Šodien Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā durvis vērusi izstāde «Māla brīnumainās pārvērtības 50 gados», kurā iespējams redzēt viena no Jelgavas senākajiem uzņēmumiem «Latvijas keramika» produktus no pirmsākumiem līdz mūsdienām. «No nostāstiem zinu, ka mālam, kad tas tiek izrakts, vēl divi gadi jānostāvas jeb, keramiķu žargonā runājot, «jānomirst». Tāpēc es gribu teikt, ka šeit jūs varat vērot māla otro piedzimšanu 50 gadu garumā,» atzīst «Latvijas keramika» direktors Raimonds Neilands.
Ritma Gaidamoviča
Uzņēmums, kura fondā ir vairāk nekā 3000 dažādu keramikas izstrādājumu un ik gadu tiem pievienojas jauni, šogad svin 50 gadus. Tieši tāpēc arī nolēmis rīkot izstādi. Jāteic, ka tik lielā mērogā uzņēmums savu produkciju plašākai auditorijai rāda pirmo reizi. Izstāde izkārtota divās zālēs, rādot, ar ko uzņēmums nodarbojas – šeit skatāmi izstrādājumi no pirmsākumiem jeb etalona fonds, kura ražošanu noteica īpaša valsts komisija, gan darbi, kas tapuši pēdējos gados.
Jelgavas domes priekšsēdētāja vietnieks Vilis Ļevčenoks izstādes atklāšanas pasākumā sveica bijušos un esošos darbiniekus, atmiņā atsaucot padomju laikus, kad keramikas produkciju varēja dabūt vien tikai «pa blatam». «Jābrauc ciemos, gribas uzdāvināt smuku Jelgavā ražotu podu, taču nemaz tik vienkārši to nevarēja dabūt. Bija jābūt paziņām uzņēmumā, kas to izkārtoja. Taču tagad viss ir pieejams plašā klāstā. Jelgava vienmēr ir godāta un cienīta par to, ka mums ir šāds uzņēmums. Paldies vadītājam, māksliniekiem, darbiniekiem, kuri spēj mūs priecēt,» tā V.Ļevčenoks.
Pasākumā piedalījās arī rūpnīcas bijušie darbinieki, kuri ar interesi vēroja gan traukus un izstrādājumos, ko paši savulaik veidojuši, gan to, kas šodien top uzņēmumā.
«Keramikā padomju laikā nostrādāju vairāk nekā 20 gadus par produkcijas pakotāju. Tas bija interesants periods manā dzīvē. Atceros tās lielās galda vāzes, sienas šķīvjus, man tie ļoti patika. Tiesa, šodien tādi vairs nav modē. Taču man prieks, ka rūpnīca nav darbu pārtraukusi un šeit top krāsaini galda šķīvji, bļodas,» tā Marina Šiškina.
Māls joprojām topā, mainījusies vien mode
«Māls joprojām ir topā, un līdz ar krāsaino trauku ienākšanu sortimentā aizvien vairāk cilvēku šodien atkāpjas no stereotipa, ka māla trauki nav ikdienas trauki,» atzīst «Latvijas keramikas» direktors Raimonds Neilands, piebilstot, ka mainījusies vien mode. Šodienas sortimentā vairs neatradīs māla bļodas ar tautiskiem raktiem, svečturus ar ciku cakām, dekoratīvos sienas šķīvjus, māla vāzes ar ziedu ornamentiem. To vieta ir uzņēmuma muzejā. Šodien modē fondī trauki, krāsaini šķīvji, bļodiņas, sautējuma podiņi, terakotas sautējamie trauki, kuros var gatavot bez taukvielām, dārza keramika…
Direktors gan atzīst, ka tikai kādi 15 procenti no uzņēmumā saražotā paliek tepat Latvijā, pārējais aizceļo pie lielākiem patērētājiem uz Krieviju, Šveici, arī Dāniju, Ukrainu, Gruziju, Vāciju, Lietuvu, Baltkrieviju, Franciju, Zviedriju, Igauniju.
Unikālie podiņi no Gruzijas īstenībā ir Jelgavas ražojums
«Mēs ražojam pudeles Gruzijas uzņēmumam, kurā tiek pildīts vīns un viņu nacionālais stiprais dzēriens čača. Ieeju tepat Latvijā «Eirovīnu» veikalā, un mūsu pudeles priekšā – caur Gruziju tās atkal atceļojušas uz dzimteni,» nosaka R.Neilands.
Viņš stāsta, ka par topa preci šodien noteikti var saukt sautējumu podiņus. Daudzi no tiem arī aizceļo uz Gruziju. «Ir tāds gruzīnu nacionālais sautējums čanahs, kurš tiek gatavots tieši mūsu podiņos. Kuriozi šķita televīzijas raidījumā «Gandrīz ideālas vakariņas» redzētais. Proti, tur grupas «Cosmos» dalībnieks Jānis Ozols saviem viesiem gatavoja čanahu un aizrautīgi stāstīja, ka tas gatavots speciāli tikai šim ēdienam paredzētajos podiņos, ko tēvs astoņdesmitajos gados atvedis no Gruzijas. Tā esot liela vērtība un nekur citur nav dabūjama. Tā sasmējos – tie podiņi taču mūsējie! Jelgavas ražojums, ko vēl šodien pie mums var nopirkt,» stāsta ilggadējā rūpnīcas darbiniece Vizma Tumšā, piebilstot, ka gribējusi J.Ozolam aizsūtīt e-pastu, taču nav vēl paspējusi tp izdarīt. Jāpiebilst, ka jelgavnieki pašu mājās no līdzīgiem podiņiem ēdienu var baudīt mūsu «Čili picā».
Fondī Šveicei
Rīgas ielas 67 jaunajā cehā, kuru uzcēla 1968. gadā, pirmā produkcija bija tradicionālās balzama pudeles, kuras tika ražotas uzņēmumam «Latvijas balzams». Tiesa, šodien tiek ražotas tikai lielās litra un trīs litru pudeles. Dažādas formas un tilpuma pudeles tiek ražotas eksportam uz Gruziju un Krieviju.
«Latvijas keramikas» direktors atzīst – lai gan māls ir dabisks un tautisks materiāls, šodien vairs neprasa traukus ar tautiskiem rakstiem. Prasa neitrālākus. «Vispirms jau ir mainījušās ražošanas tehnoloģijas – iepriekš tautiskie raksti tika zīmēti ar svina saturošām glazūrām, taču šodien tādas nevar izmantot. Bet ar jaunajām glazūrām mēs to vairs nevaram dabūt gatavu. Taču droši varu apgalvot, ka esam vienīgie pasaulē, kuri rūpnieciskajā ražošanā vēl izmanto pludināšanas apdari, un glazūras pludināšana notiek ar roku. Tas nozīmē, ka divu vienādu darbu nekad nebūs,» tā direktors.
Uzņēmuma vieni no jaunākajiem produktiem ir dažādi fondī trauki, kas pieprasīti Šveicē. Tie šeit pieejami plašā izmēru un krāsu klāstā. Šveicē tos galvenokārt izmanto siera kausēšanai, kur tiek mērcēta cepta baltmaize, un šokolādes kausēšanai, kur mērcē augļus. Latvijā fondī trauku izmanto sautējumu gatavošanai un arī kā dizaina priekšmetu. Tas ir vienīgais Latvijā ražotais māla trauks, kuru ēdiena gatavošanai var izmantot uz atklātas uguns.
Jelgavnieki: «A kur to ražo?»
Direktors stāsta, ka šobrīd Jelgavā ražotos traukus pilnībā savā darbā izmanto kafejnīcas Bavārijā un Berlīnē. Vecrīgā top krodziņš, kurā tā būs. Tāpat šobrīd saskaņošanas procesā ir trauku komplekts – krāsaini šķīvji, bļodas, krūzes – kādam kafejnīcu tīklam Maskavā. Taču pašmāju ražojumu ik dienu cilvēki varēs «satikt» arī «Lido» un tepat Jelgavā. «Skaidri zinu, ka kafejnīcā «Rausis» salvešu trauki ir mūsējie,» tā direktors, piebilstot – sabiedrībā valda aplams stereotips, ka māla izstrādājumi der tikai ēdienam. Patiesībā šeit top daudz interesantu lietu, par kurām var vien pabrīnīties. «Pašlaik uz Dāniju eksportējam māla dzīvnieku pīšļu urnas, izgatavojam akvāriju piederumus jeb zivju «štābiņus», Jelgavā mazuļiem pilsētas domes priekšsēdētājs pasniedz piemiņas karotītes ar pilsētas simboliku, bet mēs Zviedrijai ražojam īpašus svečturīšus bērniem,» stāsta R.Neilands.
Nesen direktoram vaicāts, vai viņš nezinot, kurā valstī ražo gaisa mitrinātāju, ko piestiprina padomju tipa čuguna radiatoriem. «Trakums! Vienmēr skatāmies tālāk pasaulē, jo tur jau visu var dabūt. Taču patiesībā tādus ražojam arī mēs tepat Jelgavā,» tā R.Neilands. Viņš spriež – kaut arī uzņēmumam jau ir tik sena vēsture, paši jelgavnieki nezina, ko no māla var dabūt gatavu un ka tas iespējams tepat mūsu pilsētā. «Ne reizi vien gadījies, ka tirdziņā pie uzņēmuma, kad rīkojam noliktavas izpārdošanu, atnāk cilvēki un pajautā: «Kur to ražo?»,» piebilst direktors.
«Viss atkarīgs no lietotāja attieksmes»
Runājot par krāsām, jāteic, ka tās gan gadu gaitā lielākoties palikušas nemainīgas un lielā cieņā ir tumši brūnie jeb, kā paši darbinieki saka, dolomīta krāsas trauki un arī bēšie toņi, lai gan par krāsu izvēli sūdzēties nevar. Pusdienu šķīvi vien var dabūt vairāk nekā 40 dažādās krāsās un toņos. «Ikdienas pašmāju pircējus piesaista lielā krāsu gamma, jo var dažādi kombinēt, taču ārzemniekus – tautiskās, dabiskās krāsas, jo Latvija viņiem saistās ar kaut ko dabisku,» skaidro direktors. Viņš gan atzīst, ka joprojām daudzi cilvēki uzskata, ka māls ir ļoti plīstošs, taču tas esot mīts. Viss atkarīgs no lietotāja attieksmes – ja būsi uzmanīgs, trauki kalpos ilgi.
20 tonnas mēnesī
Tiesa, šodien vairs nevarot runāt par tādiem ražošanas apjomiem, kādi tie bija astoņdesmitajos gados, kad noliktavas stāvējušas tukšas un no rūpnīcas mēnesī aizceļoja vairāki desmiti vilcienu vagonu ar «Latvijas keramikas» preci. «Atminos, ka vienu mēnesi bija rekords – 32 vagoni. Saražojām un tūlīt gandrīz karstus pakojām. Lai iepakotu vienu krūzi, tika izmantoti trīs četri kilogrami skaidu,» tā V.Tumšā, piebilstot, ka mūsdienās iepakošana ir daudz vieglāka – saliec kartona kastēs, pa vidu papīrs, un prom.
Šodien uzņēmums vidēji mēnesī produktu ražošanai iztērē 20 tonnas māla. Jāteic gan, ka process, lai nonāktu līdz gatavam produktam, ir ilgs – no divām līdz trim nedēļām. Māla sagatavošana darbam vien prasa divas diennaktis. Uzņēmuma direktors neslēpj, ka lielākais klupšanas akmens ražošanas procesā pašlaik ir tas, ka lielu naudu «apēd» elektrība, līdz ar to tas nevar konkurēt ar cenu.
Keramikas šodiena
Uzņēmums nepārtraukti attīstās – tā jaunākais izgudrotais produkts ir galda grils, kas gan vēl tiek «pieslīpēts». «Bieži vien ir tā, ka gaļas cepējs visu pikniku pavada pie grila kaut kur nostāk un gadās, ka gaļu nemaz nedabū. Tāpēc izdomājām keramikas galda grilu: to noliek uz galda, ar oglēm no apakšas iekurina, virsū saliek gaļiņu – visi sēž pie galda, un gaļa tikmēr čurkstinās,» tā direktors. Tāpat uzņēmums iegādājies un cer šogad palaist tirgū porcelāna trauku ražošanas līniju.
Foto: Ivars Veiliņš
19.6 °C,
1.3 m/s,
93.3 % 
19.6 °C,
1.3 m/s,
93.3 %