Jelgavnieks dzejnieks Aivars Eipurs ir vienīgais dzejas un prozas konsultants Latvijā, kas darbojas ikgadējā Kultūras ministrijas īstenotā projekta «Literārā akadēmija» ietvaros un par savu darbu saņem atalgojumu, tuvu minimālajai algai. Vidēji gadā viņš sniedz 80 – 120 konsultācijas, no kurām daļa vairākiem autoriem ir atkārtotas. «Cilvēki tagad domā: es zinu alfabētu un varu rakstīt pietiekami labi. Tas ir pats bēdīgākais. Patiesībā jau rakstīt iemācīt nevar – var tikai iemācīt cilvēkam attīstīt savus dotumus,» ir pārliecināts viņš.
Ilze Knusle-Jankevica
Literārās konsultācijas A.Eipurs sniedz kopš 2005. gada par latviešu, krievu un angļu valodā tapušajiem darbiem. «Mans mērķis nav demonstrēt jaunajiem autoriem savu pārākumu, norādot, cik daudz es esmu izlasījis, bet gan norādīt, ka latviešu literatūrā nav nepieciešams celt tikai un vienīgi hruščovkas,» tā viņš par savu konsultanta darbu, neslēpjot, ka gadās arī, kad viņam tiek iesniegti «bez piecām minūtēm izdoti» darbi. «Bija gadījums, kad man atsūtīja darbu un teica, ka grāmatai jau drīz būs atvēršanas svētki, lai es tikai drusku paskatoties,» viņš stāsta. Darbs tiešām ticis izdots, bet A.Eipurs uzskata, ka pareizākais pirms grāmatas izdošanas būtu vispirms publicēties periodikā (gan presē, gan elektroniskajos medijos). «Pirmkārt, tas ļautu autoram tikt līdz līmenim, lai viņš pats var pazīt sava teksta kvalitāti, un, otrkārt, viņš pieradinātu sabiedrību pie sevis,» spriež literārais konsultants, piebilstot, ka arī pats joprojām savus darbus dod caurskatīt redaktoram.
Skolotāji raksta slikti
Mēģinot ieskicēt rakstītāja portretu, A.Eipurs norāda, ka vidējo vecumu pateikt nav iespējams – ir gan jauni, gan cilvēki jau gados –, bet bieži pie spalvas ķeras pat IT speciālisti un citi eksakto jomu pārstāvji. «Lai cik dīvaini tas būtu, gandrīz visvājāk raksta tieši latviešu valodas skolotāji. Piemēram, reiz man savu dzeju rādīja latviešu valodas skolotāja, kura skolā bija nostrādājusi 50 gadus. Dzejoļi bija gandrīz burtiski pārrakstītas tautasdziesmas – praktiski 1:1 ar pamainītu kādu vārdu, rindiņu –, bet viņa pati to neredzēja,» stāsta dzejnieks, norādot, ka nereti visinteresantāk rakstot tieši eksakto jomu pārstāvji.
Viņš uzskata, ka ikvienam cilvēkam savā dzīvē vajadzētu uzrakstīt vismaz vienu rīmi, pat ne dzejoli, tāpat kā cilvēks pamēģina dziedāt, zīmēt. «Tas ir būtiski cilvēka attīstībai.» Viņš spriež, ka sacerējumu savas dzīves laikā uzraksta ikviens, bet dzejoli – katrs trīsdesmitais, savukārt dotumi un talanta iezīmes varētu būt vienam rakstošajam no 20.
Modē fantasy
Konsultējot topošos literātus, A.Eipurs novērojis, ka daudziem pat nav tēmas, par ko rakstīt – nav paša notikuma, idejas –, un reizēm, īpaši kriminālliteratūras žanrā, grāmatas kopē filmas, lai gan būtu jābūt otrādi. Oriģinālprozā dominē trīs tematiskie bloki: pirmā – Latvijas vēsture, dzīve laukos, varas maiņas; otrā – kriminālistika; trešā – fantāzijas ar elfiem, rūķiem un burvjiem. «Par agrākiem laikiem un pašu pieredzēto biežāk raksta gados vecāki cilvēki, jaunie un vidēja vecuma censoņi izvēlas kriminālistiku. Protams, viņi nav tajā tik zinoši kā Andris Kolbergs, kurš savu materiālu pamatīgi pētīja, un pieļauj dažādas paviršības,» viņš stāsta. Piemēram, viņa redzeslokā nonākuši pāris kriminālromānu, ko sarakstījusi sieviete, kuras vīrs agrāk bijis saistīts ar bandītisko vidi. «Darbā izmantotā valoda bija par daudz robusta un plakana, līdz ar to arī romāns sanāca tāds – nekāds,» spriež A.Eipurs.
«Vēl ir tā sauktais fantasy žanrs ar burvjiem, elfiem, rūķiem. Šoruden iznāks vēl viena latviešu grāmata šajā stilā – «Rozā kvarca brālība». Romānu sarakstījusi arhitekte, tas būs latviskuma caurausts fantasy par pusaudžiem, kuri caur ozolu ieiet pazemē un tur ir pasaules turpinājums gudrākā veidā,» turpinot par tēmām, stāsta viņš.
Konsultējamo dzejā vairāk dominē mīlestības tēma – pret dabu, otru cilvēku, mammu. A.Eipurs uzskata, ka prozā dominē rakstnieka pieredze, tāpēc līdz 18 gadiem labu romānu reti kurš uzraksta, bet dzejā dominē jūtu pasaule un dzeju vairāk raksta jauni cilvēki.
«Nesaku, ka nevajag rakstīt»
Viena no biežāk pieļautajām kļūdām jauno autoru darbos ir mēra sajūtas trūkums – «cilvēkam galvā tas ir, bet vajag, lai to zina arī lasītājs – ne par maz un ne par daudz un lai rastos mākslas spēks. Jaunie rakstītāji nereti daudz ko uzraksta par īsu vai par garu». Runājot par dzeju, A.Eipurs uzsver, ka tai ir novecojusi forma. «Lielākā daļa autoru raksta tādu dzeju, kādu rakstīja autori, kurus viņi mācījās skolā – formas un arī satura ziņā krietni novecojušus. Viņiem taču ir mobilie telefoni, internets, tad kāpēc dzeja viņiem jāraksta tik vecmodīga?» tā A.Eipurs.
Tomēr teikumu «Nekad vairs neraksti» viņš savā konsultanta darbā tomēr nelieto, jo, viņaprāt, tas būtu tas pats kā pateikt «nekad vairs nesmejies» vai «nekad vairs neej peldēties». Ja teksts ir tik slikts, ka par to nav jēgas runāt, viņš ar autoru runā par viņa prioritātēm vispār, lai cilvēks saprastu, kas viņam dzīvē ir galvenais un varbūt pats nonāktu pie secinājuma, ka rakstīšana tā gluži nav. Viņš arī uzskata, ka trūkumi ir jānorāda pat vislabākajam darbam, bet Latvijā, viņaprāt, literatūrkritika ir zemā līmenī un nereti raksta par to, kādam darbam vajadzēja būt, nevis analizē darbu tādu, kāds viņš ir.
A.Eipuru uztrauc arī sabiedrības literārā gaume, ko veido gan mediji, gan skolas, gan izdevēji, gan grāmatu veikali, gan bibliotēkas. «Piemēram, bibliotēkās tiek rīkoti vāja līmeņa darbu autoru vakari. Tas ir dīvaini, jo sliktas kvalitātes pārtikas produktu cilvēks taču cenšas neēst un nedzīvo pavirši uzslietā zaru būdā,» viņš salīdzina. Tāpat viņam nepatīk, ka Latvijas pilsētu grāmatnīcu skatlogos dominē grāmatas par ēšanu un cita populārzinātniska literatūra – daiļliteratūru tajos redzēt varot reti.
Cilvēki par maz lasa
Dzejnieks uzskata, ka cilvēkus pieradināt mīlēt literatūru ir grūti, turklāt arī paši jaunie autori lasa ļoti maz. «Literatūrā nepietiek ar sevis mīlēšanu, ir jāmīl visa šī sfēra,» ir pārliecināts A.Eipurs. Viens no iemesliem ir tas, ka Latvijā ir par maz literāro periodisko izdevumu, tāpat ir krities grāmatas prestižs, jo tagad, ja ir nauda, izdot grāmatu nav nekas sarežģīts. «Līdz ar to esmu spiests uzskatīt, ka par labu daiļdarbu liecina arī tas, ka autoram grāmata nav jāizdod par savu vai sponsoru naudu,» tā viņš.
Savus darbus jaunie autori Aivaram Eipuram var iesūtīt pa e-pastu: eipursdoc@inbox.lv. Tālrunis – 29276358.
Par dzejnieku Aivaru Eipuru:
Dzejnieks Aivars Eipurs (pseidonīms – Eduards Aivars) dzimis 1956. gadā Saulkrastos un Jelgavā dzīvo no 1986. gada. Kopš 1992. gada viņš ir Latviešu Rakstnieku savienības biedrs. Viņam ir izdoti dzejoļu krājumi «Dejas» (1991), «Jā» (1996), «Ainava kliedz» (1996), «Vasaras sniegs» (1999), «Es pagāju» (2001), «Jauns medus» (2006), «Sāras mīlestība» (2008), «Sakvojāžs» (2012) un īsprozas grāmatas «Minimas jeb vienā istabā ar Antonu Vēbernu» (2008), «minimas jeb zemestrīce zābakā» (2013). Dzejnieks 2002. gadā saņēmis Dzejas dienu balvu par labāko gada dzejas grāmatu krājumu «Es pagāju». Savukārt par dzejas krājumu «Sakvojāžs» saņēmis Ventspils starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas balvu (2012).
Foto: no A.Eipura arhīva
21.2 °C,
4.1 m/s,
71 % 
21.2 °C,
4.1 m/s,
71 %