Vienlaikus spontāni un nē – spontāni, jo izlemt par braukšanu vajadzēja vienas dienas laikā, bet pārdomāti, jo jauniešiem jau ir gana plaša aktīvā tūrisma pieredze – jelgavnieku kompānija devās uz Kirgizstānu. Viņi tur sasnieguši 4000 metru augstas kalnu virsotnes, bet ne jau tas bijis galvenais, tieši pārvarēt sevi, rast nebeidzamu piedzīvojumu garšu un arī ieraudzīt skaistāko, ko daba radījusi, to jelgavnieku kompānija devās izdzīvot Kirgizstānas kalnos.
www.jelgavasvestnesis.lv
«Jūlija atvaļinājuma sezonu gribējās nedaudz ekstrēmāku un tāpēc nolēmām paceļot nedaudz tālāk. Šoreiz ļoti gribējām «satikt» lielos kalnus, līdz ar to atrastās lētās biļetes uz Kirgizstānu izrādījās aicinājums, no kura nevarēja atteikties. Pirms biļešu iegādes laiks pārdomām bija tikai viena diena, līdz ar to pirkām gandrīz kaķi maisā. Bet tas kaķis izrādījās varen skaists, veselīgs, pūkains, nepieradināts un neprognozējams,» stāstu par kalnu iepazīšanu Kirgizstānā sāk aktīvais jelgavnieks Andis Zeidmanis. Viņš ne tikai dejo tautas deju ansamblī «Diždancis», bet arī organizē vairākas sporta sacensības, tostarp «Adventure Lab» neoficiālo pusmaratonu un adaptētā triatlona sacensības.
Uz Maskavu ar auto, sastrēgumi – jau pirmais lielais pārbaudījums
«Izbraucam no Latvijas uz Maskavu ar diviem auto. Tā kā ceļš līdz Maskavai ir «nieka» 1000 km, tad priekšroka tika dota braucienam turp ar ērtām un ekonomiskām automašīnām. Tas mums deva iespēju apskatīt arī Maskavu. Pa ceļam bija iespēja izbaudīt arī Krievijas ceļus, vietējos benzīntankus, kur nepārdod alu, un arī Maskavas sastrēgumus, kur bija jācenšas noturēties astē un pielāgoties visām joslu maiņām, neielaižot nevienu citu pa vidu,» atceras Andis.
Maskavā jelgavnieki uzturas pusi dienas, apskata visas tradicionālās tūristu vietas, mielojas ar vietējiem gardumiem. Nakts gan jāpavada lidostā, lai pagūtu uz agro reisu uz Kirgistānas galvaspilsētu Biškeku.
«Pilsēta, kurā tiešām nav ko redzēt»
«Ierodoties Biškekā agrā rīta, uzreiz nokaulējam divus takšus pa 10 dolāriem katru, kas mūs aizvedīs uz 35-40 km attālo galvaspilsētu līdz pat mūsu hostelim ar zīmīgu nosaukumu «Hostel USSR». Tas iekārtots padomju stilā, bet izskatās, ka īpašnieki pārāk nebija nopūlējušies, jo arī visa pārējā pilsētā hostelim ideāli «pieskaņojusies». Pastaigas pa pilsētu, kur tiešām nav ko redzēt, jo izskatās kā tipiska padomju lielpilsēta, mūs noved tūristiem domātā restorānā, kur arī nosēžamies uz pāris stundām, jo ēdiens garšīgs, alus labi iet iekšā un arī abas ūdenspīpes dod pietiekami biezus dūmus, lai pilsētas iepazīšanu izlaistu un relaksētos pirms lielajiem kalniem,» pirmos iespaidus Biškekā atstāsta Andis.
Somu smagums līdz 21 kg, bet motivācija – elpu aizraujošie skati
3. dienas rīts sākas agri. Kaut arī daži iepriekšējo nakti ir pavadījuši Biškekas klubu tūrē, katram savs uzdevums jāpilda. Kompānija sadalīta vairākās grupiņās, kur daļai – jāsarūpē ēdiens, daļa atbildīga par kartes atrašanu, bet vēl kādiem ir uzdevums sarunāt raftingu kādā no turpmākajām dienām. Precīzi pusdienlaikā visiem jābūt atpakaļ, lai pēc iespējas ātrāk varētu doties kalnos. «Kaut kādas maršrutkas atrast jau izdevās, bet nebija īsti uzticības tām. Tāpēc, daudz nedomājot, piekritām hosteļa vadītājas piedāvājumam par 2000 vietējām naudiņām (apmēram 30 eiro uz astoņiem cilvēkiem) aizvest mūs līdz pašai «Ala Archa» Nacionālā parka ieejai. Ceļš bija apmēram 40 km garš, bet, jau tuvojoties kalna ielejai, sapratām – ir!» atceras Andis, paskaidrojot, ka ātri vien bija skaidrs, ka šeit jauniešus sagaida elpu aizraujoši skati.
Tā kā daži vēl nebija paguvuši pabrokastot, tad kalna pakājē pirmās brokastis. «Tieši turpat sāka krāmēties ārā internacionāla kalnu grupa ar korejiešiem, irāniešiem u.c., pie kuriem nosvērām arī savas somas. Lai arī cik rūpīgi būtu pārdomājuši katru nesamo mantu un izvēlējušies vietu taupošākās versijas, tāpat kopā ar ūdeni un ēdienu somas svēra 17–21 kg,» tā Andis.
Viņš atceras – ātri vien kļuva skaidrs, ka kalnu taka ir ļoti stāva, taču arī jau 20 minūšu laikā bija saprotams, kāpēc šis maršruts izvēlēts. «Izkāpuši virs pirmajām eglēm, ieraugām neaprakstāmus «Ala Archa» skatus – ar klintīm, kas sniedzas 4 km augstumā un balto kalnu upju izgrauztām ielejām. Sandales tiek nomainītas pret zābaciņiem, un ceļš var turpināties. Taka iet tikai uz augšu, jau pirmajā dienā tiek šķērsota arī pirmā kalnu upe,»tā jelgavnieks, piebilstot, kaut arī pirmā diena kļuva par kārtīgu treniņu, motivācija netrūka – elpu aizraujošie skati deva milzu motivāciju.
«Pēc vairāk nekā 5 stundu kāpšanas nonākam kalnu nometnē. Prieks neviltots. Priekšā mums ir nopietnāki ledus klinšu kāpēji. Kamēr tiekam līdz vakariņām, pamatīgi satumsis, tāpēc telšu celšanai lieti noder pieres lukturīši» stāsta Andis, piebilstot, ka arī gaisa temperatūra dienas laikā ir pamatīgi nokritusies, vairs ne miņas no 34 grādiem, kas piedzīvoti kalna pakājē, un naktī temperatūra nokrītas pat zem 0.
Vilšanās 2 km pirms galamērķa
Jaunieši blogā turpina stāstu par tālo pārgājienu, un nu stāstītāja ir Zanda. «Mostamies ar kalnu upes un zirgu skaņām, jo izrādās, ka mūsu telšu vieta ir arī vietējo zirgu ganību lauks. Protams, visi jau jūtam iepriekšējo dienu kāpšanas sekas, un daži veic kontrastdušu – iegremdējas ledainajā kalna upes ūdenī,» stāsta pārgājiena dalībniece. Jauniešiem ir skaidrs, ka spēki vēl būs nepieciešami, tāpēc katrs sapurinās, kā nu spēj.
Ceļojuma 5. dienā maršruts bijis vieglāks – takas ir diezgan līdzenas, un jauniešiem ir sajūta, ka šī ir drīzāk pastaiga Kirgizstānas stilā, nevis kāpšana kalnā. Tas ļauj ievērojami paātrināt gājiena tempu.
«Vietām maršrutā gan mūs sagaida dažādi pārsteigumi, piemēram, mazi tiltiņi, un lai tos pieveiktu, pamatīgi jāsakoncentrējas, lai ar visu lielo somu «neieveltos» ūdenī,» teic Zanda. «Dabā ir spēks! Tikai diemžēl ne vienmēr tā darbojas mūsu pusē, jo, sasnieguši posmu, kur priekšā bija jābūt tiltiņam pāri upītei, secinām, ka daba to ir iznīcinājusi,» atceras Zanda, piebilstot, ka šis pārsteigums licis komandai doties atpakaļ. Vilšanās, jo bija palikuši vien nieka 2 kilometri, tiesa gan, iespējams, šīs dienas grūtākie.
«Kaut arī plānoto nesasniedza, šajā dienā grupa nogājusi 16,13 km, un sasniegusi 2771 metru virsotni. Arī ieguvuši pirmos apdegumus. Nākamā diena plānota bez kalnā kāpšanas, tāpēc vakarā ļauts arī sasildīties – vismaz ar vietējo dziru, jo gāzes taupīšanas nolūkos tēju vārīt vairs nav atļauts,» smejas Zanda.
Raftings kā Amatā pavasarī, tikai vēl daudz ekstrēmāk
Savu nākamās dienas stāstu turpina Raivis: «Katrs rīts sākas gandrīz identiski, pamostamies, ar aizpampušām acīm izlienam āra no telts un tuvajā strautā vai upīte, kā nu kurš to dēvē, nomazgājam muti, un varam sākt rosīties. Pirmajiem uzdevums ir pagatavot ierastās auzu pārslas putras brokastis un uzvārīt tējai ūdeni. Sākas problēmas, jo viens no prīmusiem uguns iegūšanai sāk niķoties.» Jaunietis stāsta, ka nu bijis spiests pa īstam iepazīt tā darbības principus. Secinājums – vainīgs «netīrais» 92. markas benzīns.
Šajā dienā jauniešiem paredzēts raftings. Ceļā viņi dodas ar baltu busiņu, kas jauniešus ved gar Kazahstānas robežu. Šeit arī tiek iepazīta vietējo tirdziņu dārzeņu un augļu bagātība. «Apvidus paliek tuksnešaināks un pamazām arī tuvojamies mūsu galapunktam, kur mūs jau sagaida raftinga instruktori, uzvelkam hidras un glābšanas vestes, sasmērējamies ar pretapdeguma krēmiem un varam nest lejā uz upi mūsu plostu, pūsli vai kā viņu tur dēvē,» smejas Raivis.
«Teikšu atklāti, diez ko ērti nav, jo jāsēž (jātup) ir uz celīšiem. Sākam pamazām slīdēt lejā pa upi, straume gana liela, tāpēc nākas te labajai, te kreisajai pusei uzairēt, lai izbrauktu krāces. Līdzīgi kā Amata pavasarī, tikai daudz platāka un straujāka, ar vairāk krācēm,» secina Raivis.
Kad raftings beidzies, komanda nožāvējas, un dodas tālāk – galamērķis Karakol pilsēta, kura ir ceturtā piektā lielākā pilsēta Kirgizstanā. Lai tur nokļūtu, jaunieši sameklē maršrutku, un, mazliet ieturējušies, turpina ceļu. «Šeit gan nav noteikts atiešanas laiks, līdz ko busiņš pilns, tā dodas ceļā,» piezīmē Raivis, piebilstot, ka pirmais, ko jaunieši izdara, izkāpjot Karakol pilsētā, ir iepriekš nopirktā arbūza notiesāšana. «Tiešām ļoti, ļoti sulīgs un gards.»
«Lai arī esam pilsētas nomalē, mums nepieciešams atrast transportu, kā nokļūt uz centru, kur atrodas viena no iespējamajām naktsmītnes vietām. Ceļš mūs ved līdz Ļenina ielai, kur droši dodamies iekšā sētā runāt ar saimnieci. Viņa ir ļoti laipna un izpalīdzīga, tātad paliekam šeit, kur par 400 somiem (seši eiro) par naktsmītni un 150 somiem (divi eiro) par brokastīm saņemam visnotaļ atzīstamu servisu. Pats labākais ir tas, ka guļam jurtā, kurā miegs bija daudz saldāks nekā teltī,» tā Raivis.
Šajā vakarā jaunieši devušies baudīt maltīti pilsētā, bet atkal neliela vilšanās – ēdiens ir bez maz vai pa vienai porcijai, tāpēc visai grupai nākas ēst katram ko citu.
Gatavošanās ceļam jau kļuvusi dabiska, sevišķi iepērkoties vietējo piemājas «Maximu» prototipā
Lielisks rīts un viss smaržo! Tā pēc vairāku dienu gulēšanas teltī jaunieši nodomā, pamostoties no rīta jurtā. «Jurta – liela vilnas telts ar apaļu, restotu jumta logu pašā spicē, ko vietējā kirgīzu tauta ir ieaudusi savas valsts karogā,» ceļojuma piezīmes turpina Guntars.
«Sakopjamies un esam gatavi vākt izejmateriālu – pārtiku, degvielu – nu jau savam otrajam kalnu pārgājienam. Lielveikals Karakolas pilsētā nav bieža parādība, pēc pusstundas izmeklēšanas, vietējo aptaujāšanas, aptieku apskates, esam uzgājuši kaut ko līdzīgu viena «X» «Maximai». Laikam jau nav nekas dižs – viss, kas ir, ir tikai vienā variantā, bet toties vienuviet – mums pietiekami saprotams, un neviens pārtikas gādātājs neiebilst, ka būtu jāmeklē kas iespaidīgāks. Arī vajadzīgās pārtikas saraksts šoreiz jau liekas pašsaprotams un automātisks,» gatavošanos pārgājienam ieskicē Guntars.
Otrais pārgājiens šķitis fiziski vieglāks, mazāk klinšains, kaut gan, protams, arī bez tā neiztika. Pusdienās jauniešiem zirga gaļa ar griķiem. Vakarā gan taka tik omulīga nešķiet, un nakts teltī nav patīkama – salst un liels mitrums. «Taču esam uzstādījuši šī ceļojuma rekordu – vienā dienā pret kalnu 21,3 km piecās stundās un 45 minūtēs, pakāpušies pa 682 metriem,» tā Guntars.
Somas, kuras var tikai uzost, nevis ieraudzīt
Vienā no ceļojuma dienām bija plānots sasniegt kalnu pareju Teleti Pass 3780 metru augstumā. «Tā kā bijām plānojuši gan uzkāpt, gan nokāpt pa to pasu maršrutu, tad visas vajadzīgās lietas iepakojām vienā somā, un pārējās paslēpām mežā zem diviem nokritušiem kokiem, kurus vēl nomaskējām ar dažādiem augiem,» stāsta jaunieši. Viņi bija droši, ka citi cilvēki tās neatradīs, bet vienīgo satraukumu radīja vietējie surikāti vai tiem līdzīgie dzīvnieki – tos varēja interesēt somās palikusī desa,» secina jelgavnieki.
Vēl viens piedzīvojums šajā dienā – tējai nācās kausēt sniegu, jo strautu tik augstu vairs nav. Tas gan aizņēma vairāk laika, nekā plānots, tāpēc daļa izkausētā sniega beigās izlieta ārā.
«Pa vidu Guntars vēl atcerējās, ka pie somu slēptuves eglē uzkarinājis savas «spogulenes» somu ar visu foto un mobilo tehniku, kā arī savu pasi, ko Guntaram patīk ceļojumos pazaudēt. Pa visiem uz maiņām turpinām nest viņa somu, kamēr Guntars uzvelk sporta tērpu un botas, un joņo pāris km atpakaļ līdz liktenīgajai eglei. Skrējiens izrādās veiksmīgs, un surikāti neko vēl nebija paspējuši nočiept,» tā Andis.
«Saņemies, šis nebūs tavs pēdējais šļūciens!»
Rīts sagaidīts mierīgi, ja neskaita, ka spēcīgais aukstums apsaldējis arī teltis – rasas vietā tās pārklājusi ledus kārtiņa.
Taču tālākais gājiens ceļotājus pamatīgi pārbaudījis, jo šeit visi kolektīvi izlēmuši «nogriezt» līkumu un doties pāri kalna smailei, kas kļuva neaizmirstama ikvienam. «Ceļš kalnā, kuru bijām izvēlējušies pārkāpt, izrādījās ekstrēmu piedzīvojumu meklētājiem radīts un labu fizisko sagatavotību prasošs. Stāvais kalns un smalkie akmeņi lika būt uzmanīgiem ik uz soļa un ik pa brīdim izjust izjūtas līdzīgas kā klinšu kāpējiem, tikai bez stiprinājumiem. Jo kā gan varētu aprakstīt sajūtu, kad esi četrrāpus nometies un iekrampējies kārtējā akmenī, nākas meklēt pēc nākamā lielā un, vēlams, stabilā akmens, jo pārējie sīkie, šķembveidīgie dāvātu tev neaizmirstamu šļūcienu lejup, kas, visticamāk, būtu pēdējais šļūciens,» sarežģītāko ceļojuma brīdi apraksta Andis.
Kopumā dalībnieki pieveikuši gandrīz 150km, izdzīvojuši kalnos 10 dienas, no kurām lielākā daļa pavadīta visai ekstremālos apstākļos teltīs. Taču visi ir veiksmīgi nonākuši atpakaļ Jelgavā, un jau sāk plānot nākamo braucienu.
Vēl plašāk un sīkumaināk par katru izdzīvoto ceļojuma dienu var skatīt organizatoru «Adventure Lab» video reportāžās un ceļojuma aprakstos blogā turists.lv.
Foto: no ceļotāju personīgā arhīva
23 °C,
2.3 m/s,
91.1 % 
23 °C,
2.3 m/s,
91.1 %