FK «Jelgava» labi zina savus kvēlākos fanus un trīs no tiem šogad nolēma – par spīti visam, ir jātiek uz eirolīgas spēli, lai arī kur tā notiktu. Tā kā izloze notika vien nedēļu pirms spēles, tad nebija iespējams izplānot kārtīgu ceļojumu. Lūk, kā atbalstīt savu komandu uz Norvēģijas pilsētu Trondheimu dodas īsteni fani!
www.jelgavasvestnesis.lv
«Izlozi gaidījām. Ja 2010. gadā uz eirolīgas kvalifikācijas spēli Norvēģijas pilsētā Moldē nevienam no faniem tā arī aizbraukt neizdevās, tad šogad noskaņojums bija daudz mērķtiecīgāks. Mēneša garumā, kopš Kausa fināla spēles centāmies «zīlēt», uz kurieni nāksies braukt un pret ko spēlēt,» par fanu izlēmību stāsta fanu grupiņas pārstāvis Jevgeņijs Jermaškins, kurš ar brauciena gaitu dalās savā blogā.
«Dažas dienas pirms izlozes vietu skaits, uz kurieni mūs varēja «aizmest», samazinājās no 39 līdz sešām, bet, kad pienāca 23. jūnijs un visa Latvija gatavojās Līgo svinībām, mums tas nebija pat prātā. Sākās izloze un tad laikam sasprindzinājums sasniedza kulmināciju. Četras no mūsu groza komandām jau zina savus pretiniekus, bet kas paliek «Jelgavai» – Īrija vai Norvēģija? Vēl mirklis un mūs atkal sūta ciemos pie «troļļiem». Fanu reakcija ir lielā mērā necenzēta – vispirms jau izlozēts tika spēcīgākais no visiem iespējamajiem 39 pretiniekiem, atkal trāpījusies dārgā un pavisam ne tuvā Norvēģija, turklāt pirmā spēle ir jāaizvada izbraukumā un līdz tam palikušas desmit dienas,» tā izlozes gaitu un notikumus stāsta futbola fans, tiesa gan piebilstot, ka, ja būtu trāpījusies, piemēram, Igaunija, droši vien par īstu eirolīgas izbraukumu to nemaz paši fani neuzskatītu.
«Kā nokļūsim? Tas prasīs vismaz nedēļu vienā virzienā!»
Pēc īsas izlozes rezultātu apspriešanas sākas variantu nokļūšanai uz Trondheimu meklēšana. Iespēju būtībā netrūkst, taču visu šoreiz nosaka ierobežotais laiks un finanses. Izlozes dienā vēl ir pieejamas lētā «Ryanair» biļetes no Rīgas uz Oslo, taču tās neizdodas saskaņot ar lēto «Norwegian» lidojumam no Oslo uz Trondheimu. Aizlidot ar «Rynair» līdz Oslo un tad ar vilcienu vai autobusu līdz Trondheimai it kā varētu, taču šāds ceļojums aizņemtu apmēram nedēļu, apmēram tas pats sanāktu, ar prāmi nokļūstot līdz Stokholmai un no turienes ar kādu citu transportu līdz Trondheimai. Lidojumi pa taisno no Rīgas uz Trondheimu vai caur Oslo pagaidām izskatās ne pārāk simpātiski finansiālā ziņā. Par variantu lidot kopā ar komandu pagaidām vispār nav nekas zināms, jo viņi paši vēl nezina, kā turp nokļūs.
Viena biļete ir!
Līdz 25. jūnija vakaram (pēc spēles ar «Metta/LU» Rīgā) kļūst zināms, ka ar komandu fani lidot noteikti nevarēs, taču tai pašā laikā izskan arī iespēja iegūt daļēju finansiālu atbalstu no komandas nokļūšanai uz spēli (tas gan būs precīzi zināms tikai 26. vai 27. jūnijā).
«Tajā pašā vakarā izlemjam, ka viens vai divi no mums mēģinās izcīnīt šo daļējā finansējuma iespēju jebkurā gadījumā,» izlēmīgi teic Jevgeņijs. 26. jūnijs paiet, meklējot iespējami lētākās (nu jau salīdzinoši lētākās) un piemērotākās biļetes. «Bet 27. jūnijā pulksten 5 no rīta saprotu, ka cenas izvēlētajām biļetēm ir pieaugušas vēl vairāk. Uzreiz sazvanos ar Cipu, un saprotam, ka nu jau ir jāņem tas, kas ir,» tā jelgavnieks.
«Tā līdz 27. jūnija pusdienlaikam mums ir viena biļete lidojumam Rīga-Oslo-Trondheima un atpakaļ. Savukārt es mēģinu iegādāties vēl vienu, bet esmu aizmirsis, ka mana bankas karte nav reģistrēta pirkumiem internetā. Ieeju i-bankā, lai to piereģistrētu, un konstatēju, ka kartē jau ir nobloķēta nauda apmēram pusbiļetes vērtībā. Kamēr cenšos atrisināt jautājumu, kas varēja nobloķēt naudu manā kontā, pienāk informācija, ka komanda noteikti varēs «pielikt» mūsu biļetēm, taču tikai vakarā. Jau kļūst vieglāk, tikai nav skaidrs, par cik pieaugs biļetes cena līdz tam pašam vakaram,» problēmas atstāsta Jevgeņijs.
Vakars un daļa nakts paiet, atkal meklējot mums piemērotāko variantu nokļūšanai, bet ap pusnakti jau kļūst skaidri zināms, ka uz Trondheimu lidos trīs FK «Jelgava» fani.
29. jūnijā fani vēl dodas pēdējoreiz komandu atbalstīt spēlē Liepājā, bet nākamā tikšanās reize – 2. jūlija rītā lidostā «Rīga».
Lidostā nozog avīzi 2,50 eiro vērtībā. «Uz vāka bija kaut kas par futbola čempionātu!»
«Lidostā satiekam Daugavpils «Daugava» futbolistus, kuri, izrādās, lido uz savu spēli Fēru salās Dānijā. Uzreiz ataust atmiņā, kā savulaik Jelgavas RAF komanda neaizlidoja līdz tām pašām Fēru salām sliktu laikapstākļu dēļ un komandai tika ieskaitīts tehniskais zaudējums,» atceras fani.
«Pulksten 9 kāpjam lidmašīnā, kas pusotras stundas laikā mūs nogādā pārsēšanās punktā Oslo. Tur pavadām divarpus stundas, kuru laikā paspējam uztaisīt dažus foto, uzkost līdzpaņemtās maizītes, nopirkt ūdeni un nozagt norvēģu avīzi 25 kronu vērtībā. Par cenu gan mēs uzzinājām vēlāk, rūpīgāk izšķirstot avīzi, es vispār domāju, ka tā ir bezmaksas, tāpēc, ieraugot stendā brīvi pieejamas avīzes, kurām uz vāka ir kaut kas par Pasaules čempionātu futbolā, ar tīru sirdsapziņu vienu sev paņēmu. Puslitra ūdens pudele gan beigusies zibenīgi, taču maksāt tās pašas 25 kronas par vēl vienu (vairāk nekā 2,50 eiro), mums galīgi negribējās. Vēlāk ieraudzījām bezmaksas dzeramā ūdens krānu, ko arī izmantojām,» tā Jevgeņijs.
Nekas cits ievērības cienīgs lidostā noticis neesot, jelgavnieku trio iekārtojās citā lidmašīnā un pēc 55 minūtēm jau nolaidās Trondheimā.
Konduktore: «Jūs jau laikam uz futbolu…»
Nokļūt no lidostas pilsētā var vai nu ar autobusu par 130 kronām, vai ar vilcienu par 74 kronām. «Skaidrs, ka mēs izvēlējāmies vilcienu.,» ironiski noteic Jevgeņijs.
Dzelzceļa stacija atrodas divu minūšu gājiena attālumā no lidostas ēkas. Kases tur nav, tikai biļešu automāts, kurā var norēķināties ar maksājumu karti vai metāla monētām. «Mums nebija ne viena, ne otra, tāpēc vilkāmies atpakaļ uz lidostu, kur kafejnīcā papīra naudu samainījām pret monētām.» Stacijā draugi atgriezušies desmit minūtes pirms vilciena, kur nopirka biļetes līdz pašai Lerkendālei.
«Vagons bija pilns ar skolēniem, ar grūtībām vispār atradām brīvas sēdvietas, bet kontroliere, ieraudzījusi mūsu biļešu galamērķi un novērtējot mūsu apģērbu, «uzminējusi», ka mēs braucam uz futbolu. Gandrīz visu ceļu vilciens brauc gar jūru (precīzāk, gar Trondheimas fjordu), kas ir visnotaļ skaisti,» atceras jelgavnieks.
Noāķē «asti» un dodas tālāk
Nonākot Trondheimas centrālajā stacijā, ir jāpārsēžas uz vilciena galveno korpusu, lai turpinātu ceļu uz Lerkendālu, jo vilciena «aste» tiek noķēdēta un dodas atpakaļ.
«Šajā «jaunajā» vagonā konduktors necentās minēt, kurp braucam, bet prasīja – no kurienes. Pēc tam, kad viņš atbildējis, ka ir bijis Jūrmalā, nevis Jelgavā, mēs vagonu atstājām,» nosaka Jevgeņijs.
Treniņa vidū «security» fanus izvada ārā
No pieturas līdz stadionam ir trīs minūšu gājiens. Kad mēs ieradāmies, bija atvērta ieeja uz aizvārtu tribīni, kurp mēs arī devāmies. Nosūtījām īsziņu un tad uzzinājām, ka komandas treniņa sākums ir pulksten 19, tātad mums ir trīs stundas laika. Nolēmām doties apkārtnes iepazīšanā. Atkal uzēdām un nopirkām arī ūdeni – lētāk nekā lidostā, taču vienalga ap 1,50 eiro par pudeli.
«Ārā karstums tāds, it kā būtu braukuši nevis uz ziemeļiem, bet tieši pretēji. Aizejam līdz Svētā Olafa slimnīcai, no kurienes redzamas Nidarosas baznīcas virsotnes, bet turp iet vairs nav laika. Lēnu garu atgriežamies stadionā, kur satiekam arī Jelgavas delegācijas pārstāvjus. Treniņš jau ir sācies. Tribīnēs fotografējāmies un ar komandas direktoru vienojamies par biļetēm uz rītdienas spēli. Pēc minūtēm 20 ierodas «security» un izvada mūs laikā, apgalvojot, ka publiska ir tikai treniņa pirmā daļa,» atceras jelgavnieks.
«Mēģinu viņam ieskaidrot, ka mums it kā komanda atļāvusi utt., bet viņš kaut ko pretī gvelž par mafijas (UEFA) noteikumiem. Nu labi, lai būtu, un fani dodas ākstīties pie stadiona vārtiem,» viņš ironiski teic.
«Kur nakšņosim? Galvenais bija atbraukt uz spēli!»
«Uz centru braucam kopā ar komandu tai pasūtītajā autobusā, pa starpai spēlētāji mums vaicā, kā mēs šurp tikām un kur nakšņosim. Ja uz pirmo jautājumu mēs varējām atbildēt, tad uz otro – nepavisam,» stāsta Jevgeņijs. Spēlētāji ātri vien «sametušies» fanu naktsmītnei.
«Dodamies meklēt kādu hosteli. Pirmā, kas gadās ceļā ir drīzāk viesnīca, nevis hostelis, bet vienalga nolēmām pamēģināt nokaulēt cenu, kas mūs, protams, neapmierina. Tā mēs, bruņojušies ar karti un informāciju telefonā ar Trondheimu, klīstam pa pilsētu – hosteļus neredzam vispār, bet viesnīcās, kas šķistu kaut cik pieņemamas, brīvu vietu nav,» atceras fani.
Pēc laika atgriežoties starta punktā, viens no faniem iebaksta ar pirkstu kartē, kur reklāmas laukumā rakstīts: «Budžeta naktsmītnes visiem». «Kur mūsu acis bija pirms tam? Izrādās, ka vieta ir mazāk nekā kilometru attālumā no mums. Uzkāpjam kalnā un…. nogriežamies nepareizi, tāpēc nostaigājam vismaz vēl lieku kilometru.»
«Beidzot atrodam «budžeta naktsmītni», durvis vaļā, bet «recepcija» slēgta. Pēc skata – tipisks hostelis. Aizeju uz virtuvi, kur sēž cilvēks ar datoru un vaicāju pēc administratora. Šis atbild, ka vispār pats ir viesis, bet vismaz informē, ka pie «recepcijas» norādīts telefona numurs. Kamēr prātoju, kā lai savā lauztajā angļu mēlē iespējami īsākā laikā pasaku, ko mēs gribam, uzrodas kāda sieviete. Noskaidrojusi, ko mēs gribam, viņa laužas durvīs ar uzrakstu «stuff only», 1. numurā, bet neviens nereaģē. Iedodu sievietei savu telefonu, lai viņa piezvana un pasaka, ka mēs vispār tā kā gaidām to administratoru, bet atbildi zvanam sadzirdam no aizslēgtajām durvīm – telefons atstāts lādējamies. Vienkārši ko?» sašutuši ir jelgavnieki.
Sieviete pārbauda, ka 1. istabiņa ir vaļā un tukša un paziņo, ka iet gulēt turp. Jelgavnieku trio tikmēr dodas gaidīt virtuvē, kad atnāk kāds melnādainais vīrietis, paēd, aiziet, atnāk atpakaļ.
«Hostelī parādās vēl viens personāžs, cilvēks, tikko no lidostas, kuram ir nobloķēts telefons. Arī viņš saskaras ar to pašu problēmu – administratora telefons lādējas turpat. Melnādainais vīrietis piedāvā mums darījumu – pavaicā, vai mums ir pases un saka: «Jūs man atstājat pases, pulksten 8 būs administrators, samaksāsiet un pases jums atdos atpakaļ.» Atbraukušais norvēģis tam piekrīt un dodas gulēt, bet mēs kaut kā negribam piekrist šiem noteikumiem,» tā Jevgeņijs.
«Prasu, cik vismaz ir jāmaksā? Šis teic, ka nezin, bet uzsver – ja negribam dot pases, tad varam taisīties vien prom. Izlemjam, ka labāk izgulēties «off-side», nekā no rīta palikt bez pases, turklāt vēl nezinot, par kādu maksu. Izejam laukā, apsēžamies uz soliņa un aizsmēķējam, bet iznāk tas pats melnādainais vīrietis un kaut ko skaidro par policiju. Vienoties atkal neizdodas, ejam prom. Pulkstenis ir jau 2 naktī,» blogā stāsta Jevgeņijs.
Īsti fani guļ, apsegušies baneriem un karogiem
«Atkal atgriežamies centrā, un arī spēles dienas saulrietu (cik nu tur saulrietu, vēl vispār nav satumsis) sagaidām uz soliņa pretī upei, smejamies, ka līdzināmies Dienvidamerikas faniem, kas naktis pavada, apsegušies ar baneriem un karogiem,» tā jelgavnieki.
Pulksten 5 no rīta trio dodas uz staciju, kur vēl paguļ, tad mostas, brokasto un dzer kafiju. «Ārā sāk līt, atkal ejam uz Trondheimas pusi, kur lielveikalā paņemam pa alum, tas kopā ar iepriekš izdzerto kafiju uzmundrina labi. Aizejam arī līdz galvenajam pilsētas apskates objektam Nidarosas baznīca. Pavadām tur nedaudz laika, lai pēc tam virzītos uz Lerkendālu, kur nonākam ap pulksten 15.»
«Līdz spēlei vēl laika pietiekami, bet pulksten 16 stadionā mums jāsaņem biļetes uz spēli, tāpēc nesteidzoties dodamies turp. Tur vilcinām laiku pie kafejnīcas galdiņiem, ar veikalā nopirkto alu. Ainārs iet pēc biļetēm, bet atgriezies teic, ka mūs aicina uz kafiju. Pēc kādas pusstundas izlemjam – ja aicina, tad var jau aiziet. Pie ieejas zem tribīnēm stāv priekšā jau cits apsargs, kurš, protams, mūs laist iekšā negrib, bet, sapratis vārdu «kafija», viņš mūs aizved uz kādu VIP istabu, kurā uzklāts galds. Dzeram kafiju, bet garām ejošie stadiona darbinieki absolūtā pārsteigumā nesaprot, ko mēs tur darām un kā tur nonācām,» smejas jelgavnieki.
Mazs pulciņš jelgavnieku, bet norobežoti no pārējiem faniem
Ap pulksten 17 pie stadiona sākas neliela kustība – sāk parādīties skatītāji, piebrauc «fūre», uz kuras uzstāda tumbas. «Mēs vēlreiz ejam pēc alus un čipsiem uz mūsu jau iecienīto lielveikalu un stadionā atgriežamies stundu pirms spēles sākuma. Pie galvenās ieejas jau ir gana daudz cilvēku – «Rosenburg» atbalstītāji, dažas oficiālās Jelgavas personas, kā ar ap 40 latviešu, kas dzīvo un strādā Trondheimā. Mums paziņo, ka visa šī latviešu «masa» dosies uz viesu sektoru kopā ar mums. No šāda daudzuma cilvēku lielu atbalstu komandai tāpat sniegt nevarēsim,» ironiski raksta Jevgeņijs.
Bet fani trijatā dodas uz SB sektoru, kas paredzēts viesu komandu atbalstītājiem. Tas ir pilnībā izolēts no pārējiem, ar atsevišķu ieeju, bufeti un tualeti.
«Pie ieejas notiek kārtīga kratīšana – pilnībā izkrata mugursomas un pārbauda no galvas līdz papēžiem. Stadionā – viss, kur vien iespējams, aplīmēts ar fanu zīmītēm, pirmās krēslu rindas ir visai cietušas, no abām pusēm restes, starp šo un tuvāko vietējo sektoru – tukšais «bufera» sektors. Bet, lai «izkārtos», vietas pietiek – abas augšējās restes, bet reklāmu vietas aizklāt, mums, protams, neļauj,» tā viņš.
Mūžam neapmierinātie latvieši – arī stadionā
«Līdz spēles sākumam sektorā sarodas arī pārējā «masa», daudzi uzreiz sāk pukstēt, kāpēc viņi iedzīti kaut kādā stūrī, kur no futbola gandrīz nekas nav redzams utt., kas arī principā bija gaidāms. Nostājamies priekšā un sākam trakot, daži adekvātākie pievienojas un principā sanāk neslikti, kaut ar, protams, nedaudz nesaskanīgi. Akustika stadionā ir iespaidīga, tāpēc pacenšoties pat ar mazu atbalstītāju loku var sasniegt labu efektu,» stadionu kā īstens fans novērtē Jevgeņijs.
Kā īstens profesionālis novērtē arī pretinieku fanus
Skaļākie «Rosenborg» fani izkārtojas pretējā pusē tālajai viesu tribīnei. Konkrētajā spēlē viņu nav pārāk daudz, turklāt dzied tikai daļa, lielākā daļa vispār sēž. «Jau kādu laiku fani komandas banerus karina otrādi, tādējādi demonstrējot (manā uztverē – dīvainā veidā) protestu komandas vadībai. Bez baneriem ir arī daži karogi. Repertuārs nav pārāk plašs – trīs četras tēmas, kas visai spēcīgi skan lieliskās akustikas dēļ. Dažkārt galvenajam motīvam uz piedziedājumu «Ro-seeen-booorg» pievienojas arī pārējā stadiona daļa,» vērtē Jevgeņijs.
Kopumā 20 000 skatītāju ietilpīgajā stadionā uz šo spēli atnākuši 2700 skatītāju. «It kā maz, bet, ja salīdzina mūsu čempionātu panīkumu, proporcionāli stadiona ietilpībai un fanu skaitam, iespaidīgi vienalga.»
Spēles rezultāts – mazsvarīgs
Pēc skrupulozā iepriekšējo piedzīvojumu apraksta kļūst skaidrs, ka faniem spēles rezultāts nemaz nav tik svarīgs – tā tik un tā ir viņu komanda, pati labākā. Bet Jevgeņijs vērtē: «Pirmās 25 minūtes spēle rit normāli. Arī pēc pirmajiem ielaistajiem vārtiem vēl nekas, ja nebūtu tiesneša, kas neļāva veikt divas acīmredzamas pendeles, savukārt pie jebkura viņu kritiena mājot mūsu spēlētājiem ar dzelteno kartīti.» Viņs komentē, ka pirmā puslaika pirmspēdējā minūtē zaudējam otros vārtus, turklāt ar manāmu pārkāpumu pret mūsu Ikstenu.
«Pārtraukums, kura laikā uzmundrinām sevi ar kofeīnu. Nogurums, kas kājās sakrājies pa divām dienām un gandrīz negulēto nakti, liek par sevi manīt. Otro puslaiku trakojam uz pilnu klapi, kaut arī pēdējiem spēkiem. Tiesnesis tikmēr atkal izceļas, piešķirot mūsu vārtiem pilnīgi «kreisas» pendeles. Rezultātā 0:4, kas jau pēc pirmās spēles mums atstāj tikai ļoti sapņainas iespējas tikt nākamajā kārtā,» nosaka viens no aktīvākajiem FK «Jelgava» faniem.
«Pēc spēles sagaidām komandu un kopā ar viņiem braucam uz centru. Mums ar Aināru lidmašīna ir pulksten 6.30 no rīta, bet Cipam tikai pēc diennakts. Ejam uz staciju pēc vilciena biļetēm, pēc tam uz lielveikalu un ar pēdējo vilcienu dodamies uz lidostu. Tur vakariņojam un gāžamies gulēt. Divas stundas pirms lidojuma mostamies un jau pēc pulksten 9 esam Rīgā, tādējādi Jelgavas faniem izsitot pirmo eiroizbraukumu,» braucienu rezumē Jevgeņijs.
Foto: no J.Jermaškina arhīva, Ivars Veiliņš
24.5 °C,
1.6 m/s,
77.7 % 
24.5 °C,
1.6 m/s,
77.7 %