Kultūra

Latviešiem jau izsenis Ziemeļmeitas tēls ir bijis simbols kaut kam tālam, skaistam, neaizsniedzamam, pēc kā ilgoties. Arī mums – pieciem laimīgajiem Jelgavas 4. vidusskolas skolotājiem un divdesmit skolēniem, kuri laikā no 26. līdz 30. oktobrim viesojās Islandē «Comenius» projekta «Maths like a game» gaitā.

Sanita Baltiņa

Latviešiem jau izsenis Ziemeļmeitas
tēls ir bijis simbols kaut kam tālam, skaistam, neaizsniedzamam,
pēc kā ilgoties. Arī mums – pieciem laimīgajiem Jelgavas 4.
vidusskolas skolotājiem un divdesmit skolēniem, kuri laikā no 26.
līdz 30. oktobrim viesojās Islandē «Comenius» projekta «Maths like
a game» gaitā.

Gāju meklēt Ziemeļmeitu, garu, tālu ceļu veicu – tā kādreiz tik
populārajā dziesmā dziedāja grupa «Jumprava». Jā, ceļš pie skaistās
Ziemeļmeitas senāk bijis tāls un grūts, ne velti latviešu pasaku
meistara Kārļa Skalbes galvenais varonis ceļā pie savas izsapņotās
sastopas ar dažādām grūtībām. Tagad ceļojums no Rīgas lidostas
tiešajā reisā uz Islandes galvaspilsētu Reikjavīku ilgst trīs
stundas, bet laika starpības dēļ esam lidojuši tikai stundu un
Keflavikas lidostā ierodamies septiņos no rīta. Esam klāt! Lai
dzīvo Ziemeļi! Lai dzīvo šī valsts, jo Islande bija pirmā pasaules
valsts, kura 1991. gada 23. augustā atzina Latvijas neatkarību, un
jau ar to vien ir pelnījusi mūsu cieņu un pateicību.

Skolu telpas – lakoniskas un lietišķas

Lidostā, protams, mūs sagaida autobuss, ar kuru mērosim apmēram
50 kilometru tālo ceļu līdz Reikjavīkai, un nepatīkama ziņa – kāds
mūsējais atstājis lidmašīnā fotoaparātu. Vēlāk tas Rīgā gan tiek
atgūts, bet aizmāršam jāiztiek bez skaistām šīs īpašas zemes
bildēm. Jautrā noskaņā dodamies ceļā, un skolā tikpat jautri un
labvēlīgi mūs sagaida projekta vadītājs no islandiešu puses
Benedikts Džonsons, islandiešu skolēni un bērnu jaunie vecāki, jo
atšķirībā no skolotājiem, kas mitinājās viesnīcā, visi skolēni
dzīvoja katrs savā «audžuģimenē».

Tiekam cienāti ar viņu sagādātam brokastīm, kuru laikā sarunās
rodas priekšstats, ka islandieši ir smaidīgi un viesmīlīgi ļaudis.
Brokastojām palielā zālē, kas pielāgota dažādām vajadzībām – te ik
dienu skolēni brokasto un pusdieno, bet pēc vajadzības tā tiek
izmantota arī svinīgiem pasākumiem. Tā kā ieraugām skatuvi, sākam
meklēt klavieres, lai sagatavotu islandiešiem kādu muzikālu
sveicienu. Diemžēl klavieres tā arī mums neizdodas atrast, un vēlāk
ekskursijā pa skolu redzam, ka pie viņiem viss ir ļoti vienkārši.
Klašu telpās nav nekādu īpaši ērtību: soli, krēsli, projektori –
viss darbam nepieciešamais ir lakonisks un lietišķs. Arī skolas
gaiteņos novietoti galdi un krēsli, pie sienām skolēnu darbi un
informatīvie materiāli. Klavieres gan atrodam īpašā mūzikas un deju
klasē un, protams, tūlīt pat sarīkojam mazu koncertu, izdziedot
dažas latviešu un kopā ar islandiešiem vienojoties dziesmās angļu
valodā. Mums ļoti iepatīkas (šo ideju derētu nošpikot!) lieli šaha
galdi ar pamatīgām šaha figūrām, pie kuriem, izaicinot direktoru uz
spēli, mūsējie atsauca atmiņā šīs gudrās spēles kombinācijas.
Hagaskoli, kura ir mūsu projekta sadarbības partnere, ir
pamatskola, kurā mācās skolēni no 6. līdz 9. klasei.

Garderobes kā tādas mūsu izpratnē skolā nav. Lai gan Islandes
skolēniem gandrīz visu mācību gadu, dodoties uz skolu, nepieciešams
vilkt virsdrēbes, neviens nekurn, ka tās jānovieto uz vienkāršiem
pakaramiem pirmajā stāvā. Ir, protams, arī individuālie skapīši,
bet tie ir tikai par maksu.

Ap pulksten desmitiem skolēniem ir iespēja nobaudīt veselīgas
bezmaksas brokastis – putras, pārslas ar pienu. Arī mūsu skolēni
izmanto šo iespēju, un atzīst, ka labprāt ko tādu baudītu arī
ikdienā savā skolā. Te nu būtu ko padomāt veselīga dzīvesveida
popularizētājiem Latvijā.

Interesanti, ka klases tāpat kā pie mums tiek apzīmētas ar
atbilstošu ciparu, bet burti tiek veidoti no audzinātāju vārdu
iniciāļiem. Islandē cilvēkiem nav arī uzvārdu. Tos veido tēva
vārds, kuram pievieno galotni attiecīgi dzimumam: sievietēm –
-dottir, vīriešiem – -son.

Esi sveicināta, mazā vēsā paradīze!

Par mazo vēso paradīzi Islandi nosauca projekta dalībniece 9.
klases skolniece Sindija Mušinska, un nākamo dienu iespaidi
liecina, ka viņai ir taisnība par visiem simts procentiem.

Kad pēdējie mūsu skolēni atdoti «audžuvecākiem» un esam
iekārtojušies viesnīcā, kas atrodas pilsētas centrā netālu no
skaista ezera, dodamies pirmajā pastaigā pa Reikjavīku. Islandē
dzīvo apmēram 320 tūkstoši iedzīvotāju, un tās kopējā platība ir
103 000 kvadrātkilometri. Galvaspilsētā Reikjavīkā un tās apkaimē
dzīvo apmēram puse no valsts iedzīvotājiem, tātad krietni mazāk
nekā mūsu Rīgā, tomēr izskatās, ka pilsēta izpletusies milzīgā
teritorijā, jo apbūvi lielākoties veido divu trīs stāvu mājas.
Protams, ir arī augstākas celtnes, bet to nav daudz.

Pirmais pārsteigums ir tuvējo ieliņu ietvju remontdarbi. Te
trotuāri tiek veidoti gluži kā pie mums apsildāmās grīdas, lai
ziemā neapledo un nav jātīra. To islandieši, protams, var darīt,
pateicoties ģeotermālajai enerģijai, kas atrodas zemes dzīlēs un
siltumu dod arī dzīvojamo māju apkurei. Daudzas upes un
ūdenskritumi tiek izmantoti hidroenerģijas ražošanai, vairākumam
pilsētu iedzīvotāju ir iespēja lēti iegūt karsto ūdeni un
apsildi.

Pirmais mūsu apskates objekts ir Hallgrimskirkja luterāņu
baznīca, kas ir redzama praktiski no jebkuras pilsētas vietas. Tā
ir īpatnējas formas 75 metrus augsta liela, balta ēka, kas tika
uzbūvēta 1986. gadā un šodien ir pilsētas vizītkarte, no kuras
torņa paveras burvīga pilsētas panorāma ar kalniem uz Atlantijas
okeānu tālumā, krāsainām mājiņām un ielu līkločiem tepat pie kājām.
Netālu pamanām kādu interesantu celtni un jokojoties nospriežam, ka
tā ar plašo stikla kupolu un apaļiem metāla bunkuriem līdzīga
kaltei. Nolemjam doties turp, pirms tam vēl izbaudot baznīcas
viegli gaišo un patīkamo interjeru un gaisotni. Interesanti, ka
baznīcas centrālajā telpā ir vairākas lielas ērģeles, kuras var
spēlēt turpat, nevis, kā pie mums ierasts, no balkona.

Ar karti bruņojušies, dodamies uz kaltei līdzīgo ēku, kas gan
izrādās interesants un moderns muzejs (Saga Museum), kurā uzskatāmi
un pietuvināti realitātei ar vaska figūru palīdzību izstāstīta visa
Islandes vēsture. Pie ieejas videofilmā iespējams vērot salas
izcelšanās procesus, bet tālāk daudzajās telpās ierīkotas ainiņas
no islandiešu dzīves gadsimtu gaitā. Islandes pamatiedzīvotājiem ir
norvēģu un ķeltu izcelsme, ko apstiprina gan no kolonizācijas
laikiem saglabājusies literatūra, gan arī zinātniski pētījumi, kas
balstās uz asins tipu un ģenētiskās informācijas analīzēm. Viens no
ģenētiskajiem pētījumiem parādīja, ka vairumam vīriešu pirmo
kolonistu vidū bija norvēģu izcelsme, kamēr vairumam sieviešu –
ķeltu. Tāpēc vēlāk ķircinoties visus vietējos puišus dēvējam par
vikingiem.

Ekspozīcijas beigās kautrīgi piesēžam uz soliņa blakām kādam
jauneklim, kurš ļoti ieinteresēti televizorā vēro filmu, kā tika
veidotas vaska figūras. Pēc laiciņa saprotam, ka sēžam blakus tādai
pašai vaska figūrai… Izsmejamies un nolemjam, ka mums Latvijā
ļoti trūkst šāda atraktīva, vizuāli bagāta muzeja, kurā varētu visu
uzzināt par Latvijas vēsturi.

Šīs dienas noslēgumā skolēni apmeklē āra peldbaseinus, kuri
Reikjavīkā ir vairāki un vietējo iedzīvotāju vidū ļoti populāri.
Ūdens tajos ir no +39 līdz +44 grādu silts, un te iespējams kārtīgi
izsildīties pēc nosalšanas Islandes aukstajos vējos.

Mēness ainava

Jā, vējš te pamatīgs un negants. Pēc teritorijas Islande ir
pasaules 18. lielākā sala un otrā lielākā sala Eiropā (pēc
Lielbritānijas), un kā tad sala bez vēja?! Lai gan, gatavojoties
ceļojumam, esam ņēmuši vērā, ka te visu gadu stipri pūš auksti
vēji, tāpēc svarīgi nodrošināties ar siltu apģērbu, realitātē
apjaušam, ka prieku par skaistajiem dabas skatiem un ātri
uzņemtajām bildēm, drīz vien pārņem vēlme pēc iespējas ātrāk
atgriezties siltajā autobusā, ar kuru dodamies pirmajā ekskursijā
pa salu. Šo ekskursiju organizējuši un vada divu bērnu vecāki, kuri
arī uzņēmušies atbildību par islandiešu skolēniem. Man tā šķiet
teicama pieredze, ko ieviest arī Latvijas skolās, lai veicinātu
vecāku un skolas sadarbību un atvieglotu skolotājam jau tā daudzos
ikdienas pienākumus.

Autobusā tā pa īstam ieklausāmies svešajā valodā. Klausoties var
šķist, ka dzirdam kaut ko no zviedru, somu vai igauņu valodas, bet
Islandē, protams, tiek runāts islandiešu valodā. Tā ir vienīgā
dzīvā valoda, kurā saglabājies rūnu rakstos izmantotais burts Þ.
Pamanījām, ka vietējie lepni par šo faktu un cenšas mums parādīt šo
burtu dažādos uzrakstos.

Pirmā pieturvieta ir Mīvatna ezera dienvidu krasts, kas atgādina
Mēness ainavai līdzīgu skatu. Te slejas vairāki 20 – 25 metrus
augsti krāteri. Sajūta, ka neesi uz Zemes, bet citas planētas. Te
patiešām esot trenējusies kosmosa kuģa «Apollo» komanda pirms
došanās uz Mēness. Visapkārt rūsganie krāterīši guldz, burbuļo,
dūmo un izdala tipisku sēra smaku. Visur pamanām nožogojumus un
brīdinājumus, ka tuvu tādam «vārošam katliņam» ir bīstami iet, jo
tas var izšļākt pat +100 grādu pēc Celsija skalas karstu ūdeni. Ak,
skaistā Ziemeļzeme, tu izrādies arī bīstama! Ar dabas vareno spēku
sastopamies arī Atlantijas okeāna krastā, kur vējš ir tik negants,
ka stindzina, bet viļņi vareni tiecas pret augstām klintīm.

Ekskursijas noslēgumā dodamies uz īpašu vietu, kuru tēlaini
gribētos salīdzināt ar daiļās Ziemeļmeitas pērli. Tā ir Zilā
lagūna, kas atrodas 22 kilometrus no Keflavīkas lidostas un ir
tūristu iecienīts termālais baseins. Ūdens temperatūra tajā ir no
+37 līdz +39 grādiem. Zilo krāsu ūdenim piešķir baltais silīcijs,
dažādi ūdenī šķīstoši sāļi un mikroskopiskās aļģes. Šis komplekss
padara ūdeni jo īpaši dziedniecisku un attīrošu, tāpēc steidzam
nobaudīt baltā silīcija dubļu maskas, bagātīgi ziežot uz sejas no
kastēm, kas saliktas lagūnas malās. Mūsu gidi brīdina, ka matos gan
tās smērēt nevajag, un arī es pārliecinājos, ka maigais zili
baltais ūdentiņš matiem patiešām nepatīk. Lai gan pēc peldes
kārtīgi matus izmazgāju dušā, tie nekādi nebija pierunājami iegūt
kaut cik jēdzīgas frizūras apveidus – pat pēc žāvēšanas ar fēnu
ieguvu labi frizēta pūdeļa paskatu, par kuru bez kautrēšanās
labdabīgi uzjautrinājās visi mūsu ekskursijas dalībnieki. Tāpēc
mans ieteikums, apmeklējot Zilo lagūnu, ir bez kautrēšanās lietot
peldcepurītes (tās aizsargās arī ausis no stindzinošā vēja) un labu
matu kondicionieri.

Zelta aplis

Trešās dienas rīts iesākas ar projekta darbu skolā, kur tiek
noskaidrots projekta labākais logo. Lielā vienprātībā par
uzvarētāju tiek atzīts Lāsmas Ābolkalnas izstrādātais logo – pūce,
kas simbolizē gudrību.

Gan mūsu skolēni, gan islandieši iepazīstina viens otru ar abu
valstu izglītības sistēmām, kas ir ļoti līdzīgas. Protams, ir arī
atšķirības. Tā, piemēram, viņu desmitklasnieki pēc vecuma ir mūsu
devītās klases skolēni, jo mācības pirmajā klasē sāk jau no sešu
gadu vecuma. Kopīgi tiek izspēlēta arī mūsu skolēnu izveidotā
interaktīvā matemātikas spēle, kas ļoti patika arī islandiešu
skolotājiem, kuri atzina, ka nemaz nav zinājuši par iespējām
skolēniem pašiem veidot šādas spēles.

Savstarpējā saskarsmē darbojoties, islandiešu jaunieši klasē
brīvi atļaujas sēdēt uz galdiem, pat kāpt un staigāt pa tiem.
Mūsējie sākumā tikai vēro, bet pēc dažām stundām jau tā iejutušies,
ka dara ko līdzīgu. Tad nu mums nākas atgādināt, ka mēs parasti tā
nedarām.

Labs darbs tiek atalgots ar, manuprāt, vienu no skaistākajām
ekskursijām pa Islandi – Zelta apli, kas ir populārākais tūristu
maršruts īstiem dabas brīnumu baudītājiem. Šī valsts atrodas uz
Vidusatlantijas grēdas, kas ir robeža starp Ziemeļamerikas un
Eirāzijas tektoniskajām plātnēm. Te nu abas satiekas: pa labi –
Amerika, pa kreisi – Eiropa. Šo maģisko vietu šodien mums apsola
parādīt nu jau citi vecāki gidi. Braucam un vērojam tipisku
Islandes lauku ainavu – apsniguši kalni, tālumā vulkāni, ledāji,
klintis, sastingusi lava un pāris nīkulīgu koku.

Pirmā pieturvieta ir Geizeru rajons. Ģeologi noskaidrojuši, ka
Islandē zemes dzīļu temperatūra ir 10 – 60 reizes augstāka nekā
valstīs, kur vulkānu nav. Atmosfēras nokrišņi nonāk caur poraino
lavu zemes dzīlēs, un tur tie sasilst. Spiediena rezultātā ūdens
periodiski strūklo, veidojas geizeri. Vispopulārākais ir Lielais
Geizers, kas devis nosaukumu visiem pasaules geizeriem. «Geysir»
islandiešu valodā nozīmē «niknais, dusmīgais». Tas atrodas
Haukadaluras ielejā un mēdz izšļākt ūdeni 70 metru augstumā. Jau
19. gadsimta beigās tā aktivitāte bijusi tikai reizi trijās
nedēļās, tāpēc tagad katra ceļotāja lielākais sapnis ir redzēt
Lielo Geizeru strūklojam. Mēs to nepieredzam, bet iepazīstamies ar
Strokuru – aktīvāko geizeru Islandē, kas strūklo ar 3 – 10 minūšu
starplaiku un ūdeni izšļāc pat 30 metru augstumā. Skats iespaidīgs,
un mūsu gaviles arī.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Godafosu jeb Dievu ūdenskritumu – 12
metru kritums, 30 m plats – un Gūllfosu jeb Zelta ūdenskritumu, kas
atrodas Hvitau upē un veido divas kaskādes (20 un 32 metrus
augstas). Pie šīs dabas varenības nospriežam, ka mums islandiešiem
pavasarī noteikti būs jāparāda platākais ūdenskritums Eiropā, lai
neiedomājas, ka šiem vieniem pieder kas īpašs.

Kā pēdējo ekskursijā aplūkojam Tigvetliras Nacionālo parku
(iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā), kurā pirms
vairāk nekā 1000 gadiem dabas radītā ielejā kopā sanāca pirmā
islandiešu tautas sapulce (Altings) un kur atrodas Eirāzijas un
Ziemeļamerikas tektonisko plātņu sadures vieta. Varena vieta –
maģisks plašums un atkal dabas lielā, varenā spēka apjausma.
Plātnes lēnām (2 – 3 milimetri gadā) pārvietojas viena no otras
prom, tādējādi veidojot ģeoloģiska rakstura izmaiņas – geizerus,
nobrukumus utt.

Noguruši, bet laimīgi par redzēto visu ceļu autobusā izdziedam
nupat notikušo Dziesmu svētku repertuāru. Islandiešu skolēni
brīnījās, kāpēc mēs visu laiku dziedam, un iesauca mūs par
«staigājošo mūziklu». Kad skolotājam vēlāk stāstām, ka mūsu Dziesmu
un deju svētkos kopā dzied un dejo 40 tūkstoši dalībnieku, viņš
mulsi smaida un izskatās, ka nenotic. Nekas, būs atkal pavasarī
viņiem ko rādīt un stāstīt.

Ardievu, skaistā Ziemeļmeita!

Pēdējā viesošanās dienā sasveicināmies ar dzestru (ap -2 grādi),
bet saulainu rītu. Pilsētas ezeru klāj ledus kārtiņa, bet izrādās,
ka viena tā mala nekad neaizsalst, jo tur speciāli tiek iepludināts
siltais pazemes ūdens, lai būtu kur dzīvot gulbjiem, pīlēm un
citiem ūdensputniem, kuru barošana ir pilsētas iedzīvotājiem
patīkama nodarbe. No rīta dodamies uz tikšanos skolā, lai pabeigtu
darbu projekta aktivitātēs, bet pēc tam ekskursijā ar mērķi redzēt
īpašu Reikjavīkas celtni – jauno koncertnamu Harpa, kas atklāts
2011. gadā. Stikla fasādes autors ir pasaulē zināmais islandiešu
izcelsmes dāņu mākslinieks Olafurs Eliasons. Jāatzīst, ka ēka
patiešām izskatās savdabīgi – veidota no stikla sešskaldņiem, pāris
no tiem iekrāsoti dažādās krāsās un, saulei spīdot, rada
interesantas gaismu spēles. Ejam slavenajā ēkā iekšā, un mums
paveicas – tieši todien paredzēts bezmaksas opermūzikas
koncerts.

Pēdējais atvadu pasākums notiek jauniešiem atbilstošā vietā –
Hamburgeru fabrikā. Šeit pa logu redzama slavenā ēka, kurā 1986.
gadā Gorbačovs tikās ar Reiganu, lai pārrunātu Aukstā kara
ballistisko raķešu un kodolieroču samazinājumu Eiropā. Sarunas gan
bija neveiksmīgas, taču vēsturē paliekošas. Mazā baltā koka mājiņa
tagad tiek izmantota kāda muzeja vajadzībām. Veroties Reikjavikas
zili pelēkajā krēslas ainavā, ēdam «veselīgi» – raženus hamburgerus
papildina lielas kolas glāzes. Izskatās, ka mūsu bērni laimīgi par
šādām vakariņām.

Bet vēl laimīgāki viņi ir par šo tik īpašo iespēju paviesoties
īpašā zemē un satikt īpašus draugus. Viena no projekta dalībniecēm
9. klases skolniece Katrīna Kreile atzīst: «Mēs iepazinām viens
otru caur dziesmām autobusā, sarunām pie vakariņu galda, aukstajiem
vakariem pie saldējuma veikala un matemātikas stundām skolā.
Komunicēt ar jauniešiem no Islandes bija ļoti viegli, viņi visi ir
tik jauki cilvēki, mēs vienmēr kopā smējāmies un varējām stundām
ilgi runāties. Un man pašai bija ļoti paveicies ar ģimeni, pie
kuras es dzīvoju. Cilvēki Islandē tiešām ir ļoti labsirdīgi un
laipni.» Skolēni piebilst, ka ļoti noderīga šī viesošanās bija arī
viņu angļu valodas un komunikācijas prasmju uzlabošanai.

«Baudīju katru mirkli, ko pavadīju tur, peldes baseinos, vakara
sarunas ar meiteni, kas mani uzņēma savās mājās, jautros mirkļus
kopā ar abu valstu jauniešiem. Man ir ļoti liels prieks par to, ka
man bija šāda iespēja, iepazīt, izgaršot, apskatīt un izjust
Islandi,» tā 10. klases skolniece Kitija Mināte.

Par skolēnu iemīļotāko našķi ekskursijā kļuva lielais un bezgala
garšīgais saldējums, kuru vienā piegājienā nemaz nevar apēst. Tagad
mums ir pavisam skaidrs, kāpēc mēs viņu vējos drebināmies kā apšu
lapas un ciešāk tinamies cepurēs un šallēs, bet viņi paši pēc
baseina uz mājām dodas basām kājām un cepures tikpat kā nevelk –
rūdīties vajag! Un kā gan vēl labāk to izdarīt, ja ne katru dienu
notiesājot vienu lielu, garšīgu un aukstu saldējumu!

Tagad, pārskatot fotogrāfijas un veldzējoties atmiņās, domājam
par to, kā savus īpašos islandiešu draugus sagaidīsim 23. aprīlī
Latvijā. Paldies, tālā Ziemeļmeita Islande, par vēso skaistumu, kas
šo četru dienu laikā mums sildījis sirdi, iepazīstot tavu dabas
varenību un cilvēku labvēlību.