Agrāk skolas gaitas tika pieskaņotas lauku dzīvei un bērni mācīties sāka tikai pēc tam, kad lauku darbi bija apdarīti – 18. un 19. gadsimtā skolā gāja no Mārtiņiem līdz Lieldienām. Vēlāk, 20. gadsimta sākumā un Ulmaņa laikos, skolas sākums pietuvojās oktobrim septembrim, bet reizēm bijuši gadījumi, kad, piemēram, plosījās bērnu slimības, tāpēc skola sākās vēlāk. Vēsturnieki norāda, ka 1. septembris kā skolas sākums faktiski ir padomju laiku izdomājums un citur pasaulē, izņemot bijušās sociālistiskās valstis, tostarp Latviju, tā nav tradīcija.
Agrāk skolas gaitas tika pieskaņotas lauku dzīvei un bērni mācīties sāka tikai pēc tam, kad lauku darbi bija apdarīti – 18. un 19. gadsimtā skolā gāja no Mārtiņiem līdz Lieldienām. Vēlāk, 20. gadsimta sākumā un Ulmaņa laikos, skolas sākums pietuvojās oktobrim septembrim, bet reizēm bijuši gadījumi, kad, piemēram, plosījās bērnu slimības, tāpēc skola sākās vēlāk. Vēsturnieki norāda, ka 1. septembris kā skolas sākums faktiski ir padomju laiku izdomājums un citur pasaulē, izņemot bijušās sociālistiskās valstis, tostarp Latviju, tā nav tradīcija. Tiesa, citur, piemēram, Vācijā, nav tik ilgs vasaras brīvlaiks, toties ir garākas dažādas citas brīvdienas. Tomēr neatkarīgi no datuma, kurā mācības sākās, ilgu laiku bija tradīcija skolēniem mācību gadu iesākt, pulcējoties kādā no pilsētas baznīcām uz dievkalpojumu. Skolēni bija formas tērpos ar atšķirības zīmēm, kas liecināja par piederību kādai konkrētai skolai, un bija lepni, ka ir skolēni. Vienmēr tika nesti ziedi, ko dāvināja klases audzinātājai, uzrunas teica skolu vadība. Pēc svinīgā akta nekādu svētku vai baļļu nebija – visi devās uz mājām un atzīmēja šo notikumu, kā nu katrā ģimenē pieņemts. Tagad 1. septembris tiek atzīmēts kā Zinību diena, katrs tērpjas, kā grib, arī ziedus redz ne katra rokās, bet pēc svinīgā pasākuma nu jau neiztrūkstošas ir ballītes, kas rīkotas īpaši jauniešiem. Šoreiz, sākoties jaunajam mācību gadam, «Jelgavas Vēstnesis» uzrunā sabiedrībā zināmus cilvēkus un aicina viņus dalīties savās skolas laika atmiņās – arī tās atklāj, cik atšķirīgs gadu desmitu garumā bijis 1. septembris.
Jānis Anspoks, SIA «Astarte nafta» valdes loceklis: «Skolā sāku iet 1963. gada 1. septembrī, un mūsu klases audzinātāja bija skolotāja Eihmane.Toreiz Jelgavas 1. vidusskola (1. ģimnāzija) bija divstāvīga koka ēka un atradās Svētes un Pulkveža O.Kalpaka ielas krustojumā. Skolas telpas tika sildītas ar malkas krāsnīm, un vēl šodien atceros to specifisko pārkurinātās telpas smaržu. Jau tolaik bija jānēsā skolas forma. Mana pirmā skolas soma bija brūna portfeļa tipa mugursoma, visticamāk, mantojums no vecākās māsas. Toreiz bērni nebija izlepuši un tik nežēlīgi pret citiem, jo visiem materiālais stāvoklis bija līdzīgs. 1. septembris parasti tika atzīmēts tikai skolā – bērni nesa ziedus, visi skolēni un skolotāji sapulcējās nelielajā sporta laukumā turpat pie skolas, direktors un mācību daļas vadītāja teica runas. Mājās gan nesvinējām – mūsu ģimenē auga trīs bērni un rocība nebija tāda, lai varētu šo notikumu atzīmēt. Un vispār – toreiz bērnam bija gods uzvilkt baltu kreklu, paņemt ziedus. Tie jau bija tie īstie svētki.»
Aina Rokjāne, Jelgavas Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja: «Savā pirmajā skolas dienā Jelgavas 1. vidusskolā (tagadējā 1. ģimnāzija), kas atradās toreizējās J.Gagarina un Slimnīcas, tagad Pulkveža O.Kalpaka un Svētes ielas stūrī – 1964. gada 1. septembrī – kopā ar klasi gāju nolikt ziedus pie Ļeņina pieminekļa dzelzceļa stacijas tuvumā. Atceros, ka mums bija tādi skaisti lietusmētelīši un man blakus stāvēja tagad Jelgavas Jaunā teātra aktieris Aldis Barons, 1. ģimnāzijas skolotāja Dzintra Ozola, Zigrīda Pumpura, rūpnīcas ražošanas direktors Juris Ričiks – burvīgas personības. Bērna skolas gaitu uzsākšana arī mājās bija notikums – mamma bija sarūpējusi grozu ar augļiem. Man ir nepilnus divus gadus jaunāka māsa, un viņa gribēja nākt man līdzi. Vienreiz skolotāja pamanīja, ka pie pirmā stāva logiem ielas pusē stāv tāds skuķis un lūr iekšā. Viņa prasīja, kas tā par meiteni, un es atbildēju, ka tā ir mana māsa. Tad skolotāja teica, lai aicinu māsu iekšā, lai viņa vismaz pasēž uz soliņa. Bet trešajā klasē pārcēlāmies uz ēku Skolotāju ielā 5, kurā pirmajā stāvā bija skolas telpas, bet otrajā – dzimtsarakstu nodaļa. Sestdienās, jo tolaik darba nedēļa ilga sešas dienas, kad piebrauca kāzinieki, gan skolēni, gan skolotāji bija logos un viņus vēroja. Vēlāk skolu pārcēla uz Sarmas ielu, tagadējās 2. pamatskolas ēku.»
Aija Nadziņa, Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas vadītāja: «Mana pirmā skola ir Kocēnu astoņgadīgā skola Valmieras nomalē – maza, jauka skola pilsveidīgā ēkā, uz kuru ved divas liepu alejas. Skolā sāku iet diezgan vēlu, jo biju maza un sīka un vecāki centās mani ilgāk paturēt mājās. Pie mums pat nāca no ciema padomes un prasīja vecākiem, kāpēc nesūta mani skolā. Pirmajā klasē sāku iet 1959. gadā, kad man bija jau pilni astoņi gadi, ziemā apritēja deviņi. 1. septembrī bija puķes un svinīgā līnija, vēl atceros formu – baltu atlasa priekšautu, apkaklīti un matu lentes. Vispār skolas laiks bija ļoti grūts, jo dzīvojām laukos – līdz skolai bija 14 kilometri, autobusi nebrauca, bet mums nebija ne zirga, ne motocikla, ne mašīnas, tāpēc nācās palikt internātā – no svētdienas vakara līdz stundu beigām piektdienā. Lai gan brokastis un pusdienas skolā deva, vakariņas bija jāgādā pašiem, bet ledusskapja jau nebija – katram mazs skapītis, kurā jāsaliek pārtika nedēļai. Mana pārtikas deva visbiežāk tika papildināta ar svaigiem baltmaizes kukuļiem.»
Gunta Auza, Jelgavas Izglītības pārvaldes vadītāja: «1964. gadā Jelgavā atvēra jaunuzcelto 4. vidusskolu, un tā arī bija mana skola. Es nebiju bērnudārza bērns un augu ģimenē, tāpēc pirms skolas gaitu uzsākšanas jūnijā bija jāapmeklē sagatavošanas nodarbības, kas notika Lāčplēša ielā – netālu no tagadējā bērnudārza «Rotaļa». Skolotāja Ilga Grinovska, kura vēlāk bija arī mana pirmā skolotāja, mūs veda ekskursijā uz jauno skolu, kurā tobrīd vēl strādāja celtnieki. 1. septembris vienmēr bija saulains, un mēs, visi skolēni, pulcējāmies laukumā pie skolas. Pirmajā mācību gada dienā vienmēr skolēnus sveica skolas administrācija – direktore Ilga Rudze, vietniece Cilda Gronska – un viesi. Manā skolā bija tradīcija, ka 11. klases skolēni – nākamie absolventi – ieveda skolā pirmklasniekus. Īsti gan vairs neatceros, bet, šķiet, mani skolas gaitās ieveda puisis. Skolēniem 1. septembrī vienmēr bija asteres un gladiolas – vienalga, no pašu dārza vai pirktas –, lai sveiktu skolotājus. Nekādu īpašu svētku pasākumu skolā vai pilsētā 1. septembrī gan nebija, bet varbūt es tajos nepiedalījos. Ikdienā skolā mums bija noteikta stingra kārtība. Piemēram, ievērojām, ka trīs dienas meitenēm matos jāsien zilas, trīs dienas – melnas lentes. Arī rotaslietas nedrīkstēja nēsāt. Savukārt uz svarīgākiem pasākumiem likām galvā bereti, pie kuras bija piesprausta nozīmīte, kas apliecināja piederību skolai.»
Ilva Koškina, ģimenes ārste: «Es biju no tiem bērniem, kam ļoti patika mācīties un iet skolā, tāpēc arī 1. septembri parasti nevarēju sagaidīt – mājās bija diezgan garlaicīgi. Pirmajā mācību gada dienā man vienmēr bija satraukums, un tas bija pacilājošs notikums, lai gan nekā īpaša jau nebija – svinīgais pasākums Jelgavas 2. vidusskolas, tagadējās Jelgavas Valsts ģimnāzijas, zālē, pēc tam – pa mājām. 1981. gada 1. septembri atceros īpaši, jo man bija jāsāk mācīties 1. klasē, bija jau jāiet uz skolu, bet vecāki bija pazaudējuši mājas atslēgas, un mēs kavējām. Bet beidzās viss labi – mēs paspējām laikā. Toreiz no vecākiem saņēmu arī dāvaniņu, bet nākamos gadus gan vairs dāvanas pasniegtas netika. Pamatskolas laikā mums bija jānēsā formas, bet, kad sāku iet vidusskolā, bija Atmodas laiks, un varēja ģērbties brīvi. Tajā laikā notika pāreja no vienpadsmit uz divpadsmit klasēm un daudzi par klasi «pārlēca». Es – no 8. klases uzreiz uz 10. Tātad var teikt, ka 9. klasē neesmu mācījusies.
Man ar skolu saistās pozitīvas atmiņas, un, lai arī maniem bērniem būtu skaistas atmiņas, tagad ģimenē esam iedibinājuši tradīciju – 1. septembrī visi ejam uz kafejnīcu. Šogad gan mani trīs skolnieki grib pierunāt braukt uz aktīvās atpūtas trasi «Mežakaķis».»
Ivars Pirvics, Jelgavas pašvaldības aģentūras «Kultūra» projektu vadītājs: «Skolā sāku iet 1985. gadā. Mana skola bija Tumes pamatskola Tukuma rajonā. Lai gan tas bija skolas formu laiks, manā pirmajā skolas dienā man bija īpašs mammas šūts bordo samta kostīms – šorti, veste, tauriņš ap kaklu. Man toreiz bija tik ļoti liels kauns tajā kostīmā, jo es tā izcēlos uz citu fona! Protams, mamma bija gribējusi, kā labāk. Vēl atceros, ka nesu garas puķes, laikam gladiolas. Tās bija garākas par mani, un kāti vilkās pa zemi. Mēs bijām nesen pārcēlušies uz Tumi, es tur nevienu nepazinu – ne klasesbiedrus, ne skolotājus – un nesapratu, kāpēc man tās puķes vispār jānes, kam es tās došu… No klases kopējās fotografēšanās atceros, ka man blakus stāvēja meitenes ar savām kāpostgalvām līdzīgajām bantēm, kas līda sejā. Toreiz man līdzi nāca vecāki. Viņi arī nesa mājās skolas grāmatas, kuras mums pēc svinīgā pasākuma klasē izdalīja – katrai grāmatai aizmugurē bija jāieraksta savs vārds. Mājās bija pusdienas, bet nekādu svētku skolā vai pagastā nebija. Tolaik jau vispār nebija iedomājams, ka 1. septembrī kāds varētu skaļi tusēties vai, vēl trakāk, pieļaut pat domu par alkohola klātbūtni šādā pasākumā… Skola man bija pāri ielai, tāpēc brīvajos brīžos vienmēr gāju mājās.
Pirmais septembris bija izņēmums, bet pēc tam gan bija obligāti jānēsā forma. Tāpat paguvu iestāties oktobrēnos – biju «Zvaigznīšu» karoga nesējs –, arī pionieros. Es pat vienreiz ar gludekli sadedzināju kaklautu!»
Ilze Knusle-Jankevica, foto Ivars Veiliņš un no personīgā arhīva
18.1 °C,
1.3 m/s,
75.5 % 
18.1 °C,
1.3 m/s,
75.5 %