Jaunumi

Latvijas un Jelgavas vēsturē 1940. un 1941. gada jūnijs ir traģisku notikumu pārpilns – 1940. gada 17. jūnijā norisinājās Latvijas okupācija, 1941. gada 14. jūnijā notika iedzīvotāju masveida deportācija no Latvijas, bet jau 22. jūnijā sākās karadarbība Latvijas teritorijā. 

Jelgavā Otrā pasaules kara atskaites datums bija 1941. gada 23. jūnijs, kad vācu kara aviācija bombardēja Jelgavas aerodromā esošo padomju kara aviāciju. Padomju karaspēks atkāpjoties saspridzināja dzelzceļa tiltu un sabojāja tiltu pār Driksu un Lielupi… 1941. gada 29. jūnijā Jelgavu okupēja vācu karaspēks. Hercoga Pētera laukumā par godu vācu armijai notika manifestācija, kuru iesāka ar Latvijas himnu “Dievs, svētī Latviju!”. Visi bija līksmi, karogi un dziesmas, un naivas cerības par valsts neatkarības atjaunošanu.

Taču jau nākamajā dienā jelgavnieki apjauta, ka vienu okupāciju nomainījusi otra – rīkojumi par komandanta stundu, par ieroču nodošanu, par cenzūru presē, par to, ka pulksteņi jāpagriež vienu stundu atpakaļ, par to, ka vācu armijas piederīgajiem ir priekšroka veikalos, par to, ka no visām ar cilvēku apkalpošanu saistītām iestādēm jāatlaiž ebreji, par to, ka nacionalizētie īpašumi netiks atdoti, par obligāto darba dienestu, par pārtikas kartītēm utt. Lai arī dažas padomju varas laikā pieņemtās reformas atcēla, sapnis par to, ka vācieši atjaunos neatkarīgo Latviju, ļoti ātri tika izsapņots. Gluži tāpat kā padomju, arī vācu okupācijas varas iestādes izrēķinājās ar sev netīkamo sabiedrības daļu.

Frontes līnija 1944. gada vasarā atkal strauji tuvojās pilsētai, un 1944. gada 24. jūlijā notika pirmie padomju aviācijas uzlidojumi, kas ievadīja cīņas par Jelgavu un tās pilsētbūvnieciskā ansambļa ar nozīmīgu kultūrvēsturisko mantojumu bojāeju kara ugunīs. Abu okupācijas varu karaspēki satikās pie Jelgavas – vieni aizstāvējās, otri uzbruka, abi nogalināja, dedzināja, grāva, un jelgavnieki bija vienīgie, kam sāpēja pilsētas liktenis.

Trīs galvenie laika posmi kaujām par Jelgavu

Pirmais posms: 28.–31. jūlijs

Lielupes un Driksas kreisā krasta Jelgavas pilsētas teritorijas pakāpeniska nonākšana padomju armijas kontrolē.

Otrais posms: 1.–15. augusts

No Jelgavas tika izvestas dažas padomju armijas daļas, sekoja spēcīgs vācu armijas pretuzbrukums. Jelgavas vēsturiskais centrs atkārtoti nonāca vācu armijas kontrolē, un padomju armija pretuzbrukuma rezultātā 2.–6. augustā atguva zaudētās pozīcijas. Frontes līnija stabilizējās pa dabisko robežšķirtni – Lielupi.

Trešais posms: 16. augusts–14. oktobris

Notika atsevišķu kauju epizodes un savstarpējās artilērijas apšaudes. Padomju karaspēkam pārņemot savā kontrolē Rīgu (13. oktobris), laika posmā no 12. līdz 14. oktobrim vācu armija pārgrupēja savus spēkus no Lielupes labā krasta uz Kurzemi.

Frontes līnija pie Jelgavas noturējās gandrīz divus mēnešus. 1944. gada 15. oktobrī padomju okupācijas vara atļāva pilsētā atgriezties civiliedzīvotājiem. 1944. gada decembra sākumā toreizējais Jelgavas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs Rūdolfs Kleķers ziņoja, ka pirms Lielā Tēvijas kara (Otrā pasaules kara) pilsētā bija 1 120 000 kvadrātmetru apdzīvojamās platības, bet pēc atbrīvošanas – vien 106 000, tas ir, nedaudz vairāk par deviņiem procentiem. Savukārt pilsētas iedzīvotāji bija vairs tikai 40 procenti no pirmskara iedzīvotāju skaita. No palikušā dzīvojamā fonda 70 procentus aizņēma karaspēka daļas. No 5700 mājām bija sagrautas 4580. Komunālās saimniecības zaudējums bija 528 000 kvadrātmetru, iestāžu un organizāciju – 230 000 kvadrātmetru, privātīpašuma – 256 000 kvadrātmetru. Bija palikušas 1200 mājas, sagrautas visas sabiedriskās ēkas, izņemot sakaru kantori, divas mazas skolu ēkas un bijušā lombarda ēku – ugunsdzēsēju depo. Pilnīgi iznīcināti rūpniecības uzņēmumi, izņemot ādas fabriku, elektrostaciju, centrālo ūdensvadu un rūpkombinātu – tie bija cietuši daļēji. Pilnīgi sagrauta stacija un dzelzceļa mezgls. Centrā nebija nevienas mājas, vien sakaru kantoris.

Jelgava 1944. gada karadarbības rezultātā zaudēja aptuveni 90 procentus vēsturiskās apbūves. Mēs, jelgavnieki, zaudējām savas pilsētas vēsturi – bijušo Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētu, Kurzemes guberņas centru, Latvijas valsts Zemgales reģiona centru – un turpmākajos padomju okupācijas gados mērķtiecīgi tikām atbrīvoti no kultūrvēsturiskās atmiņas, no savām saknēm, no savas valsts.

Materiālu sagatavoja Gints Putiķis, Dr.hist, Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktores vietnieks zinātniskajā darbā, fotomateriāli – no muzeja krājuma.