Jelgavniece Aiva Lāce jau pāris mēnešu dzīvo Kamčatkas pussalā, kur «cīnās» ar lāčiem, gana ziemeļbriežus un ik dienu meklē jaunus piedzīvojumus, kuros labprāt dalās arī ar citiem un gatava pastāstīt arī portāla www.jelgavasvestnesis.lv lasītājiem. Aiva gadu tur strādās Eiropas brīvprātīgo darbu Bistrinskija dabas parkā, kas ir Kamčatkā lielākais parks. Ar savu izvēli jelgavniece ir ļoti apmierināta un mudina arī citus izmantot iespēju doties brīvprātīgajā darbā, kas ļauj reizē uzkrāt pieredzi, ceļot un iepazīt citu vietu, tautu tuvāk nekā vienas ekskursijas laikā.
Ritma Gaidamoviča
Aiva uz Kamčatku devās maija sākumā. Viņa saka: «Divi mēneši – tas ir pietiekami, lai varētu mēģināt apkopot sakrātos iespaidus.»
Jelgavniece Kamčatkā pavadīs gadu, strādājot Bistrinskija dabas parkā, kas atrodas Kamčatkas pussalas centrālajā daļā un ir lielākais no Kamčatkas dabas parkiem (1 325 000 hektāri). «Kopā ar vēl trim Kamčatkas parkiem (klasteriem) tas ir iekļauts dabas parku apvienībā ar kopējo nosaukumu «Kamčatkas vulkāni»,» stāsta Aiva, piebilstot, ka doties tieši uz šejieni viņu pamudinājis šis zīmīgais nosaukums.
Cenas var uzkāpt stipri virs vidējām Latvijā
Lai nokļūtu Kamčatkā no Maskavas, jāiekārtojas deviņu stundu garā reisā. Lai arī Kamčatka ar kontinentālo daļu ir savienota, tomēr ar auto vai vilcienu te nenokļūt. «Ilgi šī teritorija bija slēgta, tā bija militāras nozīmes zona, uz kuru tikt varēja tikai ar speciālu izsaukumu. Vēl joprojām ne visas pussalas teritorijas ir brīvi pieejamas. Petropavlovskā dzīvojoša žurnāliste no Aļaskas, salīdzinot savu dzimteni ar Kamčatku, trāpīgi nodēvēja šo vietu par salu. Grūti iebilst – izolētība no kontinenta patiešām ir jūtama, jo izteikti cenās, kas šeit var uzkāpt stipri virs vidējām Latvijā,» pieredzē dalās Aiva.
Runājot par autoceļiem teritorijā, kas vairāk nekā septiņas reizes pārsniedz mūsu valsts apmēru, Aiva saka: «Kamčatku aptuveni līdz tās vidum pārdala viens ceļš, no tā uz abiem krastiem ir pāris atzaru, no tiem vēl daži sīki, sniega sezonā klāt nāk ziemas ceļi – tik vienkāršoti var raksturot autoceļu infrastruktūru.»
Pārbīdāmā sienas tapete
Pirmo nedēļu, gaidot vīzas pagarinājumu, Aivai bija iespēja pavadīt Kamčatkas reģiona galvaspilsētā Petropavlovskā, ko vietējie paši, tāpat kā Pēterburgu, reizēm dēvē par «Piter». Tiesa, visbiežāk viņi to sauc vienkārši par pilsētu, jo nav jau tā, ka to šeit būtu mulsinoši daudz. «Taisnību sakot, nemitīgi atrados kustībā starp divām pilsētām, kas tik tuvu viena otrai līdzās, ka šis fakts aizmirstas – Elizovu, kurā atrodas lidosta, un minēto Petropavlovsku. Vizuālas atšķirības netrenētai acij ieraudzīt uzreiz var neizdoties, galu galā pār abām paceļas vulkānu grupa, kas ar savu pilsētai neproporcionālo apmēru (līdz 3450 metriem virs jūras līmeņa) viegli ļauj iztēloties, ka tā tāda piebīdāma sienas tapete vien ir,» stāsta Aiva, piebilstot, ka tomēr pilnā krāšņumā pilsētu (kopā ar «sienas tapetēm») izdevās skatīt tikai pirmajā dienā, kad saule atšķirībā no turpmākajām dienām bija izlēmusi apspīdēt Petropavlovsku. Pēc tam sekojis nelaiks, mīdamies ar lietu un sniegu, kas, neskatoties uz to, ka bija jau maija desmitie datumi, vietām vēl gulēja līdz pat trim metriem augstos slāņos. «Patiešām mašīnas var nākties rakt ārā, un pirmā stāva iedzīvotājiem tumšās ziemas dienas vēl tumšākas var padarīt ar sniegu aizbarikādētie logi,» stāsta Aiva.
«Metāla troses virs jumtiem – papildu stabilizācija zemestrīču gadījumos»
Petropavloska līdzīgi kā citas nozīmīgas Krievijā un bijušajā Padomju Savienībā ietilpstošās pilsētas ir krietni izmocīta ar nesistemātisku un neestētisku apbūvi, neracionālu ceļu plānojumu, pilnībā ignorējot gājējus un mazo transportlīdzekļu vadītājus. «Pilsētas ielejās «sasētas» pazīstamās hruščovkas un citas līdzīga stila ēkas, vien ar to atšķirību, ka daļai no tām ir neierastas ārsienas piebūves, kas līdzinās skursteņiem, un metāla troses virs jumtiem – papildu stabilizācija zemestrīču gadījumos,» tā Aiva, piebilstot, ka agrāk tā neesot bijis. Petropavloska bijusi jauka un patīkama pilsēta ar skaistām koka ēkām un kontrolējamu satiksmi. «Atliek tikai iztēloties, jo ģeogrāfiski tā novietota apskaužamā skaistumā – vulkānu, klinšu, līča un galu galā Klusā okeāna tuvumā,» nosaka Aiva, uzsverot, ka pavadījusi tur tieši tik daudz laika, lai vēl vairāk priecātos, ka viņai nav jāpaliek pilsētā.
Pārsimts iedzīvotāju atrodas pastāvīgā kustībā kopā ar ziemeļbriežiem
Pēc Petropavloskas apmeklējuma Aiva devās vēl vienā deviņu stundu garā pārbraucienā ar autobusu uz Esso. Esso ir ciems ar aptuveno iedzīvotāju skaitu 1500, vēl kādi 500 mīt Anavgajā 30 kilometru attālumā. Vairāk apdzīvotu punktu Bistrinskija rajonā (teritorija 23 400 kvadrātkilometri jeb aptuveni trešdaļa no Latvijas) nav. «Vēsturiski šie centri veidojušies kā Kamčatkas pamatiedzīvotāju/pirmiedzīvotāju nometnes vietas, kur meklējama arī Esso vārda izcelsme. Evenu valodā šādi sauc lapegles. To šeit patiešām ir daudz, tās veido skaistus, parkam līdzīgus mežus. Agrāk apdzīvoto vietu rajonā bijis vairāk, bet piespiedu kopā sadzīšana, ekonomisku apsvērumu virzīta, izkristalizēja šos, līdz mūsdienām pastāvošos divus punktus. Jāpiebilst, ka vēl pārsimts rajona iedzīvotāju atrodas pastāvīgā kustībā kopā ar ziemeļbriežiem, daudzus kilometrus prom no Esso, ceļiem un elektrības,» stāsta Aiva.
Esso centrā, koka ēkā, kādas šeit ir gandrīz visas, atrodas parka birojs, kurš pilda arī tūrisma informācijas centra lomu, piedāvā iespēju vietējiem bērniem izspēlēties un interesentiem apmeklēt atsevišķi izveidotu ekspozīciju veltītu «Beringijai» – suņu kamanu sacīkstēm, kas sākas Esso un stiepjas līdz Kamčatkas ziemeļiem, gandrīz 1000 kilometri divu nedēļu garumā,» tā jelgavniece.
«Lāču pēdas šķērso kvadraciklu iebrauktās sliedes neskaitāmas reizes»
Viņa atklāj, ka Esso ir patīkama vieta – kolorītā mazizmēra arhitektūra, kas sader ar sopkām (tā dēvē kalnus un vulkānus) visapkārt, strauji caurskrienošas upes, karstie avoti, spilgtās krāsas lapegles. «Tas viss rada ļoti siltu un mājīgu atmosfēru. Jā, apkārt staigā lāči, agrāk to tik daudz neesot bijis un tik tuvu nav nākuši. Pavisam īsā pārgājienā līdz kordonam, no kura inspektors kontrolē ceļu, kuru paslepus var izmantot malumednieki un zvejnieki, lāču pēdas šķērso kvadraciklu iebrauktās sliedes neskaitāmas reizes, bet, nonākot galā, viena lāčāda jau žāvējas pie malkas šķūnīša. Staigājam apkārt daudz, visi tūristu maršruti jāiziet un jāpārbauda, bet kabatā vienmēr signālraķete un taure – lāču priekam,» smaidot nosaka Aiva.
Jelgavnieces uzdevums – apzināt vietējo dzīvesveidu
Darbs, ko veic brīvprātīgais, parkā vislielākajā mērā ir atkarīgs no paša spējām, prasmēm un vēlmes patiešām ko paveikt. Aiva atzīst, ka līdz šim parkā strādājošie brīvprātīgie vienkāršoti dalāmi divās grupās – jaunie biologi, ihtiologi, entomologi, ornitologi un citi dabas zinātņu pārstāvji, kuri dabas parka teritorijā veic vai cenšas veikt monitoringu, kas papildina parka zinātniskās izpētes sadaļu. Cik nu kuram tas veiksmīgi izdodas, protams, ir cits temats. «Kopumā brīvprātīgais darbs ir lieliska iespēja paveikt ko tiešām vērtīgu, bet var savu darba rezultātu arī iestumt tumšā, tumšā atvilktnē. Otrā grupā ietilpst tie, kuri izvēlas mazāk zinātniskus projektus – palīdz sakārtot parka infrastruktūru, veido informatīvus materiālus, strādā ar bērniem, bet abos gadījumos iniciatīva tiek gaidīta no brīvprātīgā, tāpēc svarīgi, lai viņam tāda patiešām arī būtu. «Mana personīgā loma parkā vērsta nedaudz citā virzienā no līdz šim ierastās – tradicionālās kultūras (materiālās un nemateriālās) dzīvesveida apzināšanā un dokumentēšanā. Šī ir mana prioritārā funkcija, bet ne tuvu ne vienīgā un varbūt pat ne laikietilpīgākā,» tā jelgavniece. Viens no būtiskiem iemesliem, kāpēc tieši šajā Kamčatkas teritorijā tika izveidots parks, bija balstīts uz to, ka šeit vēl joprojām salīdzinoši lielā daudzumā mīt Kamčatkas pamatiedzīvotāju (koriaku, itelmeņu, evensu) pēcnācēji, no kuriem daudzi turpina nodarboties ar to pašu, ko viņu senči – zvejniecību, medniecību un ziemeļbriežu ganīšanu. Šis tradicionālais dzīvesveids un no tā izrietošās amatniecības prasmes ir vērtība, ko svarīgi saglabāt un uzsvērt, kamēr tās vēl reāli eksistē.
Kadru trūkumu risina ar brīvprātīgajiem
Aiva pēc diviem tur pavadītajiem mēnešiem atzīst, ka līdzīgi kā Latvijā un daudzviet citur pasaulē dabas parks kā valsts finansēta organizācija izteikti izjūt «mazuma piegaršu» gan tam atvēlēto līdzekļu sadalē, gan, kas jo sevišķi būtiski, darbinieku skaitā. «Lai spētu pilnvērtīgi pārvaldīt tik plašu teritoriju, būtu nepieciešamība pēc ievērojama vides inspektoru papildinājuma, tomēr, skatoties reāli, ir skaidrs, ka pārskatāmā nākotnē šādas izmaiņas nav gaidāmas. Tieši ar tādiem resursiem, kādi šobrīd ir pieejami, jāprot veikli un pārliecinoši manevrēt. Pie šādiem apstākļiem izvēle par labu brīvprātīgo papildspēkiem ir absolūti racionāla un vēlama, jo tieši brīvprātīgais var pieķerties lietām un projektiem, kuri parka pilnvērtīgai funkcionēšanai ir svarīgi, bet darbaspēka trūkums neļauj to fiziski paveikt,» tā brīvprātīgā.
Ar «stopiem» 500 kilometri 16 stundās
«Dzīve Kamčatkā rit ārkārtīgi intensīvi, bet, iespējams, tā tas notiek vienmēr, kad ir zināms piešķirtais «laika limits»,» spriež Aiva, kura jau tradicionālā dzīvesveida dokumentēšanas laikā gandrīz divas nedēļas dzīvojusi un strādājusi kopā ar vienu no četriem parka teritorijā esošajiem ziemeļbriežu tabūniem. «Jūtot vasaras īsumu, tiek izmantota katra iespēja doties dabā – ir izmēģināta arī stopēšana, mērojot 500 kilometrus 16 stundās. Daudz ilgāk nekā ar autobusu, taču ar vairāk transportlīdzekļiem un, nenoliedzami, aizraujošāk. Jo sevišķi, kad kārtējā stop pietura ir jaunas nekurienes vidū – mežs, taisns grants ceļš –, un nav nozīmes pat virzīties uz priekšu, tāpat nekur neaiziesi, labāk sēdēt un trokšņot vienviet – lāču priekam jau atkal,» stāsta brīvprātīgā, apliecinot, ka stopēšana Kamčatkā ir iespējama. Bet obligāti līdzi jāņem telts (vai vismaz brezents), guļammaiss, odu aerosols, signālraķetes vai citi mūzikas instrumenti, lukturītis tumšajam laikam un ēdiens.
Jelgavniece izstrādā Kamčatkas dabas parka mājas lapu
Tāpat Aiva jau devusies arī, kā pati smej, spēka un apavu zoļu iznīcinošos bezceļu pārgājienos, meklējot jaunas vietas maršrutiem un vācot herbāriju parka vajadzībām. «Ļoti aktīvi strādājam pie jaunas parka mājas lapas izveides, pusstundu debatējot par pikseļu skaitu un krāsas toni vissīkākajās detaļās. Šis projekts «aprij» laiku vēl straujāk, bet piešķir arī milzīgu gandarījumu, jo ir jūtama sava darba nozīme,» lepojas Aiva, atzīstot, ka Kamčatka viennozīmīgi ir vieta, kas sniedz nebeidzamu iespēju sajūtu – gan ģeogrāfiskā izpratnē, gan savu ideju realizēšanas ziņā.
No brīvās enciklopēdijas «Vikipēdija»:
Kamčatkas pussala jeb Kamčatka ir pussala Āzijas ziemeļaustrumos, Krievijas austrumdaļā. Rietumos to apskalo Ohotskas jūra, austrumos Beringa jūra un Klusais okeāns.
Par sadaļu «Jelgavnieki ceļo»:
Aicinām arī citus jelgavniekus iesūtīt savus ceļojumu aprakstus, kas varētu iedvesmot un arī palīdzēt saplānot savu ceļojumu citiem ceļot gribētājiem. Turklāt nav svarīgi, vai ceļojums bijis tāls un eksotisks, vai iepazīti tepat netālie Latvijas novadi vai kaimiņzemes. Ne jau no kilometru skaita ir atkarīgs, vai ceļojums izdodas, vai ne?
Ceļojumu aprakstus ar foto un savu kontaktinformāciju jelgavnieki aicināti sūtīt pa e-pastu ligita.lapina@info.jelgava.lv. Stāstus publicēsim portālā sadaļā «Jelgavnieki ceļo».
Foto: no Aivas Lāces arhīva