Bērnu un jauniešu centra «Junda» jaunieši ar spilgtām emocijām atgriezušies no jauniešu pieredzes apmaiņas Turcijā. Pabijuši Sarikamis kalnos, kur tiek uzņemtas «National geographic» dokumentālās filmas par savvaļas dzīvniekiem, piemēram, lāčiem, vilkiem; veidojuši rotas no obsidiāna akmens, kas vietējā reģionā ir viens no pamata izejmateriāliem dārglietu veidošanā. Mūsu jauniešu secinājums par šo valsti: turki ir ļoti viesmīlīgi, Turcijā ir skaista daba, tikai vietējie pret to nevīžīgi izturas.
www.jelgavasvestnesis.lv
Mūsu jaunieši desmit dienas Turcijā piedalījās kultūras apmaiņas projektā «The Journey of Stone» jeb «Akmens ceļojums». Tajā piedalījās piecu valstu dalībnieki – no Turcijas, Grieķijas, Itālijas, Latvijas un Rumānijas. Latviju pārstāvēja seši Jelgavas jaunieši un grupas vadītājs. «Uz desmit dienām par mūsu mājvietu kļuva nelielā pilsēta Sarikamis. Tā atrodas aptuveni 50 kilometrus no Kars pilsētas. Sarikamis atrodas kalnainā vietā, piecus mēnešu gadā tur ir sniegs, tādēļ tajā ir labi attīstīts slēpošanas centrs. Sarikamis kalnos tiek uzņemtas «National geographic» dokumentālās filmas par savvaļas dzīvniekiem, kā arī šī vieta ir slavena ar rotu izgatavošanu no vulkāniskā akmens,» stāsta brauciena dalībniece Baiba Skudra.
Projekta uzdevums bija iepazīstināt dalībniekus ar vietējām kultūras tradīcijām, galvenokārt ar rotaslietu gatavošanu, izmantojot vulkānisko akmeni jeb obsidiānu. «Sākumā tikām iepazīstināti ar Sarikamis vēsturi un pieminekļiem. Šajā pilsētā atrodamas vairākas piemiņas vietas, veltītas kara laikā kritušajiem karavīriem, kā arī pilsētā ir militārās apmācības skola un militāristu mītnes vieta. Uzzinājām, ka daudzas gan dzīvojamās, gan kultūrai nozīmīgas ēkas (mošejas, muižas) ir cēluši krievi, jo šī pilsēta ir bijusi krievu pakļautībā pirms Pirmā pasaules kara,» stāsta Baiba, piebilstot, ka apskatījuši arī obsidiāna ieguves vietu. Interesanti esot bijis redzēt, ka obsidiānu var iegūt jebkurš cilvēks pilnīgi brīvi, jo viena no ieguves vietām bija parasta klints šosejas malā. «Neparasti bija tikai tas, ka tā bija veidota nevis no parastiem akmeņiem, bet gan no vulkāniskā stikla. Varējām paši salasīt suvenīriem jebkādas formas, lieluma un daudzuma vulkāniskos akmeņus,» tā Baiba.
Jaunieši viesojušies arī iecienītās vietējo iedzīvotāju atpūtas vietās – kalnā, no kura redzama kalnu upe, kas tiek izmantota zivju audzēšanai, piknika vietā, kas ir iežogotā un labiekārtotā teritorijā kalnu pakājē, kur nedēļas nogalē brauc atpūsties pilsētas iedzīvotāji, tāpat apskatīts slēpošanas centrs kalnos. «Šeit izmantojām iespēju ar pacēlāju uzbraukt augšā kalnā, kā arī tur nobaudījām tradicionālās turku desiņas,» stāsta Baiba.
Viņa atzīst, ka turki par sevi radījuši ļoti viesmīlīgas tautas iespaidu. «Patīkami bija tas, ka projekta organizatori ļoti centās mūs pēc iespējas vairāk iepazīstināt ar Turcijas kultūru. Vienu vakaru pavadījām vietējā kultūras mājā, kur mums demonstrēja tradicionālās rotaļas, dejas, dziesmas, mūziku. Pašā mājā bija izvietoti daudz vēsturisku un turku kultūrai raksturīgu priekšmetu – vecā valūta, naži, trauki, ūdenspīpes, rokdarbi, paklāji. Šajā namiņā nobaudījām turku kafiju pēc visām tās dzeršanas tradīcijām, ieskaitot zīlēšanu kafijas biezumos. Pabijām arī vietējā siera ražotnē,» tā Baiba.
Attiecībā uz ēdināšanu jaunieši atzīst, ka visvairāk atmiņā paliks tas, ka viņi ēd ļoti daudz gaļas un porcijas ir ļoti lielas. «Šajā Turcijas kalnainajā austrumu daļā cilvēki vairāk nodarbojas ar lopkopību, tādēļ tur gaļas patēriņš ir lielāks nrkā valsts rietumu daļā. Ļoti nozīmīga ēšanas un atpūtas procesa daļa bija tējas dzeršana. To parasti dzēra pēc ēšanas, kā arī vairākas reizes dienā atpūtas brīžos,» piebilst Baiba.
Praktiskā projekta daļa notika darbnīcās vienā no pilsētas skolas teritorijām. Jelgavnieki strādāja gan obsidiāna darbnīcā, kur meistars parādīja, kā darboties ar dažādām akmens apstrādes iekārtām un veikt apstrādes darbības – nogriezt, apzāģēt, izurbt caurumu, noslīpēt, nospodrināt, gan sudraba darbnīcā, kur ar meistara palīdzību uztaisījuši kuloniņu ar Turcijas simbolu – mēnesi un vienu zvaigzni. «Paši varējām piedalīties sudraba rotaslietu apstrādes procesā, kā arī vērot, kā tiek kausēts sudrabs, ieliets formās, pēc tam apstrādāts. Ar meistaru palīdzību katrs sev uztaisījām sudraba kulonu ar Turcijas simbolu, iekarinātu sudraba ķēdītē, un obsidiāna rotaslietas – vai nu kulonu, auskarus, vai gredzenu. Savus veikumus rādījām vietējiem iedzīvotājiem skatē, kurā prezentējām savu valsti ar raksturīgiem video, mūziku, dejām, ēdieniem, dzērieniem. Mēs, latviešu meitenes, uzstājāmies ar ziedu vainadziņiem galvā, pasniedzām Jāņu sieru, jo centāmies parādīt pārējo valstu pārstāvjiem latviešu saulgriežu svinēšanas tradīcijas. Arī Līgo vakarā pie viesnīcas uzrīkojām nelielu ugunskuru, nodziedājām Līgo dziesmu, lēcām pāri ugunskuram,» stāsta Baiba.
Projekts tapis ar Eiropas Komisijas finansiālo atbalstu.
Foto: no personīgā arhīva
2.2 °C,
3.4 m/s,
87.2 % 
2.2 °C,
3.4 m/s,
87.2 %