«Visiespaidīgākais no redzētā ir Latvijas hokeja izlases spēles pret Šveici un Kanādu. Ļoti patika mūsu izlases spēles kvalitāte – hokejisti bija tik enerģiski, atdodot sevi pilnīgi visu, ka tas bija pat acīmredzams. Un tāpēc arī līdzjutēji no citām valstīm atbalstīja mūsu komandu,» piedzīvoto ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos stāsta Zemgales Olimpiskā centra (ZOC) vadītājs Armands Ozollapa. Pēc spēlēm gan Latvijas hokejistiem, gan delegācijai nācies gandrīz pusstundu aizkavēties hallē, jo daudzi vēlējušies nofotografēties ar Latvijas izlasi.
Ilze Knusle-Jankevica
Olimpiskās spēles Sočos notika no 7. līdz 23. februārim, bet A.Ozollapa tajās bija no 17. februāra līdz noslēguma ceremonijai. Viņš klātienē vēroja gan Latvijas hokeja izlases spēles, gan bobsleja četrinieku braucienus, gan kalnu slēpošanu, gan biatlonu ar kopējo startu, kurā startēja Latvijas sportists Andrejs Rastorgujevs. Lai gan, piemēram, bobslejā un biatlonā lielāko sacensību daļu sportistu gaitām nācies sekot līdzi ekrānā, jo no skatītāju vietām visa trase nebija pārredzama, A.Ozollapa stāsta, ka olimpiskajās spēlēs valdījusi ļoti patīkama, kaut ar adrenalīnu piesātināta, gaisotne, un viņš nav jutis arī nekādu pret Ukrainu vērstu naidīgumu, neskatoties uz pēdējā laika notikumiem. «Es neko tādu neredzēju un nedzirdēju. Tieši otrādi – ēdnīcā, kas bija kopīga visiem sportistiem, pēc Ukrainas sieviešu komandas uzvaras biatlona stafetē daudzi gāja klāt ukrainietēm, izteica līdzjūtību par notiekošo viņu valstī un uzslavēja, ka viņas piedalās olimpiskajās spēlēs, un apsveica ar uzvaru,» tā viņš.
Ēdnīca Sočos bija plaša, un tajā bija pieejams ēdiens dažādām gaumēm. «Tur bija gan itāļu virtuve un picas, gan makdonalda pārtika, ko iecienīja amerikāņi, bet man ir tuva krievu virtuve – borščs, gaļiņa, sēnes un pankūkas,» stāsta A.Ozollapa, piebilstot, ka ēdnīca darbojās visu diennakti un ēst varēja, cik grib – par to bija parūpējusies Latvijas Olimpiskā komiteja, kas A.Ozollapam un vēl vairākiem olimpisko centru vadītājiem apmaksāja braucienu uz olimpiskajām spēlēm.
Ar zvaigžņu slimību neslimo
ZOC vadītājs Sočos ne tikai vērojis mūsu sportistu startus, bet izmantojis arī izdevību ar vairākiem no viņiem parunāt klātienē. Viņa secinājums ir: neviens no mūsu sportistiem ar zvaigžņu slimību neslimo. «Startu biatlonā miglas dēļ atlika divas dienas. Trešajā dienā organizatori saprata, ka vairs nav variantu un pateica, ka sacensības notiks un būs jāšauj kaut miglā. Mūsu Andrejs izcīnīja 14. vietu. Pēc sacensībām aprunājos ar viņu, un viņš teica, ka šādi laikapstākļi viņam pat nākuši par labu, jo vadošie lielvalstu sportisti nav raduši tādos startēt un trenēties,» tā A.Ozollapa, atzīstot, ka biatlonists atstājis uz viņu ļoti labu iespaidu. Tāpat viņam bija iespēja parunāt ar kalnu slēpotāju Robertu Rodi pēc starta slalomā (Roberts izstājās pēc pirmā brauciena). «Es Robertam prasīju, kāpēc mūsējiem tik pieticīgi rezultāti. Viņš paskaidroja, ka pirmajiem, kas brauca, trasē vēl bija sniedziņš, bet tad, kad startēja mūsu sportisti, jau bijis viens vienīgs ledus, bet, neskatoties uz to, sportisti centās un riskēja.»
Jāpiebilst, ka A.Ozollapa dzīvoja vienā viesnīcā ar Latvijas hokeja izlasi un tikai vienu istabiņu tālāk mitinājās mūsu izlases kapteinis Sandis Ozoliņš.
«Savējos varējām saskatīt pa 2 – 3 kilometriem»
Lai gan Latvijas olimpiešu dzeltenbrūnie tērpi pašu mājās tika daudz kritizēti, A.Ozollapa norāda, ka viņam tie ļoti patikuši un bijuši arī ļoti praktiski – proti, spilgti dzeltenā krāsa ļāvusi savējos saskatīt jau pa gabalu. «Biatlonā ar masu startu visi 30 cilvēki sāka slēpot, un mūsu Andreju nevarējām saskatīt. Tad sportisti pazuda aiz kalna un gaidījām, kad atkal parādīsies TV ekrānos. Tad pamanīju dzeltenās bikses jau septītajā pozīcijā un nodomāju, ka tikai mazliet pietrūkst līdz olimpiskajam sešiniekam,» atceras A.Ozollapa. Jāatgādina, ka diemžēl kļūdas šautuvē ļāva A.Rastorgujevam ierindoties tikai 14. vietā. Viņš Sočos neesot dzirdējis nevienu negatīvu piezīmi par latviešu tērpiem.
«Varējām iet uz jebkuru pasākumu»
Lai gan akreditācijas karte ļāvusi apmeklēt jebkuru pasākumu Sočos, lielo attālumu dēļ tas gan nav bijis iespējams. A.Ozollapa stāsta, ka no hokejistu ciematiņa, kur viņš mitinājās, līdz bobsleja trasei bija jābrauc stundu ar autobusu un vēl pusstunda jāiet kājām. «Tad vēl sacensības iet kādas trīs četras stundas, atceļš, un diena jau galā,» viņš ieskicē.
Brīvāka bijusi tikai viena diena, ko latvieši izmantoja, lai apmeklētu «Latvijas māju». «Pāris stundu apskatījām, kā tur izskatās, un tad ēdām pusdienas, lai pēc tam dotos uz hokeja spēli. Tieši tad, kad bijām tur, mēģināt sāka Laima Vaikule, kurai vakarā bija paredzēts koncerts,» tā jelgavnieks. Pašu koncertu apmeklēt gan neizdevās.
Bija manāma steiga
Lai gan Olimpiskās spēles bija noorganizētas ļoti labi un pasākums bija krāšņs un grandiozs, A.Ozollapa pamanījis dažas lietas, kas norāda uz steigu. «To, ka tiktu krāsota zāle vai labierīcībām nebūtu starpsienu, kā pirms spēlēm izskanēja masu medijos, neredzēju. Bet pamanīju, ka ciematā palmas ir atsietas – visticamāk, pietrūka laika un tās tika vienkārši ieraktas zemē – un bruģis ir nelīdzens: pie mums jau bruģis salīdzinājumā ir taisns kā galds.»
Pārved mājās medaļu
Visspilgtāk A.Ozollapam atmiņā palikusi noslēguma ceremonija, kurā viņš piedalījās kopā ar Latvijas sportistiem un pārējiem delegācijas pārstāvjiem. «Tas bija ļoti iespaidīgi un skaisti,» kavējoties atmiņās, nosaka A.Ozollapa. Arēnā uz krēsliem bija novietotas medaļas, kas, reaģējot uz mūziku, mirgoja dažādās krāsās. Noslēguma ceremonijas dalībnieki katrs varēja paturēt medaļu, kas bija uz viņa krēsla.
Armands apmeklējis arī suvenīru tirdzniecības vietu un spriež, ka cenas suvenīriem uzpūstas nebija. Piemēram, apsudrabota tējkarotīte ar spēļu simboliku maksājusi apmēram 200 rubļus, kas ir ap 4 eiro. Viņu pārsteidza gan kas cits – nebija iespējams iegādāties suvenīrus hokeja ripas formā. «Pārdevēji paskaidroja, ka no drošības viedokļa tajos varot paslēpt spridzekļus,» tā A.Ozollapa.
Drošības pasākumi Sočos bijuši tiešām stingri. Pa logu viesnīcai, kurā dzīvoja Armands, bija redzama Melnā jūra, bet piekļūt tai nevarēja – to apjoza žogs un ūdeņos patrulēja kuģi. Arī autobusiem, vedot interesentus uz sacensībām, ciematā ar līmlenti tikuši aizlīmēti logi, durvis, bagāžas nodalījums – tā teikt, pasažieri tikuši iepakoti – un viss ceļš bija jāpavada bez pieturām. Ceļa malās bijuši dīvaini balti veidojumi, kas, izrādās, bija baltas auduma teltis, kurās bija izvietoti drošības posteņi.
Lai gan hokeja ciematā pie Melnās jūras tikt nevarēja, Armands un kompānija pie jūras tomēr tikuši – tiesa, ārpus olimpiskā ciemata teritorijas. «Nodomājām – kā tad tā, esam pie Melnās jūras, bet neesam ūdenī pat roku ielikuši,» tā viņš. Jāpiebilst, ka olimpiskajā ciematā gaisa temperatūra bijusi 19 – 20 grādi.
Foto: no A.Ozollapas arhīva
21.7 °C,
1 m/s,
85.4 % 
21.7 °C,
1 m/s,
85.4 %