«Pirms astoņiem gadiem Sašu uz centru veda vecāki, jo viņam vienam bija bail no mājas iziet. Viņš baidījās no visa, nemācēja ne vārdiņa latviski pateikt, kur nu vēl rakstīt un lasīt. Šodien droši varam viņu vienu aizsūtīt uz veikalu, zinām, ka atnesīs nepieciešamo, viņš runā, lasa, raksta latviski. Šodien viņš ir tas, kurš iedrošina un uz otru centru aizved radinieku Maksimu,» Sašas stāstu atklāj dienas centra «Integra» sociālā aprūpētāja Ilga Feldmane.
Ritma Gaidamoviča
Līdzīgu stāstu varētu izstāstīt par katru no 17 jauniešiem, kuri teju katru dienu mēro ceļu uz dienas centru «Integra», kas atrodas ēkā Pulkveža O.Kalpaka ielā 9. To apmeklē personas ar pirmās vai otrās grupas invaliditāti, kuras sasniegušas 16 gadu vecumu un nav nodarbinātas. Daļa klientu ir beiguši deviņas klases speciālajā skolā, bet tālākai formālās izglītības apguvei nav piemēroti. Tāpēc nereti centrs ir glābiņš, lai neaizmirstu rakstīt, lasīt, iemācītos ko jaunu, interesanti pavadītu laiku un atvieglotu vecāku ikdienu, lai viņi varētu darīt citus darbus un strādāt. Vecākiem šis ir atspaids, jo zina, ka no pulksten 9 līdz 18 viņu bērni ir pieskatīti un drošībā, tāpēc var mierīgi darīt savas lietas. «Vecāki, kuriem ir bērni ar invaliditāti, saprot, ka ir labi mājās, taču jāmeklē citas vietas saskarsmei. Tas jau ir labs rādītājs, ja atkāpjas no saviem ieradumiem. Lai gan ir ģimenes, kuras saka: «Nāksim!», daudzas baidās izmainīt savu dienas ritmu, un bērni paliek mājās, līdz ar to viņi ir zaudētāji,» tā I.Feldmane. Darbinieki atzīst, ka klienti uz centru nāk kā uz darbu, bet darbu kavēt taču nedrīkst! «Laumiņa pie mums ir jau astoto gadu. Lej asaras, ja saslimst un nevar nākt uz centru. Tad šķiet, ka viņai visa dzīve apstājas. Vecāki mums lūdz, lai pārliecinām palikt mājās, un tikai ar ilgu pierunāšanu tas izdodas,» tā I.Feldmane. Pati Laumiņa stāsta, ka viņai šeit ļoti patīk. Jo īpaši rakstīšana, tiesa, tas pēc garastāvokļa, jo ir dienas, kad pildspalvas pa gaisu vien iet. «Vēl man patīk veidot kartītes un braukt ekskursijās,» tā Laumiņa.
Centrs ir tā vieta, kur liela daļa iemācās pat viselementārākās lietas, piemēram, griezt ar šķērēm, uzsmērēt maizīti, pagatavot tēju. «Ir vairāki jaunieši, kuri pirms tam pat šķīvi nemācēja nomazgāt. Vienkārši vecāki uzskata, ka viņi ir nevarīgi, un labāk šīs lietas izdara paši, aprūpējot bērnu. Taču te mēs iemācām to darīt. Tiesa, mūsu kreņķis gan ir tas, ka vecāki vēlāk mājās neļauj šīs darbības atkārtot, jo baidās. Piemēram, mēs pajautājam, vai traukus mājās mazgājis, bet izrādās, ka to izdarījuši vecāki vai trauku mazgājamā mašīna. Tāpēc daudz runājam arī ar vecākiem, jo patiesībā jau jauniešiem ir vēlēšanās, tikai tas noteikti nebūs tik ātri, ir vajadzīga pacietība,» atzīst sociālā aprūpētāja Inese Mušķe. «Aija šeit iemācījās rīkoties ar mobilo telefonu, kas bija viņas sapnis. Tagad katru rītu mums piezvana un pasaka, cikos viņa būs,» tā klientu pavadone un aprūpētāja Vera Kiseļeva. Viņa ir tas cilvēks, kurš klientus arī pavada pie friziera, ārsta, uz veikalu. «Ar Veras palīdzību Inita mums izaugusi par «profesoru». Viņa iemācījusies rīkoties ar naudu, nomaksāt rēķinus. Vera viņai uzticas, iedod naudu, lai nomaksā rēķinus, un viņa to izdara,» tā I.Feldmane.
Centru «Integra» nereti pilsētā atpazīst pēc klientu rokdarbiem. Proti, viņi visa gada garumā ik dienu veido dažādus rokdarbus, ko pārdod Ziemassvētku un labdarības tirdziņos. Iegūtie līdzekļi tiek izlietoti jaunu materiālu iegādei nodarbībām un kultūras pasākumiem. Tieši šobrīd centrā norit pēdējie darbi, gatavojoties tirdziņiem. Viņi veido piespraudītes, piekariņus, šuj sedziņas, līmē kartītes. Darbinieki atzīst, ka katram centra apmeklētājam ļauts izvēlēties, ko un kad darīt. Tāpēc viens šuj, cits trenējas rakstīšanā, cits lasa. «Svarīgākais, lai viņi nesēž mājās, kur apkārt tikai vecāki, kuri jau noguruši no bērna aprūpēšanas. Te viņi ir cilvēkos, iemācās komunicēt un nejūtas atstumti,» atzīst darbinieces. Ingai ļoti labi padodas rokdarbi. «Viņai ir zelta rokas. Tikai vienu reizīti parādi, un aiziet. Tieši ar pērļotajiem darbiņiem viņai izdodas pat kaut ko nopelnīt. Tiesa, šobrīd ir mazliet švakāka peļņa, jo ar kaut ko līdzīgu nodarbojas teju katrs trešais, tāpēc konkurence liela,» piebilst darbinieces.
Pirms šie jaunieši sāka apmeklēt centru, daudzi no viņiem pilsētā apmulsa, daudzi nekad nebija apmeklējuši koncertu vai teātri, muzeju. «Sākumā viņiem pat bija bail no policista, kurš sēž lejā un pajautā: «Uz kurieni jūs?» Tagad viņi māk izstāstīt, paši dodas uz koncertiem, izrādēm. Katru nedēļu cenšamies pārrunāt, kādi pasākumi gaidāmi brīvdienās, saku, lai noteikti apmeklē, un, ja tie ir par brīvu vai simbolisku maksu, viņi ar prieku iet. Taču līdz tam vecāki viņus uz pasākumiem neveda, jo bērni atšķiras no pārējiem. Saprotams, ka vecāki no šīm ikdienas rūpēm ir arī piekusuši, tāpēc papildu nodarbes plānot ir grūti,» spriež I.Feldmane. Tieši ar centra starpniecību klienti pirmo reizi pabijuši, piemēram, Zooloģiskajā dārzā, Rīgas cirkā, pirms dažām nedēļām bija ekskursijā uz Saldu. «Man ļoti patika. Mēs saēdāmies tik daudz konfekšu! Man patīk centrā, patīk dziedāt, šūt. Galvenais, ka nav jādzīvo mājās. Te man ir draugi,» tā viena no nesenākajām klientēm Nadīne.
Dienas centrs «Atbalsts» Stacijas ielā 13 par otrajām mājām ikdienā kļuvis vidēji 20 pilsētniekiem ar psihiskās veselības traucējumiem. Te viņi satiekas ar citiem un lietderīgi pavada brīvo laiku, kā arī iemācās daudz jauna un jūtas noderīgi. Paši klienti un arī darbinieki atzīst – šī ir vieta, kur var būt droši, ka netiks atraidīti.
Lielākā daļa klientu agrāk ir strādājuši algotu darbu, bet saslimstot zaudējuši gan darbu, gan savu sociālo stāvokli. Viņi ilgstoši uzturējušies psihiatriskajā slimnīcā, zaudējuši ikdienas iemaņas un ir atkarīgi no zāļu terapijas. Bieži pēc ārstēšanās viņi ir iesprostoti mājās, četrās sienās. Daļa, lai izvairītos no tā, izvēlas doties uz dienas centru, kur ir iespēja iemācīties ko jaunu, tikties ar līdzīgajiem un interesanti pavadīt laiku. Kaut arī centrs par apmeklētāju trūkumu nesūdzas, speciālisti apzinās, ka daudzi ar līdzīgām diagnozēm vēl neuzdrošinās atnākt, jo ir bail, ka viņus šeit nesapratīs. «Taču no tā nav jābīstas. Šeit līdztekus saturīgām brīvā laika pavadīšanas iespējām var saņemt psihologa, sociālā darbinieka konsultācijas, piedalīties dažādās nodarbībās, strādāt ar datoru, tikties ar līdzīgiem cilvēkiem, justies noderīgiem, jo mēs ļaujam darīt dažādus darbus,» tā dienas centru vadītājs Gints Taube. Taču katram apmeklētājam jārēķinās ar to, ka, uzturoties dienas centros, ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi. Piemēram, dežūras virtuvē, uzklājot galdu vai uzvārot tēju, kakao, kā arī telpu uzkopšana. Tādējādi tiek mācītas noderīgas lietas patstāvīgajai dzīvei. «Te ir tā vieta, kur cilvēki ar psihiskās veselības traucējumiem kļūst drošāki, patstāvīgāki, te tiek attīstītas viņu sociālās spējas, klients iemācās rīkoties pats, un tas ceļ pašapziņu, jo, darot dažādus darbiņus, saprot, ka viņš to visu var izdarīt, ir kādam vajadzīgs. Jā, varbūt tas prasa ilgāku laiku, taču viņš var, un tas ir galvenais,» atzīst centra sociālā darbiniece Anita Rozīte. Dienas centru vadītājs G.Taube spriež, ka katra šāda izdošanās ir klienta veiksme. «Kaut vai iemācīties rīkoties ar bankomātu, saprast, kā jārīkojas katrā iestādē, jo viņiem šķiet, ka visur tiks apmānīti, par viņiem smiesies. Taču, pateicoties darbiniekiem, viņi paši patstāvīgi jau var aiziet uz poliklīniku, pie friziera, apmeklēt nodarbinātības dienestu. Žēl, bet ir vietas, kur mūsu klientus gaida nelabprāt, taču mēs audzinām sabiedrību, un salīdzinājumā ar pirmajiem gadiem situācija ir uzlabojusies,» tā G.Taube.
Piemēram, viena meitene ar dziļu depresiju, apmeklējot centru un saņemot rehabilitācijas pakalpojumus, atveseļojās un šobrīd mācās augstskolā. Juris tieši šeit iemācījies strādāt ar datoriem un tagad piestrādā uzņēmumā, labojot datorus. «Katrs šāds stāsts dod gandarījumu,» piebilst A.Rozīte.
Viena no jaunākajām lietām, ar ko centrā nodarbojas un kā cilvēkus iedrošina, ir sava teātra grupa, kas iestudē A.Rozītes veidotās izrādes. Tās tiek rādītas Sociālo lietu pārvaldes darbiniekiem, bērnunamos un sociālās aprūpes centros. Tieši šobrīd centrā tiek iestudēta izrāde «Biļete uz Ziemassvētku koncertu». «Kad sākām, bija grūti motivēt, jo klientiem bija bail. Taču, redzot, kā tas notiek, viņi kļuvuši droši un vairs nebaidās kāpt uz skatuves. Tagad pat plēšas par galvenajām lomām. Piemēram, Sergejs zināja vien pateikt «nezinu, nemāku», bet nu teātrī pat lomu var nospēlēt. Tas ir cēlis viņa pašapziņu,» tā A.Rozīte.
Klienti, taujāti, kas viņus šeit saista, vienbalsīgi saka – te interesantāk paiet diena. Anatolijs ir viens no klientiem, kas ceļu uz centru mēro visilgāk. Viņš ir galvenais dežurants, kurš plāno dežūru grafiku, uzmana, vai viss tiek izdarīts kārtīgi. Viņš te tiek saukts par neformālo līderi. «Es uz šejieni nāku kā uz darbu! Man te patīk, jo nav mājās jāsēž pie televizora, es te daru dažādus darbiņus, spēlēju spēles, satiekos ar cilvēkiem. Tiesa, pie šīs dzīves centrā jāpierod, jo ir savi pienākumi – nevar atnākt un iet prom, kad sagribas, ar citiem nerēķinoties,» stāsta Anatolijs. Dzintra atzīst, ka šī ir iespēja būt cilvēkos. «Mājās sēžot, domāju par visādām sliktām lietām, bet te viss aizmirstas. Vēl man patīk kristīgās un muzikālās nodarbības. Tāpat man prieks, ka mums organizē ekskursijas, citādi es nemaz nezinātu, kur tādi muzeji atrodas,» tā Dzintra, piebilstot, ka nesen apmeklēts Saules muzejs Rīgā.
Brigita centru sākusi apmeklēt tikai martā pēc psihiatra ieteikuma un par to saka lielu paldies dakterim. «Mana mamma bija aktrise Liepājas teātrī, skolas laikā es piedalījos pulciņā. Tagad man atkal ir iespēja spēlēt teātri. Esmu tik laimīga! Esmu mācījusies Kultūras darbinieku tehnikumā, taču diemžēl dzīve mani nelutināja, bet tagad izdevies piepildīt sapni,» stāsta Brigita. Te viņa ieguvusi arī draudzenes. «Līdz tam manas dienas bija vienmuļas – mājas, veikals, retu reizi aizgāju uz koncertu. Nu to daru biežāk,» tā Brigita.
A.Rozīte atklāj, ka klienti šobrīd ir tik motivēti, ka jau paši izsaka vēlmes, ko vēl gribētu darīt. Proti, dažiem puišiem ir vēlme mācīties latviešu valodu, lielai daļai cilvēku ir vēlēšanās apgūt angļu valodu sarunvalodas līmenī, iemācīties rīkoties ar datoru, kaut vai lai rēķinus apmaksātu. Par to tiek domāts nākotnē.
Foto: Ivars Veiliņš
26 °C,
2 m/s,
49.5 % 
26 °C,
2 m/s,
49.5 %