«Atceros, ka man papus spēlēja teātri un godāja Ādolfu Alunānu. Pats neesmu mākslinieks – zīmēt neprotu, mazliet uzdziedu gan un savulaik esmu arī dejojis, taču nemūžam neiedomājos, ka man būs sava izstāde. Kur nu vēl Ādolfa Alunāna mājā. Bet ir. Kas nu manā kambarī bija, to jums rādu. Ņemiet par labu. Galvenais, tas ir kaut kas atšķirīgs,» saka Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvaldes vadītājs Juris Vidžis. Šodien Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā atklāta viņa podu kolekcijas izstāde ar vairāk nekā 100 eksponātiem. To var aplūkot līdz 17. jūnijam.
Ritma Gaidamoviča
J.Vidža kolekcijā šobrīd ir vairāk nekā 100 dažādu izmēru, krāsu un materiālu podi – suvenīri, kurus viņš sācis krāt 2000. gadā. «No sākuma tas bija tā nenopietni – ja nu gadījās kaut kur ieraudzīt, tad paņēmu. Bet, kad jau bija desmit, divdesmit podi, radās azarts, un sapratu: jāsāk meklēt! Turklāt tas ir kaut kas tāds, ko citi nekolekcionē, un mazliet saistīts arī ar manu ikdienas darbu. Vienkārši interesanti,» atzīst J.Vidžis.
Viens no pirmajiem podiem viņa kolekcijā ir suvenīrs poda formā ar JNĪP logo jeb antistresa mīkstā rotaļlieta, ko gadsimtu mijā uzņēmums dāvināja saviem darbiniekiem. «Ilgi domājām, kādu savdabīgu suvenīru izveidot, līdz nonācām pie antistresa rotaļlietas un izveidojām to poda formā,» stāsta J.Vidžis. Bet senākais pods viņa kolekcijā ir dēla gumijas rotaļlieta – uz poda sēdošs vilks. Šim podam ir kādi 26 gadi, ja ne vairāk.
No Kanādas – lūpu pomāde podā
Katram podam ir savs stāsts – kā tas papildinājis kolekciju, no kurienes nācis, kur pirkts. Piemēram, viens no kolekcijas jaunākajiem un reizē tālākajiem podiem nesen atvests no Šrilankas. Tas ir termometrs poda formā ar trauciņu, kuru viņam dāvanā atveduši kolēģi. Unikālākais šajā kolekcijā ir stikla pods, ko Maskavā J.Vidžim kāds stiklinieks izpūtis. Bet par oriģinālāko un reizē mīļāko noteikti varot saukt mammas tamborēto podu rozā krāsā. Kāds keramikas pods iegādāts tepat no Jelgavas keramiķa, divi podi – kanniņas kolekcijā ir no Šerloka Holmsa muzeja Londonā, kāds metāla pods atvests no Prāgas, kokgriezums poda formā – no Ukrainas, cits keramikas pods – no Īrijas, uz kura ir šai valstij raksturīgā simbolika, vēl cits no Nīderlandes. Liela daļa podu ir kā suvenīrfigūriņas, uz kurām sēž dažādi tēli, bet ir arī praktiskāki – pelnu trauki, krājkasītes, šķiltavas, kuras pat izdveš skaņas. Piemēram, ieliec monētiņu, norauj ūdeni, un monētiņa ar skaņu pazūd. Dažkārt arī draugi piegājuši dāvanām radoši, proti, nav dāvinājuši vienkārši dzērienu, bet gan dāvanu izrotājuši ar papīra podu. Ir arī reklāma poda formā un kāds tīrīšanas līdzeklis, kas ieliets traukā poda formā. Savukārt no Kanādas viņa kolekciju papildinājusi lūpu pomāde maza poda formas trauciņā.
Kolekcijā ir ne tikai podi, bet arī vairākas sirsniņmājiņas. Arī 55 gadu jubilejā J.Vidžis saņēmis dāvanā suvenīru – podu, uz kura ir gravējums ar visu gada skaitli.
Atrast šādus suvenīrus nav viegli
Galvenokārt podi J.Vidža kolekcijā ir paša meklēti un pirkti, tikai kādi 15 draugu, kolēģu un paziņu dāvināti. Viņš atzīst, ka ikreiz, aizbraucot ceļojumā, ir vēl papildu uzdevums – sameklēt podu, taču atrast šādu suvenīru neesot viegli. «Parasti lūkojos pēc tādiem dažādos joku veikalos, antikvariātos, bet trešā vieta – intīmpreču veikali. Protams, cilvēkiem šajā brīdī domas raisās, ko gan es tur daru, kāpēc tādus veikalus apmeklēju. Taču es tikai podus meklēju! Galvenais ir ieraudzīt, un tas patiešām nav viegli. Nevari ieiet suvenīru veikalā un tā vienkārši nopirkt. Berlīnē man izdevās vienu podu, uz kura sēž ķiņķēziņš, atrast avīžu kioskā. Bet konfekšu trauciņus poda formā pirms vairākiem gadiem tepat «Maximā» varēja nopirkt. Tad man arī draugi nesa, tikai teicu, ka nevajag pilnus,» stāsta J.Vidžis, piebilstot, ka Madridē gan nav izdevies neko atrast. Bet nesen podu puķu poda formā viņš uzgājis kādā Rīgas antikvariātā, tur iegādājies arī citu podu. «Tiesa, ar to bija tā dīvaini – ieraudzīju podu un nopirku. Tikai atbraucot mājās, skatos, ka uz tā sēž nerātna dāma,» tā J.Vidžis. Tiesa, daļa kolekcijas gājusi secen. «Vairāki podi, tos vedot no ārzemēm, ir saplīsuši. Tie gan bija iepakoti, taču tik un tā saplīsa. Mēģināju līmēt, bet nekas nesanāca. Tā arī no Horvātijas vestais tumši zilais pelnu trauks saplīsa. Bēdīgi…» atzīst J.Vidžis.
«Miljonus neatdošu, bet ko dārgāku atļaujos»
Viņš atzīst, ka, iegādājoties katru jaunu podu, šķiet: «O, šis pārspēj visus!» Taču, tiklīdz ieraudzīts nākamais, atkal šāda doma, un tā kolekcija krājas. «Tas ir tāpat kā medniekam. Ja esi medījumu ieguvis, ir patīkami, tāds satraukums un gandarījums. Ja var iegūt patīkamu pārdzīvojumu, tas ir feini. Kur tad var būt vēl labāk?! Aizbrauc darba komandējumā, sakārto darba lietas un brīvajā laikā vēl nopērc podu kolekcijai. Tas ir dubults gandarījums,» tā J.Vidžis. Cenas, par kādām podi iegādāti, J.Vidžis gan nenosauc, vien nosaka: «Miljonus jau neatdotu, taču tagad, kad kolekcija jau sasniedz teju skaitu 90, azarts ir liels. Tas ir tāds kolekcionāra sindroms – zobus sakodis, bet ko dārgāku tomēr atļaujos, jo zinu, ka par to būs prieks un tas tiešām sagādā patīkamas emocijas, ļauj atiet no ikdienas stresa.» J.Vidžis atzīst – kamēr bijuši 50 podi, rūpīgi tos skaitījis, taču vēlāk vairs nē. Vienīgi, gatavojoties izstādei tie precīzi saskaitīti.
Foto: Ivars Veiliņš