Dienasgaismu ieraudzījis un pilsētas grāmatnīcās jau nopērkams jelgavnieka Jāņa Joņeva pirmais romāns «Jelgava 94», kuru literatūrkritiķis Guntis Berelis nodēvējis par vienu no saviem šā gada gaidītākajiem literatūras notikumiem. Lai gan grāmatā aprakstītā Jelgavas vide joprojām ir atpazīstama un arī varoņiem katram ir prototipi vai pat vairāki, pats grāmatas autors saka: «Tas nav novadpētniecisks romāns par Jelgavu. Un galvenais varonis nav Jānis Joņevs.»
Nav nejaušība, ka grāmatas vāks atgādina metālistu kasetes vāciņu – metāls ir mūzika, kuru klausās un ar kuru izaug četrpadsmitgadīgais Jelgavas jaunietis Jānis un viņa draugi Nāve, Zobis, Eva, Milēdija, Kristaps, Pūpols.
Stāsts sākas 1994. gada 5. aprīlī, kad kaut kur tālu aiz okeāna nošāvās tā laika kulta grupas «Nirvana» līderis Kurts Kubeins. Tajā mirklī Jāņa jeb draugu vidū dēvēta par Blondo galvā dzima apziņa, ka viņš nav tāds kā citi, ka viņš ir citādāks. Šis sinhronā laika paņēmiens atgādina ironijas pilno labirintu meistara Kurta Vonnegūta romānu «Kaķa šūpulis». Un nebūtu jau arī nekāds brīnums, jo J.Joņevs jau kopš skolas laikiem ir kaislīgs grāmatu lasītājs un pats savas attiecības ar grāmatām dēvē par mazliet slimīgām. Lai gan precīzu grāmatu skaitu, kas atrodas viņa grāmatu plauktā, autors nosaukt nevar, viņš gandrīz piekrīt eksperimentam: skolas laikā viņam bija ap 300 kasešu kolekcija un viņš visas zināja no galvas, tāpēc draugi Jāni bieži pārbaudīja, uztinot uz visu kādu no kasetēm un uzminot, kas tas ir. Es viņam piedāvāju atkārtot šo eksperimentu ar viņa grāmatu plaukta saturu.
Romāns nav nedz vēsturisks, nedz autobiogrāfisks, bet daļa patiesības tajā ir. Vispirms jau patiess ir pats galvenais varonis savās izjūtās un domās – viņa spriedumi veidoti jauniešiem raksturīgajos kontrastos, domas bieži mainās un ir pretrunīgas. Šķiet, ka Blondajam viss ir melns vai balts – vidusceļa nav. Ja klausās mūziku, tad no visas sirds, pat dodoties uz nepazīstamo pilsētu Rīgu un meklējot mistisku «Biržu», kur varēja iegādāties kasešu kopijas. Ja grib iederēties barā, tad gandrīz vai prāta aptumsumā atrod konfliktu un pirmo reizi dabū pa degunu, lai nebūtu vienīgais no kompānijas, kuru nekad neaiztiek. Ja alkst brīvības, tad izdzer visu pieejamo alkoholu un izlec pa drauga dzīvokļa logu. Ja atrod draugus, tad, viņaprāt, cietumniekus, kuri staigā ādas jakās un braukā ar bembjiem.
Patiesa ir arī vide – Jelgava ar pusaudžu iecienītākajām tikšanās vietām, alternatīvās kustības iedīgļiem kultūrvēsturiskajā piemineklī «Villa Medem», Lielupes tiltu un Pils saliņu, akciju Svētās Trīsvienības baznīcas torņa atjaunošanai, iekšpagalmiem, dirstalu pie Blondā skolas, čigānu māju un iespēju tikt pie narkotikām, kas beigās tomēr izrādās neiespējami. Starp citu, J.Joņevs tolaik mācījās Jelgavas Valsts ģimnāzijā.
Patiesas ir arī laika liecības – domājams, tie, kuriem 1994. gadā arī bija ap četrpadsmit, atceras gan kasetes, gan juppī pulverīšus, ko, sajaucot ar ūdeni, iznāca limonāde, gan spēļmantiņu striķītī jo-jo, gan saplēstos džinsus un rūtainos kreklus, gan smagos šņorzābakus, gan garos matus, gan rakstīšanu uz skolas soliem, gan «Merkuru», gan spēli akmens-šķēres-papīrītis. Tas viss toreiz bija: bija arī tās kopā nākšanas, lai vienkārši pasēdētu uz kādas daudzstāvenes jumta vai izdomātu, kur lai dabū, ko iedzert, bija vākšanās bariņos un iešana uz disenēm, bija vēlmes būt citādākam diktētas stila katastrofas, bija bara instinkta izaudzēti mati, kas nemaz īsti nepiestāv, bija došanās uz kaimiņmiestiem jaunā meklējumos, bija kautiņš ar katru, kas tika uzskatīts par svešinieku teritorijā… Kad Jānim prasu, vai viņa romāns nav pārāk atklāts un savā ziņā destruktīvs, lai būtu piemērots šodienas četrpadsmitgadniekiem, autors atbild, ka grāmatā nav nekā tāda, ko šodien jaunietis nezinātu. «Savādā kārtā tā it kā destruktīvā mūzika, kur dzied par asinīm un pašnāvībām, atturēja no dzīšanās pēc spožuma un virspusīgā. Tā filozofija, ko viņa mums iemācīja, ir antikarjerisms, vēlme norobežoties no vispāratzītā, būtiskā meklējumi, nevis virspusējā,» tā J.Joņevs, norādot, ka arī šodienas jaunieši nebūt nav tik truli un viņu intereses ir visdažādākās.
J.Joņeva romāna «Jelgava 94» atvēršanas svētki notika 7. martā. Tagad tā ir nopērkama arī Jelgavas grāmatnīcās, un tās cena ir nepilni astoņi lati. Jāpiebilst, ka romāns ir iegādājams arī izdevniecības mājas lapā www.apgadsmansards.lv – tur tās cena ir pieci lati.
Foto: Kaspars Jēkabsons, macart.lv
Savās pārdomās par grāmatu dalās arī tvitera lietotāji.
Cafe Leningrad @mrserge: Blogā: Jānis Joņevs un grāmata «Jelgava 94». Stay brutal, Jelgava!
Madara Rutkēviča @MadaraRutkevica: Mēs bijām soli no izlaušanās un soli no atpakaļkritiena, to es skaidri jutu. (Joņevs, Jelgava94)
Laura Pinne @LauraPinne: «Jo miers taču ir tikai tad, kad nav nekādu, vismaz ne tuvu izredžu.» /J.Joņevs, Jelgava 94/
Cafe Leningrad @mrserge: Jānis Joņevs man uzdāvināja divus neaizmirstamus vakarus, bērnības atmiņu salidojumus. Stay brutal, vēzi!
Ruslans Antropovs @rusantro: Pavisam nesen vēroju Urbix no Huskvarn uz skatuves. Tik pat labs un degsmīgs, kā @Jelgava94 http://fb.me/2gh43EeSP
Ruslans Antropovs @rusantro: @Jelgava94 ir 1 grāmata, kuru nopērku un izlasu līdz galam 12 stundu laikā. Baidījos, ka neizlasot palaidīšu kaut ko garām uz visiem laikiem
Gaspars @Gaspars_: Papildināju savu grāmatu krājumu ar pašmāju piedzīvojumiem #jelgava94 http://twitpic.com/caitlh
26.2 °C,
1.7 m/s,
64.2 % 
26.2 °C,
1.7 m/s,
64.2 %