Klātesot ģimenei, radiem, draugiem un skolēniem, šodien Jelgavas kultūras namā divos stāvos durvis vērusi gleznotāja Ulda Rogas 70 gadu jubilejas izstāde, kurā viņš ļauj ieskatīties savos pēdējos darbos. Pirmo reizi skatītājiem plašākā klāstā ir iespēja novērtēt gleznotāja studijas – mazās gleznas, no kurām vēlāk top lielās. Jubilejas izstādes atklāšanā U.Roga arī saņēmis Jelgavas domes Pateicības rakstu un Latvijas Republikas Kultūras ministrijas Atzinības rakstu par augstu profesionālo meistarību un ieguldījumu kultūras dzīvē. Šodien arī prezentēta Jelgavas Mākslinieku organizācijas veidotā grāmata «Jelgavas gleznotājs Uldis Roga».
Ritma Gaidamoviča
Kaut arī gleznotāja jubileja ir 28. septembrī, izstāde par godu tai atklāta pēc mēneša – šodien. Kultūras namā, sākot kā mākslinieciskais noformētājs, U.Roga nostrādājis no 1966. gada un smaidot namu sauc par savām mājām. Tāpēc arī par izstādi saka: «Jutu, ka kaut ko jau vajadzēs, tāpēc domāju mājas kārtībā parādīt savas gleznas, klusu atklāt, lai cilvēki apskatās, ko esmu uzgleznojis, un viss. Taču lieta ir daudz nopietnāka,» saka gleznotājs. Jāpiebilst, ka kultūras nams ir U.Rogas pirmā un vienīgā darba vieta.
Jubilāru svētkos sveica un Kultūras ministrijas Atzinības rakstu dāvināja ministrijas pārstāve Ingrīda Vilkārse, sakot, ka, pēc viņas domām, U.Roga ir laimīgs cilvēks, jo savā dzīvē dara to, kas viņam patīk, ko mīl – glezno un audzina jaunos māksliniekus. Pilsētas mērs Andris Rāviņš uzsvēra, ka pilsēta un jelgavnieki var būt lepni, ka Jelgavā strādā cilvēks, kurš visu dara ar sirdi un dvēseli, iemūžinot to, kāda pilsēta bijusi, kāda tā veidojas. «Paldies, Uldi, par darbu! Lai vēl daudzus gadus mūs priecē gleznas un jaunie mākslinieki,» tā A.Rāviņš. Aģentūras «Kultūra» direktors Mintauts Buškevics atzina, ka U.Roga ir tolerants un kluss darbinieks. «Viņš nekad neko neprasa. Mēs paši viņam vienmēr uzbāžamies. Mēs esam gatavi tevi atbalstīt arī turpmāk, tu tikai strādā tālāk!» tā M.Buškevics.
«Uldis Roga ir mans labākais skolotājs, kurš iedeva man īstu ceļamaizi, un par to esmu bezgala pateicīga. Viņš nekad neteica: «Tas neder, tas neder!», bet vienmēr sacīja: «Tas labi, tas labi, tik tur vēl vajadzētu pielabot!» Un tas mūs iedrošināja uzdrīkstēties. Viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kurš man atvēra durvis uz mākslas pasauli, un, pateicoties tam, esmu tur, kur esmu. Uldis Roga – atvērts, labvēlīgs, cilvēcīgs un sirsnīgs, vienvārdsakot – brīnišķīga personība,» tā U.Rogu raksturo viņa audzēkne keramiķe Ivanda Spulle-Meiere.
Labākā glezna vēl tikai būs
«Kaut kā jau tā dzīve jāpavada. Cits makšķerē, cits medī. Es mālēju, un tas man patīk. Vislielākais azarts man ir procesā – kad balta lapa vai audekls aizpildās un tu nezini, ar ko tas īsti beigsies,» tā mākslinieks, piebilstot, ka ne jau vienmēr galarezultāts ir tīkams, jo arī šodien, pēc tik daudz gadiem, kas pavadīti gleznojot, šķiet, ka labākā glezna vēl tikai būs, tāpēc jāturpina. «Reizēs, kad visu dienu esmu iztērējis veltīgi, sev saku: Uldi, labāk būtu traktorists – naudiņu vairāk nopelnītu, kāds labums no tevis būtu,» smaidot piebilst U.Roga. Taču pats galvenais noteikums esot tas, ka vajagot mācēt laikā apstāties, kas gan viņam mazliet pieklibojot. «Nelaime sākas, ja te pieknibini, tur pieknibini – tad bilde sačakarēta,» tā gleznotājs. Viena otra akvareļu glezna ir «glābta» ar pasteli. Kokteilis jau sanākot, taču skatītājam interesanti. Tiesa, pats gan savus «nedarbus» cauri redzot.
Pilsēta atdzīvojas
U.Roga skatītājiem pazīstams ar akvareļu un pasteļa gleznām, taču šodien viņš saka – ja viņam būtu otrs mūžs, noteikti strādātu ar eļļas krāsām, ar kurām roku iemēģinājis nesen. «Eļļa vairāk klausa, dara, kā tu gribi, taču akvarelim nereti jāpadodas,» tā gleznotājs. Nenoliedzami, tuvākā viņam esot gleznošana dabā visos gadalaikos, jo īpaši ainavas, kurās nevarot paiet garām mājām. Mīļākā vieta Jelgavā – vecpilsēta. «Atceros, agrāk, ja tavā pūrā nebija gleznas ar Jelgavas pili vai muzeju, nebiji īsts mākslinieks. Šodien situācija mainījusies. Pilsēta atdzīvojas, un ir daudz skaistu vietu, ko iemūžināt. Otro elpu ieguvis Lielupes krasts, kur izveidota promenāde, un tā ļoti piesaista arī mani. Pārmaiņas piedzīvo Pasta sala. Kolosāli!» tā U.Roga. Taču pats atzīst, ka sirdij tuvāka joprojām viņam ir vecpilsēta, kas ir gleznieciskāka.
Studijas top automašīnā
U.Roga sevi raksturo kā kautrīgu, tāpēc viņam sevi grūti iedomāties ar molbertu, gleznojot kaut kur barā, plenēros. Viņam nepatīk masu pasākumi, kurus salīdzina ar iešanu pie zobārsta. Tieši tāpēc viņš nav redzams izstāžu atklāšanās, plenēros. «Man patīk būt vienam. Grūti iedomāties, ka man kāds pakausī elpo un lūr, ko es daru,» atzīst gleznotājs. Tieši tāpēc izrādās, ka studijas jeb mazās gleznas lielākoties U.Rogam top automašīnā. Jā, tieši mašīnā viņš ķer mirkļus no ielas. Sevišķi pilsētā, lai iemūžinātu kādu skatu un izvairītos no liekas uzmanības. «No mašīnas lienu laukā, ja redzu, ka apkārt nav cilvēku, tikai daba ar savu krāšņumu. Esmu pie tā tik ļoti pieradis, ka grūti iedomāties citu variantu,» tā U.Roga. Tādā veidā vispirms rodas studija – mazā glezna, no kuras vēlāk mājās tiek gleznota lielā glezna. Tiesa, mūsdienās arvien vairāk gleznotāju šādam mērķim izmanto foto. Taču U.Roga atzīst, ka, gleznojot studiju, tajā brīdī «esi iekšā pa īstam». «Foto – tas tāpat kā ar auto izbraukt cauri ainavai. Kājāmgājējam vai velosipēdistam tā jau rādīsies pavisam citādāka,» tā gleznotājs.
Nav ļaunuma bez labuma
Jāpiebilst, ka nereti uz lielām jubilejām cilvēkiem ir dāvinātas U.Roga gleznas. Tādos brīžos U.Roga jūtoties novērtēts. Tiesa, pats ar savu gleznu dāvināšanu neaizraujas. «Ar dāvināšanu uzmanos, jo negribu ar savu mākslu uzbāzties. Kāds no tā labums, ja gleznu aizliek aiz skapja?» jautā U.Roga. Tiesa, šobrīd esot klusais laiks, gleznu pirkšanas mode pieklususi. Pats mākslinieks zina teikt, ka pilsētā agrāk baumojuši, ka viņam vislabāk šis bizness gājis, taču pašam gan tā nešķiet. «Šobrīd cilvēkiem nav rocības, taču mēs, mākslinieki, ticam, ka nāks labāki laiki. Nav jau ļaunuma bez labuma. Līdz ar šo situāciju mākslinieki vairāk vēlas eksponēt savus darbus izstādēs un dod iespēju savus darbus apskatīt citiem, izglītoties, un tas ir ieguvums. Iepriekš vairāk strādāja uz pasūtījumiem,» tā U.Roga, piebilstot – apsveicami ir tas, ka pilsētā tapusi arī jauna izstāžu zāle Svētās Trīsvienības baznīcas tornī.
«Lai viņi man piedod»
U.Roga jau vairāk nekā 40 gadus strādā arī par pedagogu, un pie viņa skolojies ne viens vien pašmāju mākslinieks – I.Spulle-Meiere, Ilze Ezerniece, Māris Grīnbergs, Mārtiņš Vilkārsis, Anda Stankeviča, Anda Kalniņa. Tomēr U.Roga sevi vairāk izjūt kā gleznotāju, taču arī pedagoga darbs viņam iet pie sirds. «Lielākais gandarījums jau ir, ja tas studijas dalībnieks iestājas un pabeidz lietišķos, akadēmiju, vēlāk tevi aicina uz izstādēm. Tā ir kā balva, ka tavs darbs nav veltīgs, neesi ar viņiem tikai klasē paspēlējies, bet nopietni strādājis. Viņš ir ievirzīts īstajās sliedēs un pa tām arī aizbraucis. Vai, te tik daudzi izgājuši cauri! Brīžiem jau neērti, kad man pienāk klāt un saka: «Es pie jums mācījos», taču es neatceros. Lai viņi man piedod,» tā U.Roga.
Atver grāmatu
Pēdējā personālizstāde U.Rogam bija 2007. gadā Svētā Pētera baznīcā, bet nu – Jelgavas kultūras namā. «Tā pieņemts, ka jubilārs «izrādās». Tad nu esmu atlasījis dažādas gleznas,» tā U.Roga, piebilstot, ka šī izstāde no citām atšķiras ar to, ka var redzēt viņa studijas – mazās gleznas, no kurām vēlāk top lielās. «Skatītāji vienmēr pieraduši pie manām lielajām gleznām, taču šoreiz atļāvos eksponēt daļu studiju – mazās glezniņas, kas tapušas dabā – ainavas, pilsētu, dabu, kas gleznota ar pasteli,» tā autors. Jāpiebilst, ka līdz ar izstādes atklāšanu atvēršanas svētkus piedzīvojusi arī Jelgavas Mākslinieku biedrības veidotā grāmata «Jelgavas gleznotājs Uldis Roga». Pirmajā daļā apkopotas viņa gleznas, kas saistītas ar Jelgavu, bet otrajā daļā – tās, kas saistītas ar Zemgali. Kopā grāmatā 106 lapaspusēs iekļautas vairāk nekā 80 gleznas. Grāmata izdota par U.Rogas skolēnu ziedojumiem un projektos iegūto naudu.
Foto: Ivars Veiliņš
-0.3 °C,
4.6 m/s,
81 % 
-0.3 °C,
4.6 m/s,
81 %