Nākamnedēļ, 24. aprīlī, Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos izrāde «Trubadūrs uz ēzeļa», kurā galveno lomu atveidos jelgavnieks aktieris Gundars Grasbergs – viņš iejutīsies dzejnieka Jāņa Sudrabkalna tēlā.
Ilze Knusle-Jankevica
«Maestro Raimonda Paula mūzika reiz nenotikušai izrādei un aktiera Gundara Grasberga personība ir impulss, kas radījis jaunu mākslas darbu – izrādi «Trubadūrs uz ēzeļa». Tas ir veltījums izcilam dzejniekam un nelaimīgam cilvēkam, ko salauza laikmets, – Jānim Sudrabkalnam. Izrāde ir dzeja un skaistākās lappuses no Sudrabkalna un aktrises Birutas Skujenieces mīlestības vēstulēm Nacionālā teātra versijā kopā ar Maestro, Gundaru Grasbergu, Ditu Lūriņu un Mārtiņu Brūveri,» teikts teātra anotācijā. Jāpiebilst, ka izrādes režisors ir Valdis Lūriņš, scenārija autors – Jānis Peters.
Laikraksts «Kultūras Diena un Izklaide» raksta, ka izrāde par J.Sudrabkalnu ar Raimonda Paula mūziku un Jāņa Petera libretu bija iecerēta jau pirms vairākiem gadiem Daugavpils teātrī, bet pirmizrādi tā arī neieraudzīja. Nu šī iecere materializējusies, tikai uz cita teātra skatuves. Aktieris G.Grasbergs laikrakstam norāda, ka izrādē būs parādīta gan dzejnieka personība un attiecības ar B.Skujenieci, gan viņš padomju laika kontekstā. «Varu teikt, ka pilnīgi neko nezināju. Nebija ne asociāciju ar kādu dzejoli, nekā,» tā par dzejnieku, kura tēlā nācies iejusties, saka pats aktieris.
G.Grasbergs gan šobrīd ar sievu, arī Latvijas Nacionālā teātra aktrisi, Ingu Misāni un bērniem dzīvo Rīgā, bet viņa mamma Indra ir gleznotāja un dzīvo Jelgavā.
J.Sudrabkalns (1894 – 1975) (īstajā vārdā Arvīds Peine, kopš 1925. gada – Arvīds Sudrabkalns) ir viena no nozīmīgākajām figūrām 20. – 30. gadu dzejā, pēckara dzejnieku paaudzes garīgais vadonis un brīžiem arī virzītājspēks (piemēram, viņš viens no pirmajiem ieraudzīja un atzina Čaka talantu), teikts Literatūras un mākslas centra mājas lapā. J.Sudrabkalna poētikas pamat ir klasiski skaidras un profesionāli noslīpētas formas, ekstravagantas metaforikas un mazliet simboliskas aizplīvurotības apvienojums.
«Trubadūrs uz ēzeļa» ir J.Sudrabkalna dzejoļu krājuma, kas tika izdots 1921. gadā, nosaukums. Krājumā ir arī dzejolis ar šādu nosaukumu.
Foto: teatris.lv
TRUBADŪRS UZ ĒZEĻA
J.Sudrabkalns
Sabiedrībā spožā Rādos: Ar saviem zvēriem Priekšā stādos. I-ā!* Ķikaragāl Tirili-tirilil Tiricirili! Pa dvēseļu lielceļiem izmīdītiem platiem, Kur filozofi aizgrand ar smagi piekrautiem ratiem, Kur mirdzot auļo dzejnieku kavalkādes, — Nedarīdams nevienam nekādas skādes, Es uz ēzeļa jāju — Šūpodams brīžiem kreiso, brīžiem labo kāju, Mirkšķinādams brīžiem labo, brīžiem kreiso aci, Brīžiem ar kreiso, brīžiem ar labo roku ēzelim pa skaustu bungodams, Savas nerra dziesmiņas dungodams. Un ēzelis man ir gudrs un saka: I-i* un tas ir tikpat kā — Āmen. Man nav smieklu daudz, izsmiekla nav nemaz — Kā neatlaidīgas lietus lāses manas dziesmiņas līst pār dvēseļu lielceļiem izmītiem platiem. Viss jums ir apnicis, viss ir bez vērtības, viss ir vienaldzīgs jums, ak ļaudis! Ko te līdz sprediķi, himnas un odas, manifesti, proklamācijas, traģēdijas, programas, likumi, mītiņi ? Ak, šīs dzejnieku vētras ūdens glāzēs! šīs oratoru Marnas kaujas tabakdozēs! Kur viņi trauc? šie jātnieki-likumdevēji, jātnieki-likumgrāvēji, jātnieki-sludinātāji savos zirgos?
Dvēseļu lielceļi ir izmīti no naida un varas, no no apspiestības: visi ceļi ir vienādi un neviens neaizved vairs nekur. Vakarā krēslainā Pa izcirstām, izdegušām cilvēces alejām, Pa šrapneļu izēstiem kalniem un palejām Sērīgi-smaidošs jāj uz ēzeļa sava Trubadūrs-nerrs, Acīm kaisli-gaidošām vērdamies brūkošā tumsā. Izskrien pakavu-atskaņu dzirkstis gaisos, Smagi domu pātaga šmiukš, Un ēzelis gudrs ir, un saka mūžīgi* «I-i!» Uz ēzeļa muguras priekšā stāv gailis, Nekustīgs uz vienas kājas, Un vienu aci vaļā — Izskats viņam lepns, komiski- majestātisks, kāds mēdz būt iznīkstošo, iznīcināmo pēdējo ķeizaru gvardiem, un viņam pašam ir savs lozungs: «Ķikaragā!» un tas ir tikpat, kā — Urrā! uz priekšu! Urbjošo, neatlaidīgo, smaidīgi-dzeļošo, dendija tradīciju frakā, bibliofiļa talārā tērpjošos strofu vidū, Nakts vidū Jadzied būs gailim: Neaizguļaties par ilgu! neiemiegat uz laikiem! Mūžīgais Jaunsgads jātaurē gailim: Ķikaragā. Uz labā pleca, Pelēkos spārnus cietsakļāvis, Debesu menestrels cīruls man sēd. Vaj jūs nedzirdat, ka kaklā viņam sudrabaini guldz Tirilil Tiricirili! Augstu pār galvām viņš tiks reiz laists.
Viņa kaklā slēpjas visu sāpju atmaksa: Šellijdziesmu sudrabs, nākotnes dvēseļu smarža un gaisma — Tiricirili! Nenicināt ēzeli! Pa dvēseļu ceļiem izmītiem platiem bez trokšņa viņš neapnicīgi soļo, Uz viņa platās muguras viegli kūleņus mest! lai iesmīdinātu jūs. Nenoguļat gaili, viņa Jaungada atgādinājumu. Ticat cīrulim! gaismas pilnam rītam pār zaļatzaļojošo pasauli! mīlai! un dziesmām, kas sudrabaini burbuļo cīruļa kaklā.
*
Tad nu — Lūk, es pats, Trubadūrs arlekīns, dūcošs dziesmu rats — Un, lūk, mani zvēri, un šīs ir viņu balsis : «I-ā!» Ķikaragā! Tirili-tirili! Tiricirili!
Avots: www.periodika.lv
18.8 °C,
0.8 m/s,
94.7 % 
18.8 °C,
0.8 m/s,
94.7 %