Arodskolu absolventi uzsver, ka biežākā kļūda, kāpēc jauns cilvēks, un nav būtiski, vai pēc vidusskolas vai amatu skolas, nevar atrast savu vietu, ir nepietiekama vēlēšanās augt un attīstīties. Starta pozīcijas visiem ir vienādas, ja vien jaunietim pašam ir motivācija un mērķis. Kā plusu amatu skolām viņi min iespēju ātrāk nonākt darba tirgū, tajā pašā laikā nezaudējot iespēju turpināt studijas augstskolā, veidot savus uzņēmumus, ieņemt vadošus amatus. Šoreiz dažu amatu skolu absolventu viedokļi par to, kā iegūtais arods palīdzējis sākt veidot karjeru.
Māris Strods, pavārs, Jelgavas Amatu vidusskolas praktisko nodarbību pasniedzējs: «Šobrīd es varu salīdzināt, kā bija, kad pats mācījos Amatu skolā, un kādi ir tie jaunieši, kas te mācās šobrīd. Brīžiem tiešām šķiet, ka daļa profesionālo skolu izvēlas ķeksīša pēc – viņus neinteresē ne izvēlētā specialitāte, ne nākotnes iespējas, trūkst motivācijas. Bet tas taču ir pats galvenais! Un tad jau droši var teikt, ka nav atšķirības, vai tu mācies vidusskolā vai amatu skolā – ja pats neesi gatavs pilnveidoties, tad no tevis arī nekas neiznāks. Cik jauniešu pēc vidusskolas mācības neturpina un savu vietu darba tirgū atrast nevar! Galvenais jau ir vēlme, piemērotas specialitātes izvēle, lai nav tā, ka trīs gadus mācies par pavāru, bet izrādās, ka pat kartupeļus nemāki nomizot. Man pavāra darbs patika jau pamatskolas laikā, un Amatu skolā tas tikai nostiprinājās. Mājās gatavoju ēst, gribējās, lai sanāk arvien labāk, padevās arī. Un tad sapratu, ka esmu īstajā vietā! Pēc mācībām sāku strādāt «Mekā» – sākumā par pavāra palīgu, tad par pavāru, nu jau esmu ieguvis zeļļa diplomu, un nākamais solis ir meistara diploms. Šāds ir ceļš, ja cilvēks attīstās, un attīstība ir vajadzīga jebkurā profesijā. Nevar gribēt, ka, iznākot no profesionālās skolas, tavas zināšanas sasniegušas maksimumu. Paralēli esmu ieguvis arī augstāko izglītību, un man piedāvāja vadīt praktiskās nodarbības topošajiem pavāriem Amatu vidusskolā. Protams, mans paša izvirzītais mērķis ir izveidot savu ēdināšanas uzņēmumu, bet pagaidām vēl esmu procesā – gaidu īsto brīdi, lai to realizētu, jo pašreizējos ekonomiskajos apstākļos šķiet mazliet pārdroši sākt kaut ko savu. Visam savs laiks.»
Nadežda Kraukle, SIA «Film studio» vadītāja: «Tiem, kas saka, ka amatu skolās nevar iegūt pietiekamas zināšanas, varu minēt vienkāršu piemēru – pēc Amatu skolas komercdarbinieku klases beigšanas sāku studēt LLU Ekonomikas fakultātē. Pirmos divus kursus es varēju vispār nemācīties, jo augstskolas vielu jau biju apguvusi Amatu skolā, vidusskolu beidzējiem bija grūtāk. Es noteikti neuzskatu, ka arodskolas ir kaut kas zemāks par vidusskolām, jo tā ir iespēja iegūt ne tikai teorētiskās zināšanas, bet arī praktiskās, kas tāpat ļauj turpināt mācības augstskolā. Ja godīgi, sākumā arī aizgāju uz vidusskolu, bet sapratu, ka nevēlos tikai pliku vidējo izglītību, ir vajadzīga arī specialitāte. Tieši tāpēc tomēr izvēlējos komercdarbinieku klasi Amatu skolā. Biju ļoti apmierināta, jo ieguvu daudz praktisku zināšanu. Jau no šodienas skatu punkta droši varu teikt, ka tas nebija ķeksītis vien – tagad, uzsākot savu biznesu, redzu, cik daudz no iegūtā varu praktiski pielietot. Biznesu veidoju kopā ar vīru – viņš ir televīzijas operators, un likumsakarīgi, ka izvēlējāmies strādāt šajā virzienā. Uzņēmumu dibināju es, un tagad jau kā privāts uzņēmums piedāvājam videofilmēšanas un montāžas pakalpojumus, regulāri piedalāmies izstādēs, prezentējam savus darbus un ceram iziet arī starptautiskajā tirgū. Iekarot savu vietu nav viegli, bet, ja esi mērķtiecīgs un gatavs nepārtraukti attīstīties, iespējas noteikti ir. Šobrīd pašu bizness mūs pilnībā nodrošina, un tas ir galvenais. Mans gadījums nav kaut kas īpašs – līdzīgi arī citi mani Amatu skolas kursabiedri ir izveidojuši savus uzņēmumus vai strādā lielākās kompānijās savā specialitātē.»
Aleksandrs Antonovičs, SIA «Pure chocolate» tehnologs: «Man, tāpat kā jebkuram jaunietim, diezgan ātri gribējās savu kabatas naudu, gribējās būt neatkarīgam no vecāku ienākumiem. Tāpēc bija skaidrs, ka ātrāk varēšu sākt strādāt, ja mācīšos nevis vidusskolā, bet vienlaikus ar vidējo izglītību iegūšu arī profesiju. Saistīja ēdināšanas joma, tāpēc arī izvēle bija par labu Jelgavas Amatu skolai. Paziņas, kas bija šo skolu jau beiguši, atrada labu darbu, iekārtojās, un tas bija stimuls arī man. Kad nokļuvu praksē, pārliecinājos, ka mani šī lieta tiešām saista – iepatikās.
Neteikšu, ka uzreiz pēc skolas bija viegli atrast labi atalgotu darbu, taču soli pa solim augu – sākumā strādāju «Silvā» par palīgu, tad kļuvu par konditoru, paralēli ieguvu vidējo izglītību. Taču tāds nopietnāks pavērsiens manā dzīvē bija darbs SIA «Raugs un citas preces», kas strādāja ar dažādām jaunajām izejvielām, prezentējot tās Latvijas ceptuvēm, konditorejām, ēdināšanas uzņēmumiem. Tur kļuvu par izbraukuma tehnologu, kas ļāva izpētīt ēdināšanas uzņēmumus «no iekšpuses», uzzināt viņu knifus, gūt milzīgu un neatsveramu pieredzi. Iestājos LLU, jo sapratu, ka ar vidējo izglītību ir par maz, un šobrīd jau strādāju plaši pazīstamā uzņēmumā SIA «Pure chocolate» par tehnologu. Protams, sākumā trūka zināšanu par šokolādes ražošanas procesu, mācījos, pilnveidojos, bet tā jau noteikti ir jebkurā jomā – galvenais atrast to, kas tevi saista. Mana pārliecība ir tāda, ka profesionālās skolas izglītība ir pluss, nevis mīnuss. Arī, stājoties augstskolā, konkrētās specialitātēs, ja tu nāc no amatu skolas, tad uz tevi skatās nopietnāk, jo zina, ka jau esi ieguvis ne tikai teorētisku izglītību, bet kaut ko saproti arī no specialitātes praktiskās puses.»
Agnis Konovalovs, galdnieks SIA «Spals»: «Beidzot Jelgavas Amatniecības vidusskolas mēbeļu galdniekus, kvalifikācijas darbā taisīju sekciju. Laikam jau komisija to novērtēja, jo pēc tam viens no tās locekļiem – SIA «Spals» direktors Jānis Nudiens – piedāvāja darbu savā mēbeļu ražotnē. Tur strādāju joprojām – nu patīk man tas darbs! Protams, vienmēr jau gribas kaut ko vairāk, gribētos uzsākt pašam savu biznesu, bet pagaidām vēl, iespējams, neesmu tam gatavs. Taču tas nenozīmē, ka strādāju tikai vienā pozīcijā darba vietā – pats savā istabā pēc skolas beigšanas esmu nomainījis visas mēbeles: nu tur ir tikai paša gatavotas. No sākuma līdz beigām – izdomāju dizainu, pats pasēžu pie kompja, uzkonstruēju – tā, lai tas būtu savs un oriģināls. Ir man kumode, skapji, galds… Protams, sākumā ir arī kļūdiņas, bet profesiju apgūt var tikai praksē. Skola iedod labu teorētisko bāzi un nedaudz praktisko pusi, bet par izcilu galdnieku jau nekļūst vienā dienā vai pāris gados. Tie ir attīstības posmi – šobrīd darba ņēmējs, perspektīvā – sava galdniecība, kas ar laiku varētu pārtapt lielākā uzņēmumā.
Taču katrā ziņā es par savu skolu varu teikt tikai to labāko – biju apmierināts gan ar mācību procesu, gan iegūtajām zināšanām, ko tagad darbā nostiprinu praktiski. Pēc vidusskolas es taču nevarētu uzreiz sākt strādāt!»
Raitis Māliņš, CNC darbgaldu operators SIA «East metal»: «Jūs tiešām gribat runāt ar mani?! Es taču biju Amatu skolas lielākais delveris! Atzīšos godīgi: mana attieksme pret mācībām visus gadus bija ļoti vieglprātīga. Patiesībā es pat nezināju, ko mācos! Kaut kāds metinātājs, CNC darbgaldi – kas tas ir?! Skaidri zināju, ka nekad mūžā šajā specialitātē nestrādāšu. Nu, nebūšu es nekāds nošņurcis metinātājs ar melnām rokām! Uz skolu gāju tikai, lai iegūtu papīru. Bet viss sagriezās kājām gaisā pēdējā kursa pēdējos mēnešos, kad mūsu programmu sāka uzraudzīt Pieaugušo izglītības centrs. Ticiet vai ne, bet es pirmo reizi pie īsta darbgalda tiku tikai dažas nedēļas pirms skolas eksāmena – pirms tam tikai teorija, teorija, no kuras neko nesapratu. Taču, kad beidzot tikām Pieaugušo izglītības centra Metālapstrādes filiālē pie īstiem darbgaldiem, es beidzot sapratu, ko šis darbs vispār nozīmē, un, jā, man iepatikās. Iepatikās tik ļoti, ka visu pazaudēto atguvu pāris mēnešos – tiešām mācījos, darbojās loģika, un eksāmenu noliku tikpat labi vai pat vēl labāk nekā viens otrs kursa teicamnieks. Mēs bijām pirmais kurss šajā specialitātē, un varbūt, ka tā arī ir – pirmie kucēni jāslīcina. Tagad saprotu, ka jau nākamais kurss visu apgūst daudz pamatīgāk un uzreiz arī praktiski, tātad būs vēl labāks rezultāts.
Tūlīt pēc skolas beigšanas atradu arī darbu – lielā metālapstrādes uzņēmumā SIA «East metal» Dobelē, kur ar mūsu darbu ir apmierināti, pašam arī patīk, tiešām strādāju ar atbildības sajūtu – šī jau nav skola, te ir reālā dzīve. Un galvenais, ka saprotu – skolas zināšanas lieti noder: nav tā, ka būtu apguvis kaut ko, kas praktiskajā darbā neder. Uzņēmumā strādā uz tādiem pašiem darbgaldiem, ar kādiem mēs mācījāmies Pieaugušo izglītības centra Metālapstrādes filiālē. Iedomājieties – mana pirmā alga bija 400 lati! Domāju, ka daudzi par kaut ko tādu tūlīt pēc skolas beigšanas var tikai sapņot. Tagad mans mērķis ir uzkrāt pieredzi. Ja vajadzēs pamācīties vēl kādos specifiskākos kursos un tad meklēt darbu Rīgā, jo esmu dzirdējis, ka labi CNC darbgaldu operatori var nopelnīt pat 1000 latus mēnesī, – ir mērķis, uz ko tiekties!»
Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš un no personīgā arhīva
0.6 °C,
3.7 m/s,
94.2 % 
0.6 °C,
3.7 m/s,
94.2 %