Tepat Jelgavā – Amatu vidusskolā – tērpu stila speciālista diplomu ik gadu saņem ap divdesmit cilvēku, šobrīd šo profesiju apgūst teju 100 audzēkņi, taču, neskatoties uz to, darba sludinājumos bieži parādās «meklējam šuvēju», «meklējam tērpu modelētāju». No šuvējām dzirdēts, ka šo it kā absurdo situāciju rada šūšanas uzņēmumi, kuri pārāk daudz no cilvēka prasa: darbs dienā pat 12 stundas, bet atalgojums – niecīgs. Savukārt šūšanas uzņēmumu vadītāji pārmet, ka cilvēki negrib strādāt, tāpēc arī nevar nopelnīt. Daudzas šuvējas izvēlas strādāt citā nozarē. Tas, protams, ir variants, taču tajā pašā laikā ir arī apņēmīgas šīs profesijas pārstāves, kuras nekurn par neadekvātiem piedāvājumiem darba tirgū, bet izvēlas pašas dibināt savas šūšanas darbnīcas. Viņas pierāda, ka šuvējs Jelgavā var strādāt un arī nopelnīt – vismaz vairāk par to minimālo algu, ko piedāvā šūšanas uzņēmumi. Viņas spriež, ka šuvējām, kas strādā lielās ražotnēs, sūkstās par zemo atalgojumu, trūkst uzņēmības izvēlēties šādu ceļu. Sak’, lai jau par visu atbild kāds cits, es izdarīšu darbiņu un par citām lietām galvu nelauzīšu.
SIA «Dimanta» īpašniece Baiba Dimanta-Rauga savu izvēli par individuālu darbu izdarījusi jau studiju laikā. Iesākumā gan apstākļi spieduši pastrādāt arī pie citiem, taču, pateicoties uzņēmībai, ticībai un idejai, nu jau vairāk nekā 15 gadus viņai ir savs šūšanas salons, kuru pirms pieciem gadiem nodibinājusi kā SIA, lai pati varētu pieņemt darbiniekus un pavērtos plašākas iespējas piedalīties konkursos.
«Esmu no tiem laimīgajiem cilvēkiem, kuriem skolas laikā izdevās iepazīt drēbnieka profesiju no divām pusēm, tāpēc arī nenobijos. Pirmā prakse man bija lielā šūšanas uzņēmumā galvaspilsētā, kur strādāju uz konveijera un šausminājos, ko esmu izvēlējusies. Otrajā gadā jau praktizējos tepat Jelgavā pie šuvējas Daigas, kura veica individuālo darbu. Pie viņas es sapratu, ka var strādāt arī citādāk un šis variants man patīk, tāpēc arī tiecos uz savu darbnīcu,» stāsta B.Dimanta-Rauga. Beigusi skolu, viņa strādājusi kādā šūšanas firmā, taču, apzinoties, ka darbu var organizēt arī pati, pateicoties uzņēmībai un ģimenes atbalstam, viņa nodibināja savu uzņēmumu. «Darbs ir milzīgs, tas tev nav: nostrādā astoņas stundas un ej mājās. Viss ir atkarīgs no pasūtījumiem, jo klients gaida. Tu nevari pateikt, ka šodien darba diena beigusies, ja to kleitu vajag jau rīt,» tā šuvēja. Lai samazinātu izmaksas par telpu īri un sniegtajiem pakalpojumiem, šobrīd pusi telpu viņa izīrē kolēģei. «SIA priekšrocība ir iespēja piedalīties arī iepirkumos par kolektīvu tērpu šūšanu. Ja darba ir daudz, labprāt padalos ar citiem,» atzīst drēbniece. Vienu gan viņa atskārtusi: svarīgi ir strādāt nevis mājās, savā dzīvoklī, bet citur. «Ir tomēr nepieciešamas telpas pilsētā, lai vismaz logā redz tavu reklāmu, jo tad cilvēkiem ir lielāka ticība, ka šeit nav nekāds parastais kantorītis, bet cilvēki pret darbu izturas nopietni,» tā saimniece, piebilstot, ka savu izvēli strādāt individuāli nekad nav nožēlojusi un par darba trūkumu nesūdzas. Galvenais – viss jādara pēc labākās sirdsapziņas, tad arī izdodas.
«Savu šūšanas uzņēmumu izveidoju tikai pirms astoņiem gadiem un šodien tikai varu sev jautāt: kāpēc to neizdarīju agrāk? 20 gadus pēc šuvējas profesijas iegūšanas strādāju pie citiem, taču punktu pielika strīds par algu. Tas bija pēdējais piliens, lai pateiktu: «Man būs savs salons!»,» atzīst šūšanas darbnīcas «Skice» īpašniece Jevgēnija Jankovska.
Šuvēja stāsta, ka visus šos gadus paralēli darbam šuvusi apģērbu sev, ģimenei, arī radiem un tieši tas pēc strīda ar priekšnieci licis aizdomāties. «Ja es māku apģērbt ģimeni, radus, kāpēc gan lai neapģērbtu jelgavniekus? Tā arī pirms astoņiem gadiem sāku,» tā šuvēja. Protams, sākumā tirgu iekarot bijis grūti, taču nu jau izveidojies savs klientu loks un par darba trūkumu nevar sūdzēties. «Jāatzīst, arī es jutu krīzi – cilvēki nāca mazāk, līdz ar to arī mazāka peļņa, visādas domas pa galvu jau maisījās. Pārdomāju, kā pašai ietaupīt, un no tirdzniecības centra «Elvi», kur īrēju telpas par dārgu naudu, pārcēlos uz mājām – iekārtoju darbnīcu privātmājā turpat netālu. Sapratu: ja labi strādā, nav nozīmes, kur tu šuj,» atzīst J.Jankovska. Šuvēja par galveno priekšrocību šobrīd uzskata iespēju regulēt savu darba laiku. «Man nav jābūt katru dienu darbā no pulksten 9 līdz 17, sāku strādāt pulksten 11. Turklāt varu izvēlēties, piemēram, ja šodien man jāaizbrauc uz Rīgu, aizbraucu, bet citu dienu pastrādāju ilgāk. Ar klientiem iespējams sarunāt tikties arī vakarā. Esmu sava laika noteicēja,» tā J.Jankovska. Runājot par to, kāpēc jaunie šuvēji šodien neizvēlas šādu ceļu, viņa spriež, ka jaunajiem ir priekšstats, ka šuvēji strādā tikai uz konveijeriem lielajos šūšanas uzņēmumos. «Viņi to iepazīst prakses laikā un saprot, ka tas nav domāts viņiem, jo tas ir grūts darbs, par kuru saņem kapeikas. Par citu variantu neaizdomājas, tāpēc labākajā gadījumā šuj apģērbu tikai sev un izvēlas strādāt pavisam citā profesijā,» tā J.Jankovska, piebilstot, ka, lai izveidotu savu uzņēmumu, neiztikt bez lielas apņemšanās un atbalsta no ģimenes, jo ne jau viss sākumā iet tik gludi, kā cerēts.
«Strādāt šūšanas nozarē nav viegli, jo tas ir darbietilpīgs process. Pašas spriežam, ka cenai vajadzētu pievienot vēl vienu nulli, lai tiešām novērtētu mūsu ieguldījumu, taču tad nevienam mūsu darbs nebūtu vajadzīgs, jo cilvēkam interesē sava maciņa biezums, nevis tas, cik daudz laika pavadu pie šujmašīnas. Taču es priecājos, ka man ir sava šūšanas darbnīca,» atzīst «Šūšanas darbnīcas» īpašniece Anita Boldiševica.
Par soli izveidot savu šūšanas darbnīcu A.Boldiševica izšķīrās pirms 16 gadiem, kad ieguvusi drēbnieces profesiju un vēl strādājusi šūšanas uzņēmumā. Doma bija klientiem piedāvāt pēc iespējas vairāk šūšanas pakalpojumu veidu. «Gribēju dot lielāku pašas artavu, nevis klausīt citu komandām. Tāpēc izlēmu par labu savai šūšanas darbnīcai. Tikai ejot šādu ceļu, manuprāt, tu vari uzkrāt pieredzi un saukt sevi par šuvēju – tas nav iespējams lielā uzņēmumā, šujot vienādas vīles,» uzskata A.Boldiševica. Jau kopš 1996. gada viņa veiksmīgi strādā «Šūšanas darbnīcā», vēlāk pievienojās kolēģe Ligita Čampere. Viņa nenoliedz, ka savs uzņēmums ir liela atbildība, taču, ejot šādu ceļu, nav jāgaužas par priekšniecību, jāsūdzas par mazo algu, jo te tu pats esi pelnītājs, turklāt individuālais darbs vienmēr tiek novērtēts augstāk. Cik tu nopelnīsi, atkarīgs no paša, no tavas meistarības. «Apzinājos, ka to darīšu sev, tādēļ sev arī varēšu pārmest, ja kas nebūs īsti pareizi, un šī doma par savu šūšanas darbnīcu aizķēra. Arī noteikumus diktēju es. Varu izvēlēties – darīšu šo darbu vai ne, arī cenu varu noteikt individuāli. Uzņēmumā tu esi atkarīgs no vadības, bet te no mana ieguldījuma ir atkarīga mana peļņa,» tā drēbniece. Tiesa, ja šis bizness būtu jāuzsāk šodien, A.Boldiševica padomātu. «Toreiz tas bija daudz vieglāk, jo cilvēki vairāk šuva arī ikdienas apģērbu. Pastāvēja uzskats: ja gribi šiki apģērbties, tērps ir jāšuj. Taču šobrīd apģērba piedāvājuma klāsts veikalos ir ļoti plašs. Cilvēki ir ļoti aizņemti, un, lai netērētu laiku, nākot uz pielaikošanu, labprātāk izvēlas ātrāko variantu – nopirkt veikalā jau gatavu. Šūt vēl nāk balles kleitas, bet lielākoties tiek nesti apģērbi labošanai. Nenoliedzami, cilvēks domā, kā lētāk apģērbties, tāpēc nereti uz labošanu nes lietoto apģērbu veikalos iegādātās drēbes. Pieprasījums vēl ir pēc specifiskiem tērpiem kolektīviem, kurus veikalā 30 nenopirksi,» stāsta drēbniece. Liela nozīme, protams, ir klientiem, kurus šodien grūti piesaistīt, tāpēc lielākoties bizness balstās uz pastāvīgajiem. «Arī mūs ietekmē izbraukšana uz ārzemēm. Daļa klientu ir prom, bet ar jaunu piesaistīšanu ir visai grūti, jo daudzi domā, ka apģērbu uzšūt ir pārāk dārgi. Taču patiesībā nereti uzšūšana ir vienā cenā ar jau kādu gatavu no Polijas ievestu apģērba gabalu. Te gan jāpiebilst, ka mēs nevaram stāvēt uz vietas – lai pie mums atnāktu, ir jādomā, kā klientu piesaistīt. Tieši tāpēc izgatavojam arī rotas un ziedus no materiāla, kurš līdz šim Latvijā nav bijis pazīstams,» tā šuvēja, piebilstot, ka klientu piesaistīšana noteikti ir viens no iemesliem, kas attur veidot savu uzņēmumu, arī uzņēmība un atbildība ir būtiska. «Cilvēki baidās uzņemties atbildību, labāk strādā pie cita un ņaud, ka alga par mazu. Taču pamēģini tiešām sevi pierādīt un strādā individuāli, tad arī tu varēsi nopelnīt vairāk! Jā, tas ir smags un grūts darbs, taču tā vērts,» tā šuvēja. Saimniece gan precīzus skaitļus neatklāj, taču atzīst, ka izdodas nopelnīt, gan lai dzīvotu un samaksātu rēķinus, gan lai papildinātu zināšanas.
«Arī kā individuālā darba veicējs lielu naudu šobrīd nenopelnīsi, taču tas ir mans sirdsdarbs. Negribēju būt šuvēja fabrikā, tāpēc man ir sava darbnīca, kurā pati modelēju, piegriežu un šuju. Daru visu no A līdz Z, par ko arī pati atbildu,» atzīst šūšanas darbnīcas «MN Stils» saimniece ar teju 30 gadu pieredzi šūšanas jomā Marina Leškeviča.
Pirmo darba pieredzi M.Leškevica guvusi Jelgavas pakalpojumu kombinātā, kur no 1982. gada strādājusi par šuvēju, no 1988. gada – par piegriezēju. «Es mērīju, piegriezu, piecas meitenes visu sašuva, tad nāca pie manis uz laikošanu. Strādājām tādā kā brigādē. Taču 90. gadu sākumā kombinātu likvidēja. Ko darīt? Darbs patīk, bet iet uz fabriku vai kooperatīviem negribēju. Nolēmu dibināt savu darbnīcu. Pluss man bija tas, ka savu klientu loku jau biju ieguvusi kombināta laikā. Tiesa, šodien neviens pie durvīm agrā rīta stundā nestāv, lai tikai varētu pasūtīt uzšūt mēteli, kā tas bija toreiz,» stāsta šuvēja. Galvenā vēlme bijusi pašai modelēt un visas uz papīra «uzliktās» idejas īstenot līdz gatavam produktam. «Šodien, manuprāt, būtu grūti sākt no nulles. Galvenais jautājums – klienti, jo paiet vairāki gadi, līdz to loks nostabilizējas. Skaidrs ir tas, ka šajā jomā darbojas tikai reklāma no mutes mutē. Proti, cilvēkam vajag, lai draudzene, paziņa pasaka: «Redz, ko man tur uzšuva!» Ja patīk, viņš ir klāt,» spriež šuvēja, minot, ka, iespējams, tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kas šuvējas attur no domas par savu darbnīcu, jo nevienam jau sarakstu ar klientiem neizsniedz. Jāpiebilst, ka M.Leškevica ir viena no tām šuvējām, kas izveidoja ne tikai savu darbnīcu, bet kādu laiku viņai bija arī savs veikals, kurā varēja iegādāties audumus. Taču krīze darīja savu – nu palikusi tikai šūšanas darbnīca. «Esmu sava laika noteicēja. Man nav jāiet uz šūšanas uzņēmumu, jāsatraucas, vai paspēšu uzšūt dienas normu, jo, ja nepaspēšu, algas nebūs. Tagad apņemos darīt, apzinoties savas spējas. Ja vajag, braucu uz Rīgu pēc audumiem, ja vajag, pastrādāju ilgāk, arī brīvdienās,» tā šuvēja. Tiesa, viņa nenoliedz, ka šobrīd šūšanas nozarē ir grūtāki laiki. Arī viņa jūt, ka cilvēkiem maciņi kļuvuši plānāki, šūšanas pakalpojumiem cenas kritušās, taču nevienu dienu aiz bezdarbības nav jāskatās laukā pa logu. «Vēl pirms trim gadiem mēteli šuvu par 60 latiem, nu par 40 – 45, svārkus iepriekš par 20, tagad 15 latiem. Protams, tas atkarīgs no modeļa. Tas tikai nozīmē – vairāk jāstrādā,» tā šuvēja.
Sagatavoja Ritma Gaidamoviča, foto: Ivars Veiliņš