DACE LIELANSE

Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja:

GODA RAKSTS
par pilsonisko aktivitāti un ieguldījumu brīvprātīgo darbā ar Ukrainas civiliedzīvotājiem Jelgavas pilsētā

“Mums apkārt ir daudz cilvēku, kuri dara vairāk un būtu pelnījuši šo apbalvojumu. Es vienkārši nepaliku vienaldzīga pret bērniem un pieaugušajiem, kuri kara sākumā ieradās Latvijā. Mana stingrā pārliecība – mēs nedrīkstam šos cilvēkus palaist pašplūsmā. Mums ir vajadzīgi lojāli, informēti iedzīvotāji, kuri ciena latviešu valodu, mūsu kultūru. Un tas iespējams tikai tad, ja mēs paši iesaistāmies un palīdzam viņiem iejusties. Nupat bija sācies karš, un martā Latvijā ieradās pirmie bēgļi. Man zvanīja no Latviešu valodas aģentūras un teica: «Dacīt, vajag mīļu, saprotošu pasniedzēju latviešu valodas apguvei ukraiņu sievietēm.» Tobrīd valstī vēl pat plānā nebija atbalsta programmas. Es piekritu. Tas dažkārt bija emocionāli grūti. Cilvēki nodarbībās raudāja, nereti viņu domas bija pavisam citur, pašiem trūka pārliecības, ka viņi spēs iemācīties latviešu valodu, nebija zināms, cik ilgi viņi šeit uzturēsies, un gadījās arī skumjas ziņas no tuviniekiem… Toreiz, marta brīvlaikā, arī saņēmu zvanu no skolas administrācijas, ka manā 10. klasē būs pirmā meitene no Kijivas. Par to informēju savus skolēnus, un jaunieši sprieda, kā tas viņai būs – ienākt svešā skolā. Viņi paši jau brīvlaikā sarunāja tikšanos, sadraudzējās. Vēlāk bija vēl divas ukraiņu meitenes. Jāatzīst, ka tieši mani skolēni – nu jau divpadsmitie – ir mans dopings, dzīvesprieks, vitalitāte, kas dod spēku iet uz priekšu. Bērni ir gaišākā sabiedrības daļa, un esmu pateicīga, ka man ir iespēja ar viņiem strādāt.”