Līdz 17. oktobrim Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā apskatāma Latvijas teātra tēva meitas Zuzannas rokdarbu izstāde «No Zuzannas Stašienes (Alunānes) rokdarbu pūra». «Man gan rokdarbi pie sirds negāja, jo biju tāda emancipēta sieviete – nekādu rokdarbu, nekādas virtuves. Un, kad skolā vajadzēja ko tamborēt, adīt vai šūt, nesu mammas darbus. Vecmammas darbus nest nevarēju – tie bija pārāk smalki un uzreiz mani nodotu,» stāsta Zuzannas mazmeita Dainora Juchnevičiūte-Vaivadiene.
Ilze Knusle-Jankevica
Dainoras un Ā.Alunāna muzeja sadarbība aizsākās pirms gada, kad, kā saka muzeja vadītāja Maija Matisa, kā no debesīm nokrita teātra tēva radiniece – mazmazmeita. «Mēs par to ļoti priecājamies, jo līdz šim mums nebija neviena Alunānu dzimtas radinieka, ar ko draudzēties,» tā M.Matisa, atzīstot, ka arī muzejnieku zināšanās par šo dzimtu ir daudz caurumu. «Par tā laika sadzīvi zinām visai maz, tikai tik, cik lasīts. Tā mēs uzzinājām, ka pie baltā galdiņa, kas ir viens no ievērojamākajiem muzeja eksponātiem, Dainora ir rakstījusi, ka Ādolfa meita Emīlija ģimenē tika saukta par Mīlu. Tāpat mums ir bildes, kurās redzamos cilvēkus nepazīstam, bet Dainora apskatās un nosaka: tas ir tas, tas ir tas,» stāsta muzeja vadītāja. Viņa piebilst, ka ir arī ieceres nākotnē – tuvākā varētu būt kopīga Ādolfa Alunāna dzimšanas dienas svinēšana 11. oktobrī, bet tālākā – grāmata par Alunānu dzimtu.
Mātes meitām dāvināja lakatus Viens no izstādes eksponātiem ir plecu lakats, kas glabājies muzejā. To vienai no savām piecām meitām par piemiņu uzdāvinājusi Ādolfa sieva, bet tāds lakats vai plecu šalle bija katrai meitai. «Manai vecmammai bija sarkans, bet mammiņai – zaļš,» atceras Dainora, piebilstot, ka tas, ka māte meitai dāvina lakatu vai šalli, kļuvis par tradīciju ģimenē, jo Ādolfa sieva visām meitām iemācījusi rokdarbus.
No Zuzannas pūra lādes uz Jelgavu atvesti dažādi izšuvumi, tamborējumi un citi rokdarbi, kas tolaik plaši lietoti sadzīvē un lielākoties bijuši daļa no gultasveļas. «Kad gultasveļa nolietojās, mammiņa rokdarbus izgrieza un salika kastē. Kad viņa nomira, es visu kārtoju un to atradu, un tagad šie darbiņi atgriezušies mājās,» tā Dainora. Tiesa, Zuzanna pati mājā, kur ierīkots Ā.Alunāna muzejs, nedzīvoja, jo laikā, kad te mitinājās viņas vecāki, jau bija precējusies.
Iepazīstas uz aptiekas kāpnēm Dainoras vecmāmiņa Zuzanna (1884 – 1967) dzīvoja un mācījās Jelgavā un te arī iepazinās ar savu nākamo vīru Konstantīnu Staši. «Viņš tolaik studēja Tērbatas universitātē farmāciju un Jelgavas aptiekā bija praktikants. Aptiekas īpašnieks bija ievērojis, ka praktikants katru dienu iet ārā uz trepītēm, un prasīja, kas tad tur tāds ir, ko viņš tādu ieraudzījis. Viņš esot atbildējis, ka te garām katru dienu staigājot skaista žīdiete. Tā bija vecmamma, uz kuru viņš katru dienu skatījās,» stāsta Dainora. Viņa spriež, ka Konstantīnu varēja samulsināt vecmammas tumšās acis. «Ādolfa sieva ir cēlusies no poļiem, kuri sajaukušies gan ar vāciešiem, gan ungāriem. Domāju, ka no ungāriem ir tās tumšās acis, kādas bija gan Zuzannai, gan manai mammiņai, gan ir manai māsai. Tikai man tādas gaišas,» stāsta Ā.Alunāna mazmazmeita.
1908. gadā abi apprecējās un pārcēlās uz dzīvi Lietuvā. 1909. gada 3. novembrī piedzima viņu meita Konstance, Dainoras māte. Pirmā pasaules kara gados Konstantīnu mobilizēja armijā. Kopā ar sievu un meitu viņi dzīvoja Krievijas teritorijā un strādāja kara lauku slimnīcu aptiekās. Pēc kara ģimene atgriezās Viļņā un bija pasniedzēji ģimnāzijā. Konstantīns mācīja ķīmiju un dabas zinības, bet Zuzanna – vācu valodu. Zuzanna pārvaldīja vācu, latviešu, lietuviešu, poļu, krievu un franču valodu. To, ka mājās skanējušas daudzas valodas, atceras arī Dainora.
Staši bija lietuviešu sabiedriskās dzīves centrā, Zuzanna darbojās dažādās biedrībās – glāba politiski ieslodzītos, aizstāvēja sieviešu tiesības, kopa lietuviešu tautas mākslu, poļu laikos organizēja ceļojošo izstādi un aktīvi iestājās pret alkoholismu. Konstantīns 1939. gadā kļuva par Viļņas mēru.
Bērnus nepēra, bet ar viņiem nerunāja Dainora stāsta, ka Zuzanna darba tikumu mācījusi arī bērniem un mazbērniem un bijusi ļoti stingra. «Viņa bija ļoti pedantiska un stingra. Ja pateica, ka sešos jābūt mājās, tad bija jābūt. Ja nebūsi, zini, ka vecmamma ar tevi nerunās,» atceras Dainora. Viņa uzsver, ka Zuzanna arī vienmēr izdarījusi to, ko solījusi, un bijusi ļoti strikta un kategoriska: ja kas patīk, tad patīk, ja nepatīk, tad nepatīk. «Un viņa vienmēr teica, ka negrib, lai tie, kuri viņai nepatīk, nestu viņas zārku,» tā Zuzannas mazmeita.
Ģimene 1941. gadā tika izsūtīta uz Sibīriju un lielākā daļa izstādes eksponātu – līdz ar viņiem. Sešus gadus vēlāk viņiem izdevās atgriezties, tiesa, nelegāli, ar viltotām pasēm. Tieši no tā Zuzanna esot visvairāk baidījusies – ka pēc viņas nāves gaismā nāks tas, ka viņa dzīvojusi ar viltotu pasi. «Kad vecmamma nomira, mēs ar māsu pasē ar ūdeni dzēsām viņas uzvārdu un ierakstījām īsto, bet pašu pasi krietni saņurcījām un nosmērējām ar zemi un taukiem, lai tā izskatītos pēc veca cilvēka pases,» atceras Dainora.
Mantojusi mākslinieka gēnus Dainora ir dzimusi 1934. gadā. No vectētiņa Konstantīna viņa, šķiet, mantojusi mīlestību pret dzīvniekiem un dabu, bet no vecmāmiņas Zuzannas – mākslinieciskumu. Dainora ir pabeigusi Lietuvas Mākslas akadēmijas ainavu arhitektus. «Gribēju studēt tēlniecību, bet tajā gadā šajā specialitātē neuzņēma. Tad mana skolotāja teica, ka visinteresantākā esot arhitektūra. Tā nu arī iestājos,» stāsta Alunānu dzimtas pārstāve. Visvairāk viņu esot baidījis eksāmens gleznošanā ar akvareļiem, bet krustmāte Mīla esot Dainoru gan pamācījusi, gan iedevusi savus akvareļus.
D.Juchnevičiūte-Vaivadiene ir Lietuvā zināma arhitekte un veidojusi tādus objektus kā memoriāli, Kauņas rātslaukums. Tagad viņa plāno ierīkot vectēva Konstantīna vārdā nosauktu parku.
Lai gan rokdarbi Dainorai netīk, no Alunāniem viņa mantojusi tieksmi uz skaisto. «Tā viņa pie mums pēkšņi ieradās ar čemodāniem, kuros bija Zuzannas rokdarbi. Viņa tos izkrāva, bet pēc tam daļu salika atpakaļ čemodānos un aizbrauca. Bijām nesaprašanā, bet dažas dienas pirms izstādes atklāšanas Dainora atkal bija klāt ar jau ierāmētiem darbiem, gataviem eksponēšanai,» stāsta M.Matisa, piebilstot: «Paskatoties uz Dainoru, man tiešām ir skaidrs, kā Ādolfs Alunāns varēja radīt latviešu teātri. Viņa taču nevienu mirkli nesēž mierā!»
Foto: Ivars Veiliņš
17.1 °C,
1.6 m/s,
79.5 % 
17.1 °C,
1.6 m/s,
79.5 %