Pēdējā laikā arvien biežāk valstī runā par to, ka efektīvai «aplokšņu algu» izskaušanai Latvijā vajadzētu paredzēt kriminālatbildību kā «aplokšņu algu» maksātājiem, tā arī to saņēmējiem. Mūsu pilsētas uzņēmēju viedoklis par to, vai «aplokšņu algu» maksātāji būtu jāsauc pie kriminālatbildības, dalās.
www.jelgavasvestnesis.lv
Kā informē ziņu aģentūra LETA, Valsts ieņēmumu dienests jau ir apzinājis četrus galvenos avotus «aplokšņu algu» izmaksām izmantojamiem līdzekļiem. Pēc VID aplēsēm, avoti ir pievienotās vērtības nodokļa atmaksu izkrāpšana par fiktīviem darījumiem un krāpnieciskas darbības saistībā ar kases aparātu izmantošanu. Tāpat arī aizdevumu juridiskās formas izmantošana ienākumu slēpšanas nolūkā un ienākumu slēpšana ar izsniegtiem avansiem, par kuriem netiek veikti norēķini. Tikai 10 procenti uzņēmumu Latvijā saviem darbiniekiem visu nopelnīto samaksā oficiāli, liecina «SSE Riga» ilgtspējīga biznesa centra direktora Dr. Arņa Saukas veiktais pētījums, raksta «Neatkarīgā Rīta Avīze». Vairākums uzņēmumu neuzrāda lielāku vai mazāku daļu no darbinieku nopelnītā, lai ietaupītu uz nodokļu rēķina. Aptuveni 67 procenti uzņēmumu noslēpj no valsts 10 – 50 procentus no savu darbinieku nopelnītā. Pēc A.Saukas aplēsēm, Latvijā «aplokšņu algās» tiek samaksāta aptuveni ceturtā daļa no nopelnītā. Lietuvā un Igaunijā «aplokšņu algu» īpatsvars ir krietni mazāks.
Imants Kanaška, Jelgavas Ražotāju un tirgotāju asociācijas priekšsēdētājs:
«Es tomēr uzskatu, ka kriminālatbildība par «aplokšņu algu» maksāšanu ir neadekvāts soda mērs. Ir jācīnās nevis ar sekām, bet cēloņiem. Kriminālatbildības noteikšana būtu cīņa ar sekām, bet cēlonis, kāpēc tiek maksātas «aplokšņu algas», ir nodokļu politika mūsu valstī. Šajā ekonomiskajā situācijā lielai daļai uzņēmumu nodokļu slogs ir nepaceļams. Visas uzņēmēju organizācijas runā par nesamērīgi augstiem darbaspēka nodokļiem, kas mūs nostāda nevienlīdzīgā situācijā pat ar blakus esošajām Baltijas valstīm.
Varam jau mēs visus likt cietumā, bet ko mēs no tā iegūsim? Nekāda jēdzīga labuma no šāda soļa, ieviešot kriminālatbildību, nebūs – pieļauju, ka mēs panāksim tikai to, ka oficiāli reģistrēto uzņēmumu skaits saruks. Būs krietna daļa uzņēmēju, kuri aizies atpakaļ pelēkajā zonā: nav oficiāla uzņēmuma – nav arī ko pārbaudīt un sodīt!
Tas, protams, aktuāli ir mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī jaunajiem uzņēmējiem. Mēs taču labi saprotam, ka ne jau tādi lielie valsts uzņēmumi kā «Latvenergo» vai «Latvijas gāze» maksā «aplokšņu algas».
No vienas puses, mēs gribam, lai pakalpojumu sniedzēji kļūst legāli un vairs neremontē mašīnas savā garāžā vai negriež matus dzīvoklī, bet, no otras puses, darām pilnīgi pretējo. Nedomāju, ka kriminālatbildības ieviešana būs stimuls kādam kļūt par oficiālu uzņēmēju.
Tieši tāpēc es uzskatu, ka daudz būtiskāk šobrīd ir sakārtot nodokļu politiku valstī, lai tā būtu saprotama un panesama uzņēmējam – jo tikai tā var būt motivācija nevis domāt shēmas, kā nesamaksāt, bet vienkārši nomaksāt nodokļus. Te es runāju par fiksēto nodokļu likmi – lemt, kur un kā to vēl varētu piemērot. Un tad arī VID tiks atslogots – nebūs jāskrien pārbaudīt mazos nemaksātājus, tērējot valsts naudu, un ierēdņi varēs pievērsties nopietnākām lietām.
Neapšaubāmi, daudz vieglāk ir kādu censties iebaidīt, nevis izvēlēties grūtāko ceļu un beidzot sakārtot valsts nodokļu sistēmu tā, lai ar to motivētu maksāt nodokļus. Vēl viena nianse – mēs daudz runājam par lielo nodokļu slogu uzņēmējiem, bet aizmirstam nodevu slogu, kas arī nav maza, ja paskatāmies, kur un kādas nodevas uzņēmējam ir jāmaksā.
Es gan nerunāju par tiem uzņēmējiem, kuri spekulē uz iespēju nemaksāt nodokļus. Es aizstāvu tos, kuri vienkārši nav spējīgi pavilkt šādu nodokļu slogu.»
Jānis Anspoks, «Astarte Nafta» valdes loceklis:
«Vajadzētu gan, un ne tikai par šo jautājumu, bet arī par virkni citu! Arī valsts vadītājiem par likumu nepildīšanu. Cilvēku loks, kam būtu jāatbild, ir vairāk nekā tikai uzņēmēji – ārsti, politiķi, ierēdņi… Nu, piemēram, ja apskatām VID aktivitātes eiro ieviešanas laikā, kases aparātu darbības nodrošināšanā – pie kā vēršas ar pārbaudēm? Pie uzņēmējiem, jo viņus jau ir vienkāršāk pārbaudīt. Tas, ka Terehovā par trīs miljoniem izbūvē punktu, bet videonovērošanas sistēma nedarbojas, ir sīkums, taču, ja veikalā pie alkohola plaukta nebūs videonovērošana, to pamanīs uzreiz. Uzņēmējs ir neaizsargātāks. Likums par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību jau nosaka, ka tā ir ierobežota atbildība. Nevar viens uzņēmuma vadītājs būt atbildīgs par pilnīgu visu – tas nav reāli. Varbūt mazā uzņēmumā tas ir iespējams, bet, ja darbinieku skaits jau pārsniedz 250, tas ir nereāli. Tad jau jāizvērtē, vai ir vērts savu galvu likt tajā cilpā, ja man vienam par visu jāatbild. Mums ir pieci direktori, tehniskais direktors – tas ir komandas darbs. Prezidenta pils, Zolitūdes traģēdija – mēs meklējam vainīgo, lai reducētu to uz vienu diviem cilvēkiem. Bet mēs redzam, ka tas nav tik vienkārši – varbūt tas bija parasts strādnieks, kurš to skrūvi ne tā ieskrūvēja…
Nevar būt viens universāls likums visam, bet mūsu valstī daudz likumu ir pārāk universāli. Vēl kāds piemērs no mūsu uzņēmējdarbības vides – ir mums valstī tāda lieta kā uzņēmumu «baltais saraksts». «Statoil» ir šajā sarakstā, bet «Astarte Nafta» nav un, visticamāk, arī nebūs. Kāpēc? Tāpēc, ka «Statoil» vidējā alga ir krietni augstāka nekā «Astarte Nafta», bet ne jau tāpēc, ka mēs saviem darbiniekiem maksātu mazāk. Mums, piemēram, uzņēmumā strādā 20 sētnieki, kuru alga, protams, ir mazāka nekā augstāka ranga darbiniekiem, bet «Statoil» sētnieku nav, viņi kā ārpakalpojumu algo firmu, kura ar mašīnu robotiem atbrauc un iztīra. Mums lauku degvielas uzpildes stacijās šāda sistēma nedarbotos, mums ir vajadzīgs reāls cilvēks, reāla darbavieta, ar reālu algu. Bet mēs par to pretī saņemam iespēju nebūt «baltajā sarakstā». Vai tas ir loģiski?
Ir daudz lietu, kas mūsu valstī nav kārtībā un par ko var prasīt atbildību no cilvēkiem. Taču tik un tā es palieku pie sava – atbalstu vāciešus, nevis grieķus, un saku, ka maksāt algu aploksnēs ir slikti.»
Almants Reinbergs, celtniecības uzņēmuma «Alvima» valdes loceklis:
«Piekrītu kriminālatbildības noteikšanai par «aplokšņu algu» maksāšanu. Lai gan… tas tomēr jāskatās kontekstā. Viena lieta ir ar likumu paredzēt kriminālatbildību, bet vai mūsu tiesu sistēma ir gatava šādam darbam? Mēs jau tagad redzam, kā velkas tiesu darbi valstī – gadu gadiem. Ja mēs vēl pavērtējam iespējamo tiesu iespaidojamību, varbūtējo reiderismu, kas šādos gadījumos uzņēmumos varētu sākties, – tas ir fons, ko nevar neņemt vērā. No vienas puses, jā, piekrītu premjerei, ka to varētu īstenot, bet, no otras puses, – kā tas mūsu valstī pildīsies un vai rezultāts tiks sasniegts? Ka tik tā atkal nav tikai tāda iebaidīšanas metode – lozungu līmenī, no kā būs maza jēga.
Protams, jebkura ieslodzījuma vieta ikvienu normālu cilvēku baida. Diezin vai uzņēmējs spēlēsies ar nodokļu shēmām, ja zinās, ka tas var beigties ar kriminālsodāmību. Taču es vēlreiz uzsveru, ka šo situāciju nevar skatīt viennozīmīgi.
Cik ļoti «aplokšņu algas» šobrīd iespaido uzņēmējdarbības vidi? Nenoliedzami, jebkurš uzņēmējs domā par to, kā optimizēt nodokļus – to var īstenot legāli un nelegāli. Jā, nodokļu slogs ir liels, bet, ja jau «Alvima» var pastāvēt pārdesmit gadu, tad tomēr izdzīvot ir iespējams. Laiku pa laikam jau gribas visam atmest ar roku, bet tad atkal nāk jauni izaicinājumi, ko gribas īstenot – uzņēmējs ir spiests pielāgoties apstākļiem. Tas, ko valsts šobrīd vairāk vai mazāk ir panākusi: uzņēmumi pārsvarā tomēr vairs nepieļauj darbinieku pieņemšanu darbā bez darba līguma. «Alvimā» tas ir kategoriski – pie mums neviens bez darba līguma nestrādā. Taču ir arī otra puse – darbinieks, kura darbaspēju līmenis arvien krītas. Vienu dienu viņš strādā, bet otrā jau paziņo, ka uz darbu nenāks, vai, vēl labāk, nemaz nepaziņo – vienkārši neierodas darbā. Ko tas prasa uzņēmējam? Kārtējo ņemšanos un birokrātiju. Es taču nevaru viņu tā vienkārši no rītdienas atlaist – man jāsūta ierakstīta vēstule, jāgaida septiņas dienas. Citādi jau rīt šis cilvēks būs Darba inspekcijā. Un uzņēmējam atkal jau nevietā jātaisnojas. Tāpēc atkal un atkal uzsveru, ka nekas nevar būt viennozīmīgi «jā» vai «nē».»
Normunds Štefenhāgens, kokapstrādes uzņēmuma «Urbix» vadītājs:
«Domāju, ka kriminālvajāšanas uzsākšana šeit nav īsti vietā – pagale viena nedeg. Ir spēcīgāk jāanalizē situācija. Mums šobrīd ir maldīgs priekšstats, ka situācija biznesa vidē strauji uzlabojas. Jā, uzņēmumi maksā «aplokšņu algas», bet vai mēs padomājam, ka tā valsts varbūt izdzīvoja tikai tāpēc, ka visi neaizbrauca un cīnījās, kā nu varēja? Pārkāpumi ir visur – mazāki vai lielāki, bet ar iebaidīšanas metodēm un sankcijām neko nepanākt. Valsts ar šādu soli var iegūt tikai to, ka ražošana kļūs nelegāla – tad nu ražos kaut kādos būceņos, kurus apsargās nikni suņi un kuriem neviens netiks klāt. Legāla uzņēmuma nav, un valstij gar degunu aizies vēl lielāki līdzekļi.
Man nesen biznesā bija tāds gadījums, ka nu nekādi nevarēju atrast kontaktu ar vienu cilvēku. Viņš burtiski no manis vairījās. Kad kārtējo reizi centos viņam tuvoties, viņš tā arī pateica: «Varbūt tava pieeja ir nepareiza?!» Un tad es aizdomājos – varbūt esmu pārāk uzstājīgs, uzbāzīgs… Un šajā gadījumā ir tas pats – valstij vienkārši ir nepareiza pieeja. Varbūt vairāk jādomā, kā normāli sarunāties ar uzņēmēju, kā viņu pārliecināt, nevis baidīt. Es zinu, ka arī tie uzņēmumi, kas varbūt ilgstoši izmantojuši dažādas shēmas nodokļu nemaksāšanai, konkrētos apstākļos būtu spējīgi mainīt savu taktiku un kļūt par atbildīgiem nodokļu maksātājiem. Acīmredzot valsts pagaidām vienkārši nav atradusi pareizo pieeju uzņēmējiem.»
Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš
7.3 °C,
4.3 m/s,
96.1 % 
7.3 °C,
4.3 m/s,
96.1 %