«Agrs rīts un pēdējie saules stari vakarā. Pavasaris un rudens – tas ir mans laiks. Tur ir krāsas, tur ir noskaņa, tur ir sajūtas, kas man ir tik svarīgas gleznojot. Un tieši tāpēc tas, ko es domāju, ir iekšā katrā bildē,» saka mākslinieks Uldis Zuters. Šodien Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā durvis vērusi viņa gleznu izstāde.
Sintija Čepanone
Tieši 7. septembrī mākslinieks arī atzīmē savu 70. jubileju. Izstādē apmēram sešdesmit gleznās var izsekot līdzi tam, kā mainījusies U.Zutera daiļrade. Novērtējami gan darbi, ar kuriem, kā pats saka, viss sākās, gan arī jaunākie. «Saulespuķes, kas gleznotas, pērn braukājot pa Burgundiju, ir mana jaunākā glezna – vēl krāsa līp.»
Nedzīvo tikai mākslā
«Patiesībā jau tie vecie darbi gadus piecdesmit vai pat vairāk nebija cilāti. Kad gatavojos izstādei «Sākums», tos atradu tēva mājas bēniņos. Redz, tolaik vēl biju tik maziņš, ka pretendēju būt liels mākslinieks, tāpēc dažus darbus esmu pat parakstījis,» smej mākslinieks, piebilstot, ka, pēc tik daudz gadiem, turot rokās pirmos darbus, kļūst mazliet dīvaini, taču atmiņā cita pēc citas ataust reiz piedzīvotās sajūtas, darbu tapšanas process. Un arī par pēdējās desmitgadēs tapušajām gleznām viņš var pastāstīt tā, it kā tās nupat, nupat tikai būtu pabeigtas. Taču, vērtējot savus darbus, U.Zuters vien nosaka: «Nekāds smagsvars glezniecībā es neesmu pilnīgi noteikti. Īstam māksliniekam jādzīvo mākslā, bet man visu mūžu ir bijis darbs, tāpēc man patīk apzīmējums «brīvdienu gleznas». Es gleznoju brīvajā laikā.»
Bet ikdienā viņš jau trīspadsmit gadus ir dizainers Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā. «Kā datorists esmu nulle – zinu tikai savas programmas, kurās tad arī top bukleti, afišas, pa kādai grāmatiņai un citam izdevumam,» paškritisks ir U.Zuters, piebilstot, ka šajā darbā viņu glābj tas, ka ir mākslinieks, kaut arī datordizains un gleznošana esot divas pavisam atšķirīgas lietas. Paralēli tam Amatu vidusskolā viņš māca zīmēt topošajiem frizieriem. «Nu tajā mani mana kundze ievilka, jo viņa tur skolo frizierus un savus bērnus citam negrib uzticēt,» tā mākslinieks.
Plenēri disciplinē
Izrādās, tieši mācīšana bijis iemesls tam, lai U.Zuters atgrieztos pie gleznošanas. Savu radošo darbību viņš iedala divos posmos. «Nopietni sāku gleznot tūlīt pēc Mākslas akadēmijas absolvēšanas, bet tad dažādu, vairāk subjektīvu, iemeslu dēļ to pārtraucu darīt un vismaz gadus astoņus negleznoju vispār. Tiesa gan, no tā pavisam prom aiziet nevar. Arī man nesanāca, jo pienāca laiks, kad bija jāskolo savi bērni – vajadzēja sagatavot viņus Lietišķās mākslas vidusskolai, un tā es pamazām atsāku gleznot,» atceras mākslinieks, neslēpjot, ka laiks, kas pavadīts bez gleznošanas, bijis tāds pamatīgs mīnusiņš, jo, ja nezīmē regulāri, ātri vien var zaudēt formu – «acs jau redz, bet roka neklausa», turklāt mācīt zīmēt viņam patīkot, bet zīmēt pašam – ne visai.
Par sevi U.Zuters mēdz teikt, ka ir «kapitāls sliņķis». Kaut vai tādēļ, ka vislabprātāk viņš glezno plenēros – citādi ir grūti sevi piespiest kaut ko pasākt. «Bet plenērā ir komanda, ir reglamentēts laiks, un tieši tādos apstākļos, kad citu neko darīt nevaru, es izdaru visvairāk. Tieši plenērā es jūtos vislabāk, un vairums manu darbu radušies, gleznojot noskaņas, tverot pārejas mirkļus dabā,» viņš pamato savu patiku gleznot ainavas. Klusās dabas, portreti – tas viss prasa laiku, piesēdēšanu, vairāk zīmēšanu. Bet ainavas top vienā elpas vilcienā. «Citādāk nemaz nevar, jo gaisma mainās, un tad jau pavisam cita bilde sanāk,» tā viņš.
Dabas likumi nemainās
Kaut laiku pa laikam mākslinieks labprāt piedalās plenēros ārzemēs un dabas likumi, kā viņš saka, jau nemainās, U.Zuters atzīst: par Latviju nekā skaistāka nav.
«Lai cik spēcīgi iešalcas vējš piekrastes smilgās, lai cik rezignēts ir noskaņojums, katrs Ulda Zutera darbs ir pilns harmonijas un iekšēja spēka, kas apliecina nodzīvotā mirkļa vienreizīgumu, piesātinātu ar vīrišķīgu, apvaldītu poētiku,» par U.Zutera gleznām saka Jelgavas Mākslinieku biedrības vadītājs Māris Brancis.
Jāpiebilst, ka U.Zutera jubilejas izstāde muzejā būs apskatāma līdz 9. oktobrim.
Foto: Ivars Veiliņš