Kultūra

No Spānijas ciema Želidas atgriezusies jelgavniece Kate Seržāne – uz dienvidiem Kate bija devusies, lai atklātu tur savu personālizstādi «Cope». «Saņēmu ļoti daudz jautājumu par saviem darbiem un regulāri dabūju skaidrot, ka baltā krāsa manos darbos ir nevis saule vai jūra, bet sniegs. Latvieši gan izstādes atklāšanā jautājumus neuzdod – labākajā gadījumā pienāk klāt un paspiež roku,» tik dažādās auditorijas salīdzina māksliniece.

K.Seržānes izstāde – 16 sēpijas darbi par zivju tēmu – Želidas
domes ēkā bija apskatāma no 17. augusta līdz 11. septembrim.
Izstādi māksliniece rīkoja ar Valsts kultūrkapitāla fonda, Jelgavas
pašvaldības un Želidas pašvaldības atbalstu. Interesi par to
izrādījusi jau kāda Barselonas galerija, bet pagaidām nav zināms,
kad un kur tā tālāk ceļos. Nākamā gada pavasarī tā atgriezīsies
Latvijā un vispirms būs apskatāma Rīgā, bet iecerēts, ka maijā tā
Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornī būs apskatāma arī
jelgavniekiem.

Dzīvo kalna mājiņā bez elektrības un ūdens

Māksliniece Spānijā uzturējās apmēram divas nedēļas, un
brauciena mērķis viņai bija ne tikai izstādes atklāšana, bet arī
atpūta. «Es dzīvoju 13. gadsimtā celtā kalnu mājā bez elektrības un
ūdens,» stāsta Kate. Lielāko daļu brīvā laika viņa pavadīja mežā,
meklējot lauru kokus, rozmarīnu, tējas un citus uzturā lietojamus
augus. Tējas un garšvielas ir arī viena no lietām, ko viņa pārveda
mājās. Staigājot pa mežu, Katei izdevies ierakstīt arī cikādes
«dziedāšanu», un, kā māksliniece atzīst, to viņa gribējusi jau
sen.

Lai gan Želida atrodas Barselonas pievārtē, pilsētā māksliniece
bijusi vien dažas reizes. Viens no iemesliem – viņas viesošanās
Spānijā sakrita ar trakāko tūrisma laiku un Barselona bijusi pilna
cilvēku. Lielāko daļu brīvā laika viņa pavadīja pie dabas – kalnos
un mežā –, bet, esot ciemā, viņai bijis grūti pieņemt siestas laiku
un to, ka trīs stundas dienā neviens neko nedara. «Siestas laikā
viņi guļ, atpūšas vai, piemēram, ietur pusdienas trīs stundu
garumā. Man kā skrejošai latviešu meitenei bija grūti nosēdēt
mierā,» atzīst māksliniece. Starp citu, lai no kalnu mājas nokļūtu
līdz ciemam, Katei bija jākāpj 40 minūtes lejup, bet atpakaļceļā
pagāja pat pusotra stunda, jo kāpt augšā ir daudz grūtāk.

Peldēt kalnu avota baseinā neriskē

Arī laiks nav bijis pārāk karsts – ap 25 grādiem dienā un ap 22
naktī –, kaut gan dažas dienas temperatūra sasniedza arī 37 – 38
grādus. Neskatoties uz silto laiku, Kate iztika bez peldēšanās.
«Līdz jūrai kā minimums būtu jābrauc stunda ar mašīnu, bet ar
vilcienu – divas stundas,» stāsta māksliniece. Vietējie ciema
iedzīvotāji peld baseiniņos, kas izveidoti pie kalnu avotiem, no
kuriem kalnos dzīvojošie nes ūdeni. Lai gan baseiniņos drīkst
peldēt, tie ir ļoti slīdīgi un līdz ar to arī bīstami. «Man
tuvākais avots bija 15 minūšu gājienā lejup pa kalnu, bet ūdeni
nācās nest augšā,» Kate atzīst, ka tas nav nemaz tik viegli, tomēr
patīkami, jo patiesībā jau nekur nav bijis jāskrien. Tiesa, katrā
ciemā esot arī pa atpūtas baseinam, bet tie ir par maksu.

«Suvenīri» – pumpas

Dzīvei kalnos bija gan savi plusi, gan mīnusi. Pluss ir tas, ka
Kate iemācījusies pagatavot dažādus spāņu ēdienus, jo kopā ar
saviem draugiem un vietējiem iedzīvotājiem gatavojusi gandrīz katru
vakaru. Vienu mīļāko ēdienu viņu tomēr nosaukt nevar, bet norāda,
ka pagatavot spāņu ēdienus esot vienkārši, jo «tur neviens četras
stundas virtuvē neuzturas». Laikā, kamēr uzturējās Spānijā,
māksliniece iztikusi bez piena produktiem, jo tos vienkārši nebūtu
iespējams uzglabāt. Savukārt mīnuss ir tas, ka Kate cietusi no
tīģermoskītu uzbrukumiem. «Tie jau nav kā mūsu odi – tie ir mazi,
mazi, mazi, gandrīz neredzami briesmonīši –, un tikai vēlāk tu
jūti, ka esi sakosts,» stāsta Kate, piebilstot, ka kodumi ļoti
niez. Pumpas gan neuzmetas uzreiz, bet pēc kādas dienas pusotras.
Un nekādi tradicionālie līdzekļi tur nelīdzot. «Es smejos, ka esmu
pārvedusi suvenīrus – tūkstošiem pumpu, kas gribi negribi bija
jāņem līdzi,» viņa tik un tā ir pozitīva.

Piedzīvo dabas parādību

Želida atrodas samērā netālu no viena no iecienītākajiem
Spānijas tūrisma objektiem – Monseratas klostera. «Skatoties pa
gabalu, tas vispār šķita esam rokas stiepiena attālumā, bet pats
Monseratas kalns katru dienu izskatījās citādāks,» stāsta
jelgavniece. Vēl viņa uzzinājusi vietējo ticējumu, par kura
pamatotību pati arī varējusi pārliecināties. «Vietējie stāstīja –
ja Monseratas kalnam «uzsēžas» mākoņu cepurīte, tāda kā beretīte,
būšot lietus. Mēs tādu vienu reizi redzējām, un tiešām pēc divām
dienām bija lietus, kaut gan viņiem lietus augustā ir ļoti reta
parādība,» tā K.Seržāne.

Jāpiebilst, ka Želida ir samērā neliels ciems Barselonas
pievārtē ar 7500 iedzīvotājiem, bet ļoti mājīgs.

Foto: no K.Seržānes arhīva