Šodien muzejā pilns viesiem, kas sanākuši sveikt hercogu Jēkabu 404. dzimšanas dienā. Atzīmējot to, šodien Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā atklāts jauns eksponāts – ragana, tādējādi atgādinot par raganu medībām, kas notika arī hercogistes laikā. Vēstures liecības vēsta, ka latviešu tradicionālā ragana bija sieviete ar vaļā palaistiem matiem, basām kājām un piena spainīti rokās.
Ritma Gaidamoviča
Lai gan hercoga Jēkaba dzimšanas diena bija vakar, 28. oktobrī, ciemiņi muzejā tika gaidīti šodien, lai uzzinātu ko jaunu par raganu medībām un arī apskatītu jaunāko muzeja eksponātu – raganu, kas piesieta pie baļķa un «deg» uz kvēlojoša ugunskura. Tā papildinājusi pastāvīgo ekspozīciju «Jelgavas novads Kurzemes un Zemgales hercogistes periodā», kurā atrodas arī paša hercoga vaska figūra.
Jaunais eksponāts veidots pašu muzejnieku spēkiem, ieguldot muzeja līdzekļus. Muzeja Vēstures un izglītojošā darba nodaļas vadītāja Inese Deksne stāsta, ka ideja par raganu izskanējusi jau pirms pusgada, jo līdzīgu kolēģi bija noskatījuši muzejā Igaunijā. Paralēli ikdienas darbiem ragana tapusi divos mēnešos. «Mans uzdevums ir rūpēties par ekspozīcijas papildinājumu, bet praktiski lielu darbu ir ieguldījusi mūsu restauratore Saiva Kulpe, kura manekenu modeles izskatā ar garām skropstām un sārtām lūpām pārveidoja līdzīgu raganai, bet kreklu raganai šuva mūsu muzeja māksliniece Mārīte Leimane,» stāsta I.Deksne, piebilstot, ka parūka pasūtīta internetā, taču S.Kuple centusies to apstrādāt, lai mati nav tik spīdīgi.
S.Kuple stāsta, ka darbs nebija ikdienišķs, taču mazs izaicinājums arī viņai kā restauratorei – vai izdosies tas, kas iecerēts. «Neviens jau nevar pateikt, kāda tā ragana tieši izskatījusies. Man iedeva modeli, un es uz papīra zīmēju, domāju, lai līdzinās mokošas sievietes sejai, ar plastilīnu veidoju formu un nokrāsoju ar akrilu. Visu laiku darba procesā nācās domāt par to, kā jūtas sieviete, kuru sadedzina. Lai tā grimase sanāk ticamāka,» stāsta restauratore.
I.Deksne šo raganu sauc par Zīli. Proti, arī hercogs un viņa ģimenes locekļi vairāk vai mazāk bija iesaistīti raganu prāvu procesos. Ir saglabājies hercogienes Elizabetes Magdalēnas, kas bija hercoga Jēkaba audžumāte, sekretāra ziņojums hercogienei. Viņš ziņo, ka notikusi tiesas izmeklēšana par Zīli, kura pirms sadedzināšanas apvainota par buršanos. Zīle stāstījusi, ka prot labi ar apvārdotu sāli ārstēt lopus un neko ļaunu nedarot. Baznīca aizliedza ārstēt ar apvārdotas sāls palīdzību, pielīdzinot to buršanai. Zīle par to sadedzināta.
Arī pašam hercogam Jēkabam bijusi darīšana ar burvi. Viņa galma ierēdnis un ārstēšanas ar augiem piekritējs ticis apmelots un apvainots burvestībās no vietējiem mediķiem. Savas dzīves pēdējos gados hercogs smagi slimojis ar tā saukto «melno kaiti», un ierēdnis mēģinājis to ārstēt ar zālītēm. Tiesa, mediķi uzsvēruši, ka viņš grib hercogu noindēt, tāpēc ierēdnis arestēts, tepat Jelgavā, Uzvaras ielā, spīdzināts un vēlāk pie Bauskas kaut kur sadedzināts.
Uzskata, ka raganas ir burves, pareģes un dziedinātājas, sliktākajā variantā – kaitētājas. Parasti ar raganošanu nodarbojās sievietes, taču šī nodarbe nebija sveša arī vīriešiem: raganis, ragans – burvis, apbūrējs. Vēstures avoti vēsta, ka latviešu tradicionālā ragana bija sieviete ar vaļā palaistiem matiem, basām kājām un piena spainīti rokās. Par raganām tikušas dēvētas arī ļoti gudras sievietes, tādas varēja sastapt agrās vai vēlās stundās pļavās un mežos, lasot zālītes. Arī ar neparastu skaistumu apveltītas sievietes tika uzskatītas par raganām.
Foto: Krišjānis Grantiņš
20.6 °C,
1.8 m/s,
75.7 % 
20.6 °C,
1.8 m/s,
75.7 %