Ne tik sen klajā tika laists bagātīgi ilustrēts un apjomīgs rakstu krājums «Senā Jelgava», kas bija ļoti pieprasīts, bet nu rudenī tiks izdodas divas jaunas grāmatas par Jelgavas vērtībām. Finiša taisnē ir grāmata par Svētās Trīsvienības baznīcas torni, kurā būs iespējams ieraudzīt tā greznumu laika griežos, un arī grāmata par izcilo latviešu mākslinieku Ģedertu Eliasu, atceroties viņa 125. dzimšanas dienu.
Ritma Gaidamoviča
Vairāk nekā 400 lapaspušu biezo grāmatu par Ģ.Eliasu izdos izdevniecība «Neputns», kuras tapšanā daudz darba ieguldījusi izdevniecības galvenā redaktore Laima Slava. Viņai palīdzēja Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktores vietniece Marija Kaupere. «Doma par grāmatu Eliasam ir sena, taču viss vienmēr apstājies pie naudas. Mazi katalogi ir bijuši, taču tas ir krietni par maz – viņš ir pelnījis ko vairāk. Beidzot ar izdevniecības «Neputns» un L.Slavas gādību tas būs noticis,» atzīst M.Kaupere. Pašlaik tiek veikti pēdējie precizējumi, domāts par grāmatas vāku, taču nu jau var teikt, ka grāmata ir finiša taisnē. M.Kaupere stāsta, ka šī grāmata īpaša ar to, ka tajā būs atmiņas par Ģ.Eliasu. «Atmiņās ir dalījies mākslinieka drauga gleznotāja Ugas Skulmes dēls Jurģis, kurš pats ir mākslinieks un mākslas zinātnieks un labi atceras onkuli Ģedertu no savas bērnības. Viņš grāmatā dalās savos iespaidos, tāpat informāciju atradis tēva piezīmēs. Jurģis stāsta arī par savām sarunām ar Eliasu,» tā M.Kaupere. Tāpat iekļautas Ģ.Eliasa māsasmeitas Izabellas Cielēnas atmiņas par laiku, kad viņš viesojies pie viņiem Francijā.
Ja jāizvēlas sieviete vai māksla, sieviete zaudē
«Neatsverams ieguvums noteikti ir Ģ.Eliasa vēstules, ko saglabājusi viņa māsīca Elza Ružģiete. Pirmo reizi būs iespēja ielūkoties viņa domās par dzīvi un mākslu,» tā M.Kaupere, sakot, ka tajās var smelties daudz informācijas – tās parāda, kas māksliniekam dzīvē bijis svarīgs, vēsta par viņa attiecībām ar tuviniekiem, draugiem un sievietēm. Tiek atklātas līdz šim nezināmas lapaspuses viņa dzīves gājumā. «Jā, var sacīt, ka šī informācija nākusi vēlu, taču jāņem vērā arī fakts, ka vēl pirms 30 gadiem daudzas lietas, kas šodien būs lasāmas grāmatā, nemaz īsti nevarētu pieminēt,» tā M.Kaupere.
Viņa spriež, ka šī grāmata ļaus tuvāk iepazīt mākslinieku. «Lai gan šķiet, ka Ģ.Eliasu jau biju iepazinusi gana labi, atklājās fakti, kas arī man bija pārsteigums,» tā M.Kaupere, piebilstot, ka mākslinieks visu mūžu ir bijis noslēgts un noslēpumains. «Uz kādu jautājumu, ko man uzdeva, es parasti atbildēju nē, taču, izrādās, tas nav tiesa. Turpmāk būs jāteic jā,» saglabājot intrigu, saka M.Kaupere. Viņa spriež, ka par Ģ.Eliasa raibo dzīvi, daudzajām mīlestībām un kaislībām var rakstīt romānu vai uzņemt filmu. «Iznāktu īsts bestsellers,» ar iedvesmu stāsta M.Kaupere, atklājot, ka viņš mīlējis sievietes, sievietes mīlējušas viņu, bet gadījumos, kad bijis jāizvēlas – sieviete vai māksla, priekšroka vienmēr dota mākslai.
Ar torni dzīvo jau 35 gadus
Gandrīz pabeigta arī teju 300 lapaspušu biezā grāmata ar 200 attēliem par Svētās Trīsvienības baznīcas torni, kuras autors ir mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis. Viņš ar torni dzīvi saistījis jau 35 gadus. Tieši pirms tik gadiem viņš sāka interesēties par šo neparasto kultūras fenomenu, bet jau piecus gadus savāktos materiālus apkopo grāmatā. «Kaut pats esmu rīdzinieks, mani kā mākslas zinātnieku piesaistīja šī pirmā luterāņu mūra baznīca Eiropā un pirmā mūra sakrālceltne, kas kalpoja par jelgavnieku tikšanās un kultūras telpu. Vieta, ar kuru jelgavnieki var patiesi lepoties,» tā O.Spārītis. Jāteic, ka O.Spārītis grāmatas tapšanā ieguldījis milzīgu darbu. Runājot par materiāliem, viņš stāsta, ka niecīga daļa – fakti par to, kas cēlis, kas ziedojis tās celšanai, kas te apbedīti un par mācītājiem – iegūta tepat no Latvijas valsts Vēstures arhīva, taču daudz laika, pētot torņa vēsturi, pagājis Vācijā, kuras bibliotēkas un arhīvi glabā ļoti vērtīgus faktus par Trīsvienības baznīcu. «Baltijas vācieši pirms Otrā pasaules kara bija daudz fotografējuši, kā baznīca izskatās, nemaz nenojaušot, ka no torņa pēc kara pāri paliks tiks maz,» tā O.Spārītis, uzsverot, ka tā ir liela bagātība, no kuras var noskaidrot daudz.
«Te bija milzīga bagātība»
Uz jautājumu par to, kāpēc vēstures grāmatas šodien «nāk» tik gausi, kaut arī vēsturisku vērtību arī mūsu pilsētā ir ļoti daudz, O.Spārītis atzīst, ka viens no iemesliem ir tas, ka valstī pētniekiem traucē nesamērīgi augstās cenas par arhīvu dokumentu un foto materiālu kopijām. « Pie mums ierēdņi nevēlas domāt, kam tev tas materiāls vajadzīgs – komercdarbībai vai pētniecībai, tālab bieži darbi apstājas,» tā O.Spārītis.
Vācijā, kur viņš ieguvis ļoti daudz fotogrāfiju par Svētās Trīsvienības baznīcu, ir pavisam citādāk. «Latvijā no Pieminekļu Valdes foto arhīva par dažiem desmitiem materiālu samaksāju 1000 latus, labi, ka Kurzemes bruņniecības fonds palīdzēja ar finansēm. Vācijā par līdzīgu materiālu kopijām augstākā cena ir pieci eiro, bet man ar atlaidi izdevās iegūt ap 100 attēlu par divi eiro gabalā,» tā O.Spārītis.
Pārspriežot grāmatas saturu, vēsturnieks atzīst, ka parasti cilvēkiem vairāk interesē fotogrāfijas. Līdz šim noteikti daudzi šur tur ir redzējuši, kā Svētās Trīsvienības baznīca izskatījusies pirms kara, pēc kara, no ārpuses, bet tikai retais ir redzējis, kā izskatījās telpas pirms lielajiem postījumiem. To tagad būs iespēja redzēt grāmatā, kurā iekļauti ap 200 fotoattēlu. «Te bija milzīga bagātība – sudrablietas, smalki kokgriezumi, gleznas, mākslas priekšmeti. Jelgavā tolaik dzīvoja turīgi baltvācieši, kas spēja nodrošināt baznīcai greznu iekārtu,» stāsta O.Spārītis. Viņš ir priecīgs par to, ka, grāmatas tapšanas laikā, ir izdevies atgūt vienu no vērtībām, kas pieder mums – 17. gadsimtā darināto lasāmpulti, ko šobrīd iespēja apskatīt lielajā muzejā.
Kā vēl viens pasaules brīnums
Vērtīgi noteikti būšot attēlos redzēt krēslu kolekciju. «Baznīcā bagātākajiem cilvēkiem bija iespēja uzbūvēt savas ložas. Notika sacensība, kuram būs greznākā un labākā loža, izsmalcinātākie krēsli, sofas. Muižnieki mēbeles pasūtīja no ārzemēm, citi lika Jelgavas meistariem izgatavot stila mēbeles. To ir vērts redzēt,» tā vēsturnieks. Tiesa, 19. gadsimta vidū cilvēkiem radusies pārliecība, ka tomēr vajag gaišu baznīcu un ložas traucē, tāpēc nolemts par to nojaukšanu.
Otrajā pasaules karā tornis tika nodedzināts, līdz ar to pāri palikusi vien torņa daļa. «Grandioza celtne, ja stāvētu nesagrauta. Pēc apjoma tā noteikti būtu nākamā aiz Doma un Pētera baznīcas,» tā vēsturnieks, mudinot: ja kāds grib iztēloties, kāda šī baznīca izskatījās no iekšpuses, lai aiziet uz Rīgas Svētā Jāņa baznīcu un nostājas ar skatu uz altāri – šīs baznīcas jaunā daļa ir Svētās Trīsvienības baznīcas dvīņumāsa. Tiesa, mazākos izmēros.
«Priecājos, ka tornis arī šodien dzīvo un kalpo par sabiedrisku un kulturālu iestādi. Šī baznīca bija renesanses laika Eiropas mēroga kultūras piemineklis. Ja būtu «dzīva», piesaistītu daudzus pasaules pētniekus. Gluži kā vēl viens pasaules brīnums,» spriež O.Spārītis.
Foto: Ivars Veiliņš
19.6 °C,
1.7 m/s,
74.8 % 
19.6 °C,
1.7 m/s,
74.8 %