Saķert zivi visam gadam vien dažās dienās? Varētu domāt, ka to var izdarīt tikai rūdīti makšķernieki. Izrādās, nekā! Norvēģijas fjordos tas izdarāms arī hobija makšķerniekam. Jelgavniece Baiba Veļika stāsta, ka joprojām no saldētavas velk laukā mencas fileju, ko saķērusi Norvēģijā augustā. «Izskatās, ka pietiks visai ziemai,» smejas Baiba.
Ligita Vaita
Kaut arī makšķerēt viņai patīk, Baiba sevi nesauc par kaislīgu makšķernieci «Mums ir vairāki draugi, kas ar to nodarbojas visai nopietni, piemēram, Vidzemē brien pa upītēm un ķer strautu forelītes, kā arī kontrolē bebru aizsprostu veidošanu. Vēl viens draugu pāris nodarbojas ar foreļu audzēšanu, lai vēlāk tās laistu upēs. Man arī patīk laukos pamakšķerēt, bet kaislīgi makšķernieki ne es, ne vīrs neesam,» stāsta Baiba.
Tiesa gan, viņas vīrs jau vairākkārt bijis iemēģināt Norvēģijas ūdeņus, taču tikai šogad, kā pati smejoties saka, «par īpašiem nopelniem», paņemta līdzi arī Baiba.
Uzreiz laivā arī gatavo filejas
«Ceļš nav pārāk sarežģīts – četras dienas ceļā ar auto. Braucām ar savu auto apzināti un pārdomāti, lai saķertās zivis saldētavā varētu atgādāt atpakaļ. Uz vietas dzīvojām četras dienas, tātad tiešām visus lomus saķērām vien četrās dienās,» teic Baiba. Viņa kopā ar vīru un vēl vienu draugu pāri augustā devās uz Norvēģijas pilsētiņu Kjopsvik, un mērķis bija nepārprotams – makšķerēt, makšķerēt un vēlreiz makšķerēt.
«Katru dienu viens un tas pats rituāls – no rīta celies, dodies uz ostu (tas ir tikai viens kilometrs, jo no mūsu mājiņas varēja redzēt ostu), ar laivu brauc iekšā fjordos un visu dienu makšķerē. Atpakaļ krastā brauc tikai vēlā vakarā, toties laika taupīšanas nolūkos jau pa ceļam sagatavo zivs fileju, lai krastā tikai atliek to ielikt saldētavā,» tā četru dienu režīmu īsi atstāsta Baiba.
Lielākais loms – 12 kilogramus smaga menca
Lieli lomi ir tas, kas visvairāk raksturīgs Norvēģijas ūdeņiem. «Nu, protams, iepriekš man tādi lomi nekad nav bijuši. Lielākā, ko es Norvēģijā pati noķēru, bija 12 kilogrami smaga menca. Izvilku to no 10–12 metru dziļuma. Vispār šajās dienās noķērām saidas, mencas, jūras vilkus, jūras asarus, jūras līdakas, vēdzeli un skumbrijas,» uzskaita Baiba, piebilstot, ka tieši skumbriju ēšana pārsteigusi visvairāk. «Tas man tiešām bija pārsteigums, jo domāju, ka skumbrijai skābumu rada marināde, bet izrādījās, ka arī vienkārši sacepta skumbrija garšo tāpat – skābums viņai ir pats par sevi,» teic jelgavniece. Ar nožēlu gan viņa teic, ka skumbriju izdevās noķert tikai pirmajā dienā, kad mēģināts makšķerēt arī no krasta. Pārējās dienās skumbrija palika ūdenī.
Lai tiktu līdz mencai, jātiek cauri saidu baram
Baiba gan stāsta, ka zivis arī Norvēģijas ūdeņos neķeras uzreiz un vienmēr. «Bija arī tukšās dienas, kad labi ja vispār kādu zivi izcēlām. Tāpat katru dienu kādas zivis ķērās vairāk nekā citas. Piemēram, to pašu skumbriju izdevās noķert tikai pirmajā dienā,» tā jelgavniece. Vēl interesanti, ka vērtīgākās zivis pārsvarā dzīvo dziļākos ūdeņus, bet pa virsu tām pāri peld veseli saidu bari. «Īstenībā tā arī sanāk – lai noķertu vienu mencu, jātiek cauri saidu baram. Tu it kā met to atsvaru iekšā, bet viņš aizķeras aiz saidu bara un nenogrimst. Protams, saidas jau arī ķērām un ēdām, bet vairāk jau gribējās noķert tās garšīgākās «dziļo ūdeņu» zivis,» stāsta Baiba.
Vietējie makšķeri rokā tikpat kā neņem
«Vietējiem tā makšķerēšana vispār neinteresē. Mēs tā priecājamies par lielajiem lomiem, bet viņiem tiešām kaut kā vienalga. Vienīgais, cik sapratu, ka dažreiz kāds vietējais aiziet līdz ostai, kad kuģis atiet jūrā. Kuģis sakuļ ūdeni un tajā esošo barību, un tad tās zivis peld augšā, vieglāk noķert lomu,» stāsta Baiba. «Nu, tas ir aptuveni, kā mēs ejam garām Lielupei un taču nestājamies vislaik makšķerēt. Viņiem tāpat – tās lielās zivis vienkārši ir ierasta lieta,» secina jelgavniece.
Jāsecina, ka četras dienas ir atliku likām, lai saķertu zivis ne tikai ēšanai uz vietas, bet arī līdzņemšanai, jo katrs cilvēks drīkst atvest 15 kilogramus zivju. «Mēs bijām četri un to visu atļauto daudzumu arī atvedām. Kopā 60 kilogrami zivju. «Saldētava joprojām pilna, un, ja godīgi, izskatās, ka pietiks visam gadam,» smejas Baiba.
Foto: no B.Veļikas personīgā arhīva