«Muzicējot uz ielas, gūsti pavisam citas sajūtas nekā koncertā, kur pilna zāle skatītājiem. Tiesa, lai izietu uz ielas, vajadzīga baigā saņemšanās, taču tas ir liels enerģijas lādiņš. Svarīgākais ir parādīt sevi, iepriecināt citus un pašam gūt emocijas no procesa. Peļņa ir kā bonuss,» saka jelgavnieks Jelgavas Tirkīza krāsas kora dalībnieks Gundars Caune, kurš ik pa laikam kopā ar biedriem kļūst par ielu muzikantu, uzspēlējot ģitāru un dziedot.
Ritma Gaidamoviča
Vēl pirms gadiem Jelgavā bija diezgan daudz mūziķu, kuri ielu muzicēšanu pieņēma kā biznesu. Viņi tā piepelnījās Vācijā, Beļģijā, Somijā un citur. To darījuši arī nu jau zināmie mūziķi – Raitis Ašmanis, Ingus Leilands, Ervīns Anstrāts, Guntis Šveicers un Endijs Rozenbergs. Viņi atzīst: tas bija ienesīgs bizness un laba pieredze. Diemžēl šodien jaunieši ar to maz aizraujoties, un kā iemeslu mūziķi tam min faktu, ka mainījušies noteikumi. Proti, daudzās valstīs, lai spēlētu uz ielas, vajadzīga licence, vairākās tas vispār aizliegts, bet Latvijā ir ļoti liela konkurence. Tāpat jaunajiem mūziķiem šodien ir daudz citu iespēju, kā izpausties. Taču tas, ka Jelgavā uz ielas ikdienā nevienu neredzam spēlējam, nenozīmē, ka jelgavnieki to nedara. Arī šodien ir mūziķi, kuri ik pa laikam piepelnās, spēlējot uz ielas. Viņi gan to sauc par piedzīvojumu, nevis biznesu, taču nenoliedz, ka tā var arī labi nopelnīt.
Pirmā pieredze Jelgavas bigbenda saksofonists Artūrs Sebris savu talantu uz ielas izmantojis, lai nopelnītu naudu Ziemassvētku dāvanām, spēlējot pie tagadējā «Kanclera nama», kur reti, bet sastopams arī šodien. «Atceros, pusstundu staigāju ar saksofona somu un nevarēju saņemties instrumentu izņemt. Kā tas būs, ka spēlēšu uz ielas? Bet, kad sāc spēlēt, nedrošība pazūd un tu saproti, ka ir interesanti,» par pirmo pieredzi stāsta Artūrs, kuram tur divu stundu laikā izdevās nopelnīt apmēram 70 latus. Vēlāk viņš mēģinājis uzspēlēt arī citviet pilsētā, taču secinājis: Jelgava nav draudzīga ielu muzikantiem. Te nevar spēlēt katru dienu, jo publikai apniks.
Savukārt Gundars ar draugiem ko tādu izmēģināja Ungārijā, kad savas neuzmanības dēļ palikuši bez naudas. Proti, viņš ar draugiem braucis uz tirdziņu pēc suvenīriem, nopirkuši metro biļetes, taču aizmirsa tās izkompostrēt, un suvenīriem domāto naudu nācies atdot kontrolierei. «Naudas nav, bet atpakaļ jātiek, ēst gribas, suvenīrus vajag. Ko darīt? Visi muzikāli, līdzi ģitāras… Nolēmām, ka iesim uz vecpilsētu uzspēlēt. Pamēģinājām, un tagad jau āķis lūpā. Ne naudas, bet procesa dēļ. Tajā ir kaut kāds baigais enerģijas lādiņš,» atzīst Gundars, piebilstot, ka tagad spēlēšana vai dziedāšana uz ielas ir neatņemama sastāvdaļa teju katrā ārzemju braucienā. Ja vien ir brīvais laiks, tas tiek izmantots nevis ekskursijām, bet gan spēlēšanai.
Maskavas metro tuneļos – peļņa 30 lati To apliecina arī pēdējā uzstāšanās pagājušajā mēnesī pie Sarkanā laukuma metro tuneļos Maskavā. Viņš kopā ar jelgavniekiem Edgaru Kreili, Katrīni Bindri un Madaru Rubeni devās uz koncertu, bet, saprotot, ka dažās brīvajās stundās Maskavu nepaspēs apskatīt, nolēmuši uzdziedāt, lai pašiem un citiem prieks. Jaunieši uzstājās ar a capella programmu, kas bija sagatavota koncertam, tostarp dziesmām krievu valodā, ar kurām piesaistījuši lielu uzmanību. «Klausītājiem patika. Mums nāca klāt un jautāja, no kurienes mēs, vai nav izdots CD. Tāda forša sajūta, ja esi garāmgājēju ikdienu padarījis krāsaināku,» atzīst Gundars. Nepilnas stundas laikā peļņa bijusi gandrīz 30 lati. Ielu muzikanti spriež, ka garāmgājējiem patīkot jestri meldiņi, tāpēc arī viņu pūrā ir gan Raimonda Paula līdzi dungojamie gabali, gan dažādas jautras dziesmas angļu valodā. Labākie instrumenti ielai esot ģitāra un saksofons. Skaidrs arī tas, ka arī šādam muzicēšanas veidam ir jāgatavojas. Jaunieši atzīst, ka arī šiem koncertiem tiek rīkoti mēģinājumi, jo nevar iziet uz ielas, cerot, ka garāmgājēji jau neko nesapratīs – vienmēr sevi jāparāda no labākās puses.
Latvijā sabojāts uzskats par ielu muzikantiem Lai izietu uz ielas, grūtākais esot pārvarēt iekšējos kompleksus – kā tas būs, ko citi padomās? Iespējams, tieši tāpēc tas nav populāri savā valstī. Vieglāk to esot darīt ārzemēs, kur tevi neviens nepazīst. Gundars atzīst, ka spēlēt Latvijā vai spēlēt ārzemēs – tās ir pavisam citas sajūtas. «Manuprāt, Latvijā cilvēki naudu vairāk met pienākuma pēc vai aiz žēluma. Piemēram, iet garām kāds paziņa un domā: kā tu tā paiesi garām, kaut kas jāiemet! Taču tas nav forši,» spriež Gundars. Bet ārzemēs ir citādāk. Cilvēki novērtē uzstāšanos. Ja tu viņu «aizķer», viņš apstājas, klausās, uzdejo, fotografē, filmē, ja patīk, tad arī iemet naudu. Tur cilvēki ir atvērtāki. Tirkīza kora dalībnieks Edgars piebilst, ka mūsu valstī ir sabojāts uzskats par ielu muzikantiem. Proti, daudzi domā, ka uz ielas spēlē tikai tie, kas citādāk nevar sevi pierādīt. Citās valstīs ielu muzikanti ir tie, kuri vietai piešķir īpašu auru.
Visi puiši savulaik mēģinājuši spēlēt arī galvaspilsētā, taču atzīst: ja gribi spēlēt Rīgā, tas esot jāpieņem kā darbs, kur visu laiku jāveido arī šovi, lai pievērstu sev uzmanību, jo galvaspilsētā ir liela konkurence un notiek cīņa par vietu. «Atceros, ar draugiem spēlējām Vecrīgā, kad pienāca klāt puisis, piedāvājot uzspēlēt pie kādas kafejnīcas. Savācām mantas, meklējām to kafejnīcu, taču – nekā. Izrādās, konkurenta jociņš, lai mēs atbrīvojam vietu,» smaidot stāsta Artūrs.
Lielākais atalgojums – prieks par procesu Lai gan jaunieši nenoliedz, ka nopelnīt ar ielu muzicēšanu var, viņi to negrasās pārvērst par savu biznesu, jo tad pazudīšot spēles prieks. Ir liela atšķirība, vai ielu muzicēšanu uztver kā darbu vai hobiju, kas dod pozitīvas emocijas. «Ja to pieņem kā ikdienu, tad jāveic tirgus analīze – kur stāvēt, kurās stundās… Taču šodien ir daudz citu iespēju, kā nopelnīt,» tā Artūrs. Par lielāko atalgojumu viņi uzskata nevis naudu, kas samesta kastē, turklāt dažkārt ne maza, bet gan prieku, ko gūst no spēlēšanas. «Ir taču jauki, ka apstājas pensionāru pāris un turpat arī uzdejo. Mēs viņiem sarīkojam zaļumballi! Vai skaļā balsī kāds dzied līdzi, nāk klāt un lūdz nospēlēt kādu gabalu. Ja to vari – super! Tiesa, latvieši gan ir ieturētāki un parasti uz to «paraujas» ārzemnieki. Taču jebkurā gadījumā ir prieks censties! Un, piedzīvojot to vienreiz, pēc kāda laika gribas atkal,» atzīst Gundars.
Foto: Ivars Veiliņš