23.7 °C, 1.5 m/s, 82.2 %

Kultūra

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsKultūraKā jelgavniece ķīniešiem latviešu valodu māca
Kā jelgavniece ķīniešiem latviešu valodu māca
18/03/2012

«Nepieņemamākais – ķīniešiem nav tāda jēdziena kā «privātā telpa». Viņi var skriet tev virsū, neatvainojoties par to. Viņi var apsēsties blakus kafejnīcā tikai tāpēc, ka esi citādāka izskata un runā svešā valodā, lai gan visi pārējie galdiņi ir brīvi. Viņi var vienkārši skatīties virsū un pat aiztikt matus vai slepeni tevi fotografēt ar mobilo telefonu. Ir grūti starp Ķīnas 1,3 miljardiem iedzīvotāju atrast savu privāto teritoriju,» saka jelgavniece Zane Āboltiņa, kura šobrīd ir vieslektore Ķīnā, Pekinas Svešvalodu universitātē, un studentiem māca latviešu valodu.

Ritma Gaidamoviča

«Nepieņemamākais – ķīniešiem nav tāda jēdziena kā «privātā
telpa». Viņi var skriet tev virsū, neatvainojoties par to. Viņi var
apsēsties blakus kafejnīcā tikai tāpēc, ka esi citādāka izskata un
runā svešā valodā, lai gan visi pārējie galdiņi ir brīvi. Viņi var
vienkārši skatīties virsū un pat aiztikt matus vai slepeni tevi
fotografēt ar mobilo telefonu. Ir grūti starp Ķīnas 1,3 miljardiem
iedzīvotāju atrast savu privāto teritoriju,» saka jelgavniece Zane
Āboltiņa, kura šobrīd ir vieslektore Ķīnā, Pekinas Svešvalodu
universitātē, un studentiem māca latviešu valodu.

Zane latviešu valodu divpadsmit Ķīnas studentiem māca pirmo studiju
gadu un ir priecīga, ka tā var nest Latvijas vārdu pasaulē un ka
ķīnieši mūsu valodu mācās labprāt. «Kad stāstīju studentiem, cik
Latvijā iedzīvotāju, viņi vēlreiz pārjautāja, vai tiešām tik ir
visā valstī vai tomēr tikai kādā no pilsētām. Pekinā vien ir
septiņi miljoni iedzīvotāju, un studenti uzreiz nevar aptvert, ka
mums visā valstī ir tikai nepilni divi miljoni. Taču tas viņiem
šķiet interesanti un pat aizraujoši, jo, viņuprāt, valoda uzreiz ir
unikālāka, ja tajā runā tik maz cilvēku,» saka Zane. Grūtības
viņiem vien sagādājot izrunāt r burtu. «Lai beidzot to apgūtu,
iemācīju viņiem dziedāt «ai vir vir vir vir bum bum bum trrrrrrrr
rasasā…». Šī dziesma viņiem ir topā, daži pat uzlikuši kā zvana
toni telefonam,» tā jelgavniece. Viņa atzīst – kaut arī jau
iepriekš nācies dzīvot dažādās valstīs ilgāku laiku, Ķīnā
piedzīvotais kultūršoks saglabājies vismaz pirmo mēnesi. Tagad gan
septiņu mēnešu laikā ar dzīvi un sadzīvi Pekinā ir saradusi un
mācās arī ķīniešu valodu, jo bez tās tur dzīvot ir grūti.

«To valodu es nezinu, viņa nav no Amerikas»
Jelgavniece stāsta, ka ikdienā nereti sanāk komiskas situācijas
tikai tāpēc vien, ka viņai ir citādāka ādas krāsa. Piemēram, savā
pirmajā ekskursijā uz Debesu templi, kas atrodas Pekinas dienvidos,
viņa kļūdas pēc tika noturēta par modeli no ASV. «Kaut arī
pārpratumu centos apkārtējiem izskaidrot, viņi izlikās nesaprotam –
ķīnieši kā traki skrēja man klāt, lai tikai varētu
nofotografēties,» smaidot stāsta Zane, piebilstot, ka ļoti bieži
satiktie cilvēki domā, ka viņa ir no Amerikas, jo ķīniešu izpratnē
rietumnieki var būt tikai no trim valstīm – Kanādas, Austrālijas un
Amerikas. Interesants atgadījums piedzīvots arī metro. «Metro
pretim sēdošie ķīnieši, rādot ar pirkstiem, aktīvi apsprieda, kas
es esmu, no kurienes. Izlikos, ka uz mani tas neattiecas un
mobilajā telefonā sāku rakstīt īsziņu saviem latviešu draugiem. Tā
vietā, lai liktos mierā, kāds no viņiem pienāca man klāt,
ieskatījās telefonā un mēģināja izlasīt, kas tur rakstīts. Pēc tam
aizgāja atpakaļ pie savas kompānijas un teica: «Nē, to valodu es
nezinu, viņa nav no Amerikas!»,» atceras Zane.

«Taksometrs pabrauc garām, jo esmu
rietumniece»

Sākumā komisko situāciju cēlonis bijusi valoda. Piemēram, ar
taksometra šoferi vari runāt gan angliski, gan latviski, rezultāts
vienāds – viņš zina tikai ķīniešu valodu. «Lai cik tas dīvaini
būtu, taču, ja ķīnietis domā, ka nemācēs ar tevi sazināties, tad
viņa attieksme var būt neizprotama, piemēram, viņš var nenākt pie
tevis klāt. Ir bijuši vairāki gadījumi, kad taksometrs pabrauc
garām, jo esmu rietumniece, taču apstājas desmit metrus tālāk, kur
tajā iekāpj ķīniete,» stāsta Zane. Arī ierastajās ķīniešu ēstuvēs
esot «nerakstītie likumi» – ja tu pirms tam neesi tur bijis un tos
nezini, vari palikt bez maltītes. «Ja gribi paēst, ķīniešu valoda
kaut nedaudz ir jāiemācās – lai varētu pasūtīt ēdienu, pajautāt
rēķinu vai vienkārši pievērst viesmīļa uzmanību. Nu jau jūtu
lielāku respektu – viņi mani ir ievērojuši, galvenās frāzes viņu
valodā arī māku,» stāsta Zane.

25 grami labas tējas maksā 10 latus
Runājot par ēdieniem, jelgavniece atzīst, ka viņai ļoti garšo
ķīniešu ēdieni. Protams, tie neesot salīdzināmi ar tiem, ko var
nopirkt Latvijā ar uzrakstu «Ķīnas virtuve». «Interesanti, ka viņu
virtuvē nav desertu. Ne kūciņu, ne krēmu ar ķīseļiem, kā esam
pieraduši Latvijā. Viņi tā vietā ēd augļus, uz ielas nopirktas
cukura ledenes vai mazos tomātiņus. Kafiju, kapučino un kūciņas
iespējams iegādāties tikai tā saucamajās rietumnieku kafejnīcās,
kur arī ir «attiecīgas» cenas. Arī tēja Ķīnā ir dārga. Piemēram, 25
grami labas tējas maksā 10 latus,» tā Zane. Bet pārējai pārtikai
cenas esot līdzīgas kā Latvijā. Piemēram, Zanes iemīļotās kukurūzas
maizes kukulītis maksā 50 santīmus. «Taču te ir lētāk paēst ārpus
mājas. Ķīniešu ēdieni ir lēti, porcijas – lielas,» stāsta Zane.
Skaidrs arī tas, ka mutvārdu informācijai Ķīnā var uzticēties tieši
tikpat, cik piena produktiem, kas tiek pārdoti uz ielas – riskē
pats. «To izjutu, dodoties uz Ķīnas mūri. Vietējiem prasīju ceļu,
taču īstajā vietā nonācu tikai pēc vairāku norādīto autobusu
pieturu apgaitas,» stāsta jelgavniece.

«Es runāju ķīniski un mazliet latviski…»
Protams, esot tur, Zane neaizmirst par Latviju, Jelgavu. Viņa par
to stāsta saviem studentiem un kolēģiem. Ķīnieti, protams, nevar
pārsteigt ar kaut ko senu, lielu, varenu, jo tas viss viņiem ir
pašiem – viņi to ļoti labi apzinās. «Tāpēc es tai lietai pieeju no
otras puses, stāstot: ja jums ir valsts ar 1,3 miljardiem
iedzīvotāju, mums ir ar apmēram diviem miljoniem; ja jums
augstākais kalns pārsniedz astoņus kilometrus, tad mūsu Gaiziņš ir
nedaudz virs 300 metriem… Tas viņiem šķiet interesanti,» skaidro
Zane, piebilstot, ka rādījusi gan Latvijas foto, gan video par
latviešu tautas deju, kas pašai tuva. Lai Zanei vieglāk būtu
atcerēties, bet studentiem – interesantāk, Zane viņiem izdomājusi
latviešu vārdus, piemēram, Baiba, Edgars… «Iedomājieties – iznāk
meitene kā no labākajām ķīniešu filmām, mazliet bikla, pieticīga,
bet ļoti apķērīga un ar ļoti siltu smaidu skaidrā latviešu valodā
stāsta par sevi: «Labdien, mani sauc Baiba, es esmu no Ķīnas. Es
runāju ķīniski un mazliet latviski…»,» priecājas Zane. Pavasara
brīvdienu laikā viņa viesojās Jelgavā un nu uz Ķīnu paņēmusi līdzi
mūsu kalendāru. «Ja jau viņiem ir latviešu vārdi, tad arī
vārdadienas jāsvin! Tad nu kalendārā katrs uzzināja, kad vēl uz
savu veselību uzsaukt tostu,» tā Zane.

Foto: no Z.Āboltiņas personīgā arhīva