«Nepieņemamākais – ķīniešiem nav tāda jēdziena kā «privātā telpa». Viņi var skriet tev virsū, neatvainojoties par to. Viņi var apsēsties blakus kafejnīcā tikai tāpēc, ka esi citādāka izskata un runā svešā valodā, lai gan visi pārējie galdiņi ir brīvi. Viņi var vienkārši skatīties virsū un pat aiztikt matus vai slepeni tevi fotografēt ar mobilo telefonu. Ir grūti starp Ķīnas 1,3 miljardiem iedzīvotāju atrast savu privāto teritoriju,» saka jelgavniece Zane Āboltiņa, kura šobrīd ir vieslektore Ķīnā, Pekinas Svešvalodu universitātē, un studentiem māca latviešu valodu.
Ritma Gaidamoviča
Zane latviešu valodu divpadsmit Ķīnas studentiem māca pirmo studiju gadu un ir priecīga, ka tā var nest Latvijas vārdu pasaulē un ka ķīnieši mūsu valodu mācās labprāt. «Kad stāstīju studentiem, cik Latvijā iedzīvotāju, viņi vēlreiz pārjautāja, vai tiešām tik ir visā valstī vai tomēr tikai kādā no pilsētām. Pekinā vien ir septiņi miljoni iedzīvotāju, un studenti uzreiz nevar aptvert, ka mums visā valstī ir tikai nepilni divi miljoni. Taču tas viņiem šķiet interesanti un pat aizraujoši, jo, viņuprāt, valoda uzreiz ir unikālāka, ja tajā runā tik maz cilvēku,» saka Zane. Grūtības viņiem vien sagādājot izrunāt r burtu. «Lai beidzot to apgūtu, iemācīju viņiem dziedāt «ai vir vir vir vir bum bum bum trrrrrrrr rasasā…». Šī dziesma viņiem ir topā, daži pat uzlikuši kā zvana toni telefonam,» tā jelgavniece. Viņa atzīst – kaut arī jau iepriekš nācies dzīvot dažādās valstīs ilgāku laiku, Ķīnā piedzīvotais kultūršoks saglabājies vismaz pirmo mēnesi. Tagad gan septiņu mēnešu laikā ar dzīvi un sadzīvi Pekinā ir saradusi un mācās arī ķīniešu valodu, jo bez tās tur dzīvot ir grūti.
«To valodu es nezinu, viņa nav no Amerikas» Jelgavniece stāsta, ka ikdienā nereti sanāk komiskas situācijas tikai tāpēc vien, ka viņai ir citādāka ādas krāsa. Piemēram, savā pirmajā ekskursijā uz Debesu templi, kas atrodas Pekinas dienvidos, viņa kļūdas pēc tika noturēta par modeli no ASV. «Kaut arī pārpratumu centos apkārtējiem izskaidrot, viņi izlikās nesaprotam – ķīnieši kā traki skrēja man klāt, lai tikai varētu nofotografēties,» smaidot stāsta Zane, piebilstot, ka ļoti bieži satiktie cilvēki domā, ka viņa ir no Amerikas, jo ķīniešu izpratnē rietumnieki var būt tikai no trim valstīm – Kanādas, Austrālijas un Amerikas. Interesants atgadījums piedzīvots arī metro. «Metro pretim sēdošie ķīnieši, rādot ar pirkstiem, aktīvi apsprieda, kas es esmu, no kurienes. Izlikos, ka uz mani tas neattiecas un mobilajā telefonā sāku rakstīt īsziņu saviem latviešu draugiem. Tā vietā, lai liktos mierā, kāds no viņiem pienāca man klāt, ieskatījās telefonā un mēģināja izlasīt, kas tur rakstīts. Pēc tam aizgāja atpakaļ pie savas kompānijas un teica: «Nē, to valodu es nezinu, viņa nav no Amerikas!»,» atceras Zane.
«Taksometrs pabrauc garām, jo esmu rietumniece» Sākumā komisko situāciju cēlonis bijusi valoda. Piemēram, ar taksometra šoferi vari runāt gan angliski, gan latviski, rezultāts vienāds – viņš zina tikai ķīniešu valodu. «Lai cik tas dīvaini būtu, taču, ja ķīnietis domā, ka nemācēs ar tevi sazināties, tad viņa attieksme var būt neizprotama, piemēram, viņš var nenākt pie tevis klāt. Ir bijuši vairāki gadījumi, kad taksometrs pabrauc garām, jo esmu rietumniece, taču apstājas desmit metrus tālāk, kur tajā iekāpj ķīniete,» stāsta Zane. Arī ierastajās ķīniešu ēstuvēs esot «nerakstītie likumi» – ja tu pirms tam neesi tur bijis un tos nezini, vari palikt bez maltītes. «Ja gribi paēst, ķīniešu valoda kaut nedaudz ir jāiemācās – lai varētu pasūtīt ēdienu, pajautāt rēķinu vai vienkārši pievērst viesmīļa uzmanību. Nu jau jūtu lielāku respektu – viņi mani ir ievērojuši, galvenās frāzes viņu valodā arī māku,» stāsta Zane.
25 grami labas tējas maksā 10 latus Runājot par ēdieniem, jelgavniece atzīst, ka viņai ļoti garšo ķīniešu ēdieni. Protams, tie neesot salīdzināmi ar tiem, ko var nopirkt Latvijā ar uzrakstu «Ķīnas virtuve». «Interesanti, ka viņu virtuvē nav desertu. Ne kūciņu, ne krēmu ar ķīseļiem, kā esam pieraduši Latvijā. Viņi tā vietā ēd augļus, uz ielas nopirktas cukura ledenes vai mazos tomātiņus. Kafiju, kapučino un kūciņas iespējams iegādāties tikai tā saucamajās rietumnieku kafejnīcās, kur arī ir «attiecīgas» cenas. Arī tēja Ķīnā ir dārga. Piemēram, 25 grami labas tējas maksā 10 latus,» tā Zane. Bet pārējai pārtikai cenas esot līdzīgas kā Latvijā. Piemēram, Zanes iemīļotās kukurūzas maizes kukulītis maksā 50 santīmus. «Taču te ir lētāk paēst ārpus mājas. Ķīniešu ēdieni ir lēti, porcijas – lielas,» stāsta Zane. Skaidrs arī tas, ka mutvārdu informācijai Ķīnā var uzticēties tieši tikpat, cik piena produktiem, kas tiek pārdoti uz ielas – riskē pats. «To izjutu, dodoties uz Ķīnas mūri. Vietējiem prasīju ceļu, taču īstajā vietā nonācu tikai pēc vairāku norādīto autobusu pieturu apgaitas,» stāsta jelgavniece.
«Es runāju ķīniski un mazliet latviski…» Protams, esot tur, Zane neaizmirst par Latviju, Jelgavu. Viņa par to stāsta saviem studentiem un kolēģiem. Ķīnieti, protams, nevar pārsteigt ar kaut ko senu, lielu, varenu, jo tas viss viņiem ir pašiem – viņi to ļoti labi apzinās. «Tāpēc es tai lietai pieeju no otras puses, stāstot: ja jums ir valsts ar 1,3 miljardiem iedzīvotāju, mums ir ar apmēram diviem miljoniem; ja jums augstākais kalns pārsniedz astoņus kilometrus, tad mūsu Gaiziņš ir nedaudz virs 300 metriem… Tas viņiem šķiet interesanti,» skaidro Zane, piebilstot, ka rādījusi gan Latvijas foto, gan video par latviešu tautas deju, kas pašai tuva. Lai Zanei vieglāk būtu atcerēties, bet studentiem – interesantāk, Zane viņiem izdomājusi latviešu vārdus, piemēram, Baiba, Edgars… «Iedomājieties – iznāk meitene kā no labākajām ķīniešu filmām, mazliet bikla, pieticīga, bet ļoti apķērīga un ar ļoti siltu smaidu skaidrā latviešu valodā stāsta par sevi: «Labdien, mani sauc Baiba, es esmu no Ķīnas. Es runāju ķīniski un mazliet latviski…»,» priecājas Zane. Pavasara brīvdienu laikā viņa viesojās Jelgavā un nu uz Ķīnu paņēmusi līdzi mūsu kalendāru. «Ja jau viņiem ir latviešu vārdi, tad arī vārdadienas jāsvin! Tad nu kalendārā katrs uzzināja, kad vēl uz savu veselību uzsaukt tostu,» tā Zane.
Foto: no Z.Āboltiņas personīgā arhīva