Saeima šonedēļ otrajā un galīgajā lasījumā kā steidzamus pieņēma grozījumus likumā «Par valsts pensijām», kas paredz šā gada 1. septembrī ar indeksu 1,04 indeksēt pensijas, kas nepārsniedz 200 latus. Labklājības ministre Ilze Viņķele norāda, ka indekss 1,04 atspoguļo patēriņa cenu groza izmaiņas no 2009. gada līdz 2013. gadam. Visas pensijas līdz 200 latiem plānots indeksēt no šā gada septembra, un to vidējais pieaugums varētu būt 4,60 lati. Šādam pensiju indeksācijas modelim 2013. gadā papildus būs nepieciešami nedaudz vairāk kā 10 miljoni latu, savukārt 2014. gadā – 30,5 miljoni latu. Pēc Latvijas Pensionāru federācijas aprēķiniem, plānotais pielikums skars aptuveni 90 procentus no visiem pensionāriem. Jelgavas Pensionāru biedrības priekšsēdētāja Marija Kolneja gan atzīst, ka šim ministrijas piedāvājumam nepiekrīt.
Jānis Kovaļevskis
«Valdē balsojām pret, jo mēs vācām parakstus un cīnījāmies par kompensāciju, kuru neesam saņēmuši kopš 2009. gada. Šobrīd runa ir tikai par kārtējo indeksāciju, kuras apmērs ir nepietiekams, lai kompensētu pensionāriem izmaksu pieaugumu pēdējo četru gadu laikā. Komunālo pakalpojumu cenas vien ir dubultojušās,» situāciju komentē M.Kolneja, kura pēdējo septiņu gadu laikā Jelgavas Pensionāru biedrību izveidojusi par vienu no redzamākajām organizācijām pilsētā ar vairāk nekā 500 biedriem.
Vai, jūsuprāt, valdības piedāvātais pensiju indeksācijas plāns ir godīgs pret visiem pensionāriem?
Nē, tas nav godīgs, jo sākotnēji ar Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu un labklājības ministri Ilzi Viņķeli Pensionāru federācija bija vienojusies par citu risinājumu. Šobrīd tiek piedāvāts atteikties no kompensācijas, kurai vajadzētu būt vismaz deviņu latu apmērā pie katras pensijas, kas nepārsniedz 200 latus, tā vietā piedāvājot indeksāciju ar vienādu koeficientu 1,04. Vidēji pensionāri iegūs par 4,6 latiem vairāk, tomēr šis vidējais ieguvums ir mānīgs, jo vismazāko pensiju saņēmēju ienākumi pieaugs proporcionāli mazāk un plaisa starp trūcīgākajiem un labāk nodrošinātajiem tikai palielināsies. Būtiski ir saprast, ka mēs necīnāmies par savām personīgajām interesēm, bet gan par cilvēkiem, kuri saņem minimālās pensijas un kuriem katrs lats ir svarīgs. Mēs katru dienu dzirdam, cik grūti ir izdzīvot, tādēļ neatkāpsimies no savām prasībām un aicināsim valdību pārskatīt šo lēmumu. Diemžēl izpratnes par to, ko nozīmē sociāli atbildīga un taisnīga politika, valdībā pietrūkst.
Sākotnēji pensionāri uzstāja, ka indeksācija jāveic visām pensijām, kuras nepārsniedz 300 latus, bet vēlāk piekāpāties…
Vienmēr esam uzsvēruši, ka mūsu prioritāte ir mazās pensijas. No 300 latiem atkāpāmies tādēļ, lai mazāko pensiju saņēmējiem indeksācija būtu jūtamāka, tomēr redzam, ka mūsu piekāpšanās neko nav mainījusi. Vēl vairāk satrauc tas, ka valdības līmenī pensionāri tiek piesaukti kā drauds tam, ka nebūs iespēja palielināt algas mediķiem, pedagogiem un citiem valsts sektorā strādājošajiem. Pretnostatot dažādas sociālās grupas, tiek realizēta politika pēc principa «skaldi un valdi»: jo sašķeltāka būs mūsu sabiedrība, jo vieglāk ar mums varēs manipulēt. Tajā pašā laikā mēs redzam, ka plānotās izmaiņas nodokļu politikas jomā nav vērstas uz solidaritāti, jo, samazinot iedzīvotāju ienākuma nodokli, ieguvēji būs tie, kuri jau pašlaik saņem vairāk, tostarp pensionāri, kuru pensijas ievērojami pārsniedz 165 latus un kuri maksā ienākuma nodokli. Plaisa starp trūcīgajiem un turīgāko sabiedrības daļu arvien pieaug, tādēļ vēlos atgādināt mūsu valdībai Jāņa Čakstes vārdus: labs kurpnieks ir vērtīgāks par sliktu ministru.
Īpašu nosodījumu no sabiedrības saņem tie, kuriem ir tūkstošos mērāmas algas un pensijas. Vai tas veicina turīgākās sabiedrības daļas iesaistīšanos kopējā sociālās apdrošināšanas sistēmā?
Mēs neapkarojam lielās algas, noteikti ir cilvēki, kuri ar savu darbu un ieguldījumu to ir pelnījuši. Mēs iestājamies par sociālo taisnīgumu un zināmu progresivitāti nodokļu politikas jomā. Pensionāram noteikti būs vieglāk attiekties no tā lata, ja mēs zinātu, ka kopējās lietas labā arī lielo algu saņēmēji no kaut kā atteiktos. Tad mums tā nesāpētu. Mēs jau neprasām zelta kalnus, pensionāri ir ļoti pieticīgi, un, pēc pēdējām aptaujām, tā summa, kura būtu nepieciešama izdzīvošanai, svārstās no 200 līdz 300 latiem. Tas, ko mēs sagaidām no valdības, ir konkrēts plāns, kad un kā tiks panākts, lai mazākās pensijas pie atbilstoša darba stāža būtu vismaz minimālās algas apmērā.
Gan premjers, gan labklājības ministre ne reizi vien uzsvēruši, ka pensionāri bijuši tā grupa, kuru ekonomiskā krīze skārusi vismazāk. Vai varat piekrist šādam apgalvojumam?
Kā jau minēju, tas ir veids, kā sašķelt sabiedrību un pretnostatīt dažādas sabiedrības intereses. Dzīves dārdzība vienādi pieauga gan pensionāriem, gan strādājošajiem. Arī valsts atbalsts medicīnas pakalpojumiem ir samazinājies, tādēļ nav korekti salīdzināt, kurš bijis lielākais cietējs, jo katram tas pakalpojumu grozs ir atšķirīgs.
Pārstāvat arī nevalstisko organizāciju sektoru, esat realizējuši vairākus projektus. Kā kopumā veicas ar līdzekļu piesaisti, un cik lielā mērā esat atkarīgi no pašvaldības ieinteresētības?
Pilsētā darbojas vairāk nekā 200 dažādu nevalstisko organizāciju, bet lielāko daļu no šīm organizācijām mēs nejūtam, tādēļ nevarētu teikt, ka šajā ziņā dzīve ir piesātināta. Kad 2007. gadā pārņēmu Pensionāru biedrības vadību, mūsu organizācijā bija 47 biedri, bet šobrīd – jau 522. Tas varbūt nav daudz pret kopējo pensionāru skaitu pilsētā (ap 12 tūkstošiem – red.), bet tas liecina, ka strādājam pareizā virzienā. Rakstām projektus, mācāmies un izmantojam tās iespējas, kuras mums tiek piedāvātas. Ar pašvaldības atbalstu esam izveidojuši paaudžu dienas centru «Sadraudzība», kurā mums darbojas jau 24 dažādi pulciņi. Daudzi, atnākot pie mums, aizmirst ikdienas raizes un pozitīvā ziņā kļūst atkarīgi no sabiedriskajām aktivitātēm. Ar smaidu esam saņēmusi pat pārmetumus, kādēļ pie mums nekas nenotiek sestdienās un svētdienās, jo mājās taču esot garlaicīgi. Ar darbu esam sevi pierādījuši.
Kas ir tās lietas, ko var darīt pašvaldība, lai uzlabotu senioru dzīves apstākļus?
Daudz kas jau ir izdarīts. Tas attiecas uz sabiedrisko transportu, pabalstiem veselības aprūpes un komunālajiem pakalpojumiem. Esam sapratuši, ka pašvaldība ir mūsu labākais sadarbības partneris, jo valsts līmenī neko nav izdevies panākt – tur ir tikai runāšana, jo darba grupās izteiktie pensionāru priekšlikumi likumos ir tik ļoti transformējušies, ka zem tiem vairs nevaram parakstīties. Tas attiecas arī uz šo pensiju indeksācijas jautājumu.
Foto: Ivars Veiliņš
1.6 °C,
3.4 m/s,
94.6 % 
1.6 °C,
3.4 m/s,
94.6 %