties uz priekšu neatkarīgi no grūtībām. Tādi mēs bijām 20 gadus atpakaļ, tādiem mums ir jābūt arī tagad, kad kopīgiem spēkiem ir jāpārvar kārtējais pārbaudījums, pretrunas, ir jāaizmirst par savstarpējām ķildām un jāignorē centieni šķelt sabiedrību.
 
Mūsu pašu rokās ir savas vēstures veidošana. Ceļā uz valsts ekonomisko attīstību un tautas labklājību nedrīkstam aizmirst par mūsu senču doto pamatīgo mantojumu – darba tikumu, stipru garu un drosmi pašaizliedzīgi mīlēt savu zemi visos laikos un vēstures pavērsienos. Esmu pārliecināts, ka mums pietiks spēka saglabāt galveno vērtību – iespēju pašiem lemt, veidot un uzņemties atbildību par savu valsti un tās nākotni, strādāt savas valsts labā un tautas labklājībai. Citādi nedrīkst būt.
 

 
Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš