Filmu iespaidā jelgavniecei Ilzei Jankavai Meksika šķitusi kā noziedzības epicentrs. Kaut arī daļēji iespaids bijis pamatots, dzīve likusi viņai atrast arī pozitīvo un interesanto šajā valstī, jo nu pie meksikāņu vīra izgājusi viena no viņas tuvākajām draudzenēm.
Ligita Vaita
«Meksika? Kādreiz tā pavisam noteikti nebija tā valsts, kuru es liktu par galamērķi ceļojumam. Uz Itāliju, piemēram, gan brauktu katru gadu. Mans priekšstats par šo valsti no filmām bija: tikai narkotikas, daudz tekilas un šaudīšanās,» savus stereotipus ieskicē Ilze, piebilstot, ka dzīve gan likusi šīs domas mainīt.
«Erasmus romāniņš ir un paliek romāniņš»
«Laikam jāsaka tā – viss sākās dienā, kad viena no manām labākajām draudzenēm aizbrauca «Erasmus» apmaiņas programmā uz Spāniju un satika meksikāņu puisi. Sākotnēji mums, mājās palicējām, šķita, ka «Erasmusā uzsākts romāniņš ir un paliek romāniņš», bet diena pēc dienas, mēnesis pēc mēneša, un viss izvērtās skaistā stāstā,» teic jelgavniece I.Jankava. Pēc četriem gadiem viņai un arī citām tuvajām draudzenēm bija jāpērk kleita un kurpes un jāliek čemodānā, lai dotos uz Meksiku un būtu par vienu no līgavas māsām draudzenes un viņas līgavaiņa skaistākajā dienā dzīvē – kāzās. Un, protams, papildus izbaudītu desmit dienu brīnišķīgu ceļojumu.
Elektrības pārveidotājs un vārdnīca – neaizvietojami
«2014. gada 23. janvāris – tajā dienā es un vēl neliela grupiņa latviešu vienā dienā izbaudījām gan ziemas salu, gan vasaras tveici,» atceras Ilze, piebilstot, ka šī diena arī izvērtusies ļoti gara un nemaz ne viegla. «Vispār man ļoti patīk lidot, bet līdz Meksikai ir jālido 13 stundas, un tas pat man bija par daudz. Toties varēju noskatīties visas jaunākās kino filmas…» smejas jelgavniece.
Lidojums uz Meksiku notika ar vienu pārsēšanos: Rīga–Amsterdama–Mehiko. Kā vērtē Ilze, šis bija labs risinājums, jo Amsterdamā viņi vēl paguva nopirkt pēdējās lietas, bez kurām Meksikā neiztikt. «Piemēram, elektrības pārveidotāju, jo Meksikā, kā visā Ziemeļamerikā un arī Dienvidamerikā, mums ierasto 220V vietā ir 100 – 120V elektrība. Un, protams, bija jāpaķer līdzi latviešu–spāņu valodas vārdnīca!» par svarīgāko stāsta Ilze.
Pirmais likums – kabatā vienmēr jābūt sīknaudai!
Ierodoties Mehiko lidostā, pirmais pārsteigums latviešiem bija «palīdziņi melnos uzvalciņos». «Pirms vēl paguvām sasveicināties ar mūsu sagaidītājiem, koferi tika sakrauti vienuviet lielos ratos un vīriņi melnos uzvalkos (kā lai saka, varbūt lidostu izpalīgi), smaidot līdz ausīm, tos sāka stumt uz mūsu busiņu, ar kuru pārvietojāmies gandrīz visu ceļojuma laiku. Šie izpalīgi, protams, to nedarīja tāpat vien, bet gan pieprasīja dzeramnaudu,» stāsta Ilze.
Šeit arī viņa iezīmē pirmo likumu Meksikā – kabatā vienmēr jābūt sīknaudai, jo dzeramnauda šeit jāatstāj ik uz soļa. «Uz ielas tev var pienākt klāt un palīdzēt, piemēram, atrast ceļu, par ko ir jāiedod dzeramnauda. Vai arī benzīntankā, piebraucot ar mašīnu, pienāk klāt vīriņš, kas tev laipni saka, ka palīdzēs ieliet degvielu vai lielveikalā sakraut iepirkumus maisiņos. Mums, latviešu meitenēm, tas uzreiz šķiet tik jauks žests, ka varam nodomāt: «Vai, kādi džentelmeņi!» Bet nē, pat neiedomājies neatalgot ar bagātīgu dzeramnaudu – visa laipnība pazudīs vienā mirklī!» pieredzē dalās jauniete.
Viņa teic, ka dažos restorānos dzeramnauda jau ir iekļauta un pierakstīta rēķinā, bet to, protams, var atstāt vēl, un meksikāņi to gaida. Dzeramnaudu Meksikā pieņemts atstāt 10 – 15 procentu apmērā no summas, un dažiem šāda izpalīdzēšana ir vienīgais peļņas avots.
Toties ubagot šajā valstī nav pieņemts, uzsver Ilze.
Iedzīvotāju stratifikācija – 70:30; vidusslānis – neeksistē
Meksikā 70 procenti iedzīvotāju ir nabadzīgi, bet 30 procenti – turīgi un ļoti turīgi. «Vidusslāņa, kāds mums ir pieņemts Latvijā, nav vispār. Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ visu ceļojumu mūs pavadīja kāds no līgavaiņa ģimenes – tikām laisti tikai uz drošām vietām, kur vairāk uzturas tieši šie 30 procenti…» stāsta Ilze, piebilstot, ka Meksikā netrūka rajonu, kur labāk nespert kāju, it sevišķi nezinātājam. «Šeit tad patiešām var parādīties jau pašā sākumā minētie stereotipi – narkotikas, ieroči, nabadzība,» secina jelgavniece. Taču viņa piebilst, ka tam visam pāri stāv daudz kultūras, kontrastu, garšīgi ēdieni un sirsnīgi cilvēki – tas viss viņai veidojis Meksikas labo priekšstatu.
Acteku «futbola» uzvarētāju – upurēja dieviem
Ceļojuma laikā Ilze paviesojās divās pilsētās un to apkaimēs – Mehiko un Pueblā. «Jāatzīmē maiju un acteku kultūra. Neesmu gan bijusi Ēģiptē un redzējusi Gīzas piramīdas, bet Teotihuacan piramīdas Mehiko pilsētas pievārtē ir tas, kas jāredz,» pārliecināta ir Ilze. Viņa stāsta, ka tā ir sena pilsēta, kas tulkojumā nozīmē «Dievu pilsēta», un vēsturiskās liecības vēsta par laika posmu ap Kristus dzimšanu. Šī vieta astoņus gadsimtus bija Mezoamerikas reliģiskais un politiskais centrs, taču vienā brīdī visi iedzīvotāji no šejienes pazuda – izzušanas iemesli vēl līdz galam neesot noskaidroti.
«Bet ko tur daudz par vēstures liecībām un senu pilsētu ar piramīdām – parādi tikai latvietim kaktusus tuksnesī, un tieši tās būs pirmās bildes no Meksikas! Kādas gan piramīdas?» smejas jauniete.
Lai vairāk izzinātu šīs zemes kultūru, latvieši paviesojās arī Nacionālajā kultūras un mākslas muzejā, kuru vienā dienā tā arī nav paguvuši izstaigāt. Viņa piekodina divas svarīgākās lietas, ka muzejā jāapskata: slavenais maiju kalendārs un seno acteku bumbu spēle ullamaliztli. «Tā bija tradicionālā acteku komandu bumbas spēle, kur ar gurnu bija jātrāpa akmens bumba cauri akmens riņķim. Uzvarētāju komandas kapteini upurēja augstākiem spēkiem – dieviem –, un tas bija ļoti liels gods. Savukārt zaudētāju komandas kapteinis varēja no kauna iet mājās un ārā labāk nerādīties,» spēles noteikumus ieskicē Ilze.
«Vai es jau pieminēju čili?»
Par pašām pilsētām Ilze teic, ka Mehiko ir miljonu pilsēta, savukārt Puebla – eņģeļu pilsēta. «Daudz cilvēku, katedrāles, ik uz soļa nabadzība kontrastē ar bagātību, debesskrāpji ar mazām būdiņām, drupas ar tikko uzceltām villām – tik daudz pretstatu vienuviet,» stāsta jauniete.
Savukārt ēdieni Meksikā tiek ēsti patiešām asi. «Godīgi sakot, jau ceturtajā dienā gribējās mājās gatavotās kotletes. Buritos, tacos un visur daudz laima sulas un čili, čili, čili…Vai es jau pieminēju čili?» joko Ilze. Piemēram, kā uzkodas, kad mēs uzgraužam kādu čipsi, viņi dodot priekšroku laima un čili mērcē kaltētiem sienāžiem. Viņa piebilst, ka arī konfektēm tur tiek likts klāt čili.
Latviešiem pierastās tekilas dzeršanas tradīcijas – izgāšanās
«Vēl interesanti stereotipi, kurus nācās lauzt – kamēr mēs šeit Latvijā gribam parādīt, ka pārvaldām Meksikāņu dzēriena tekilas dzeršanas mākslu ar citronu un sāli, izrādās, meksikāņi tādu tekilas+sāls+citronu padarīšanu nemaz nezina. Viņiem ir vai nu tikai tekila vai tekila+soda vai tekila+soda+laima sula vai arī visinteresantākā tekilas dzeršanas metode «Meksikas karogs» – laima sula vienā šota glāzītē, tekila citā un trešajā – īpaša sula, kas pagatavota no tomātu sulas (vairāk koncentrētāka, bet ne tik bieza),» stāsta Ilze, piebilstot, ka Meksikā ir gana iecienīts arī alus, taču pārsvarā ar čili vai citām asām garšvielām.
Ko iegādāties Meksikā kā suvenīrus? Sudrabu, ādas izstrādājumus! Jo sudrabs tur tiešām ir lēts un kvalitatīvs, tāpat kā ādas izstrādājumi. «Un meitenēm patiks – tirdziņos ir tik daudz auskaru, rotaslietu, kurus parasti var nokaulēt līdz vienam eiro. Meksikā ir jāmāk kaulēties! Ja to nedarīsi, būsi nepieklājīgs pircējs,» uzsver Ilze.
«Vēl gribu piebilst par meksikāņiem kā cilvēkiem – varbūt uz ielas tā var arī nelikties, bet meksikāņiem ir ļoti stipras ģimenes saites un attiecības, tie ir ļoti sirsnīgi un atklāti. Viņi saka, ko domā. Un, lai arī meksikāņiem «cauri sitas» mačo gars, sava ģimene viņiem vienmēr būs pirmajā vietā,» secina Ilze, piebilstot, ka meksikāņi pārsvarā ir arī spēcīgi katoļi.
Vaicāta par draudzenes kāzām, Ilze vien nosaka: «Tā kā rāda seriālos un filmās, tik tiešām… Bet tas lai paliek cits stāsts…»
Foto: no I.Jankavas personīgā arhīva
21.7 °C,
0.6 m/s,
96.1 % 
21.7 °C,
0.6 m/s,
96.1 %