18. jūlijā apritēs trīs gadi, kopš Jelgavas vecpilsētā durvis vēra pirmā un pagaidām arī vienīgā galerija mūsu pilsētā – «Suņa taka», kas ar savu ienākšanu deva jaunu pavērsienu mākslas vidē un vienlaikus arī atdzīvināja vecpilsētu. Galerijas saimnieki
Ritma Gaidamoviča
Ilona un Ilmārs Drīliņi šodien par «Suņa takas» vietu pilsētā saka tā: «Nekāda pieneņu pūka, kuru pūš uz visām pusēm, mēs neesam. Mēs šeit organiski «ierakstījāmies» un palikām. Bet tagad jau esam iedzīvojušies un kalpojam par labu stūrakmeni Jelgavas māksliniekiem un mākslas baudītājiem. Un pie sasniegtā neapstāsimies!»
Ilona un Ilmārs atzīst, ka maz pievērš uzmanību jubilejām – viņu vērtība ir sasniegumi un darba process, kas sagādā lielāku gandarījumu. «Šodien šeit jūtamies tikpat labi kā pirmajā dienā, un to labo sajūtu rada process – darbs, ko darām. Mums nebija noteikuma izdzīvot gadu vai desmit, galvenais – dzīvot pilnvērtīgi katru mirkli. Šķiet, tas mums izdodas,» saka Ilmārs. Galerijas saimnieki ir dizaineri, un viņiem izveidojusies sava vērtību skala. Galerija ir viņu domāšanas veids, veids, kā viņi piepilda dzīvi. «Mēs ar izstāžu un mākslas akciju organizēšanu paužam savu domāšanas veidu, uzskatus un dzīves filozofiju,» tā Ilona.
«Šeit sanāk labākie jelgavnieki» Taujāti par to, vai «Suņa taka» ir atradusi savu vietu pilsētā, saimnieki saka, ka to labāk varētu pateikt citi, ne paši. «Domājam – esam punkts, kas vieno Jelgavas māksliniekus, un, mūsuprāt, šeit pulcējas labākā jelgavnieku daļa,» tā Ilona. To, ka viņus zina, apliecinot arī apkārt notiekošais. «Mēs iztiekam bez lieliem plakātiem, reklamēšanās. Vai nav jauki, ka cilvēki atnāk uz vecpilsētu, ieiet frizētavā un jautā: «Kur ir «Suņa taka»?» Bet frizierīte izskrien ārā un rāda mūsu virzienā. Un par mums uzreiz zina gan jautātāji, gan frizētavas klienti! Tātad mūs pazīst! Protams, dažkārt jau mums mēdz teikt, ka «Suņa taku» grūti atrast, taču tad es saku: bet jūs taču atradāt! Mūsuprāt, galerija domāta uzmanīgam vērotājam, jo tas, kurš spēs novērtēt mākslas darbu, arī to pamanīs,» atzīst Ilmārs. Tāpat iecienīta taciņa uz «Suņa taku» kļuvusi mūsu pilsētas māksliniekiem.
«Mēs vēlamies izglītot» Jāpiebilst, ka galerijā par ieeju nav jāmaksā – tā darbojas, pateicoties saimnieku entuziasmam un ieguldījumam. «Protams, ik pa laikam piezogas doma, ka galerija savu darbību varētu beigt, taču tad atkal prātā nāk Raiņa teiktais, ka pastāvēs, kas pārvērtīsies, kaut kur dzirdētais, ka izdzīvos tie, kas piemērosies… Mūsu gadījumā – nevis piemērosies, bet pretosies, jo mūsu dzīves filozofija ir pretoties patērētāju kultūrai. Proti, negribam izdabāt, bet gan izglītot. «Nereti nākas dzirdēt cilvēkus sakām: «Es no mākslas neko nesaprotu!» Taču es gribu teikt, ka noliegums sākas ar zināšanu nepietiekamību un nevēlēšanos izzināt. Galerija ir vieta, kur var ielūkoties mākslinieku vizuālajos stāstos un rast interesi par mākslu,» uzskata Ilona.
Galerija – veids, kā komunicēt Par savu būtiskāko ieguvumu Ilona un Ilmārs sauc satiktos māksliniekus un galerijas apmeklētājus. «Pārsvarā galerijā ienāk skatītājs, kas ir atvērts, un ar tādiem cilvēkiem ir patīkami tikties. Piemēram, nesen ienāca kāda kundze, un pirms izstādes darbu apskates teica: «Man vēl ir 15 minūtes laika un es gribēju kaut ko skaistu, jo tūlīt man būs jāiet pie zobārsta…». It kā nieks, bet tas sniedz tādas emocijas! Tā ir lieta, kas piešķir dzīvei kvalitāti. Mums ir svarīgi, ar kādām sajūtām cilvēks aiziet,» tā Ilmārs. Saimnieki atzīst – esot dzirdējuši, ka galerija ir snobiska, jo diktējot savus noteikumus un ir ļoti izvēlīga. «Pirmajā lielajā pasākumā «Aļņu dārzs vecpilsētā» Jelgavas Pilsētas svētkos izstādē ļāvām sevi parādīt visiem, kuri vēlas, taču mēs nolēmām, ka labāk iesim tikai profesionālās mākslas virzienā,» tā Ilona. Ilmārs bilst – priekšrocība ir tā, ka galerija pieder viņiem un viņi tajā arī saimnieko. «Mēs domājam, ko rādīt jelgavniekiem, » tā Ilona.
«Svarīgi ir tvert sajūtas» Viņi gan saprot, ka šis galerijas formāts šobrīd nav aktuāls, jo cilvēkiem ir pazemināts uztveres līmenis caur sajūtām. «Cilvēki vairāk vāc faktus nekā bauda mākslas klātbūtni. Kaut vai sadzīvisks piemērs – aizbraucam uz jūru, salasām akmentiņus, gliemežvākus, kociņus, pārvedam tos mājās un nezinām, ko ar tiem darīt, kur likt. Taču tajā pašā laikā mēs varētu turpat pludmalē paspēlēties un paņemt tikai to sajūtu. Tāpat tas šobrīd ir ar fotografēšanu – mēs visu laiku mēģinām visu notvert kadrā, taču svarīgākā ir tā sajūta, tas mirklis, kurā tu esi. Arī mēs gribam cilvēkos veidot sajūtas pēc galerijas apmeklējuma,» saka Ilmārs. Saimnieki, domājot par jaunu formātu, iecerējuši izveidot mākslas telpu. Proti, tajā tiks apvienots arī mākslas salons, kur iegādāties dažādus mākslas darbus, rīkot lekcijas, diskusijas ar māksliniekiem un iedzīvotājiem. Jūlijā tiks «palaista» arī galerijas mājas lapa www.sunataka.lv, kurā saimnieki vēlas rakstīt savus novērojumus un pieredzi par mākslas izpausmēm. Tāpat ir iecere galerijā dot iespēju apmeklētājiem palasīt grāmatas par mākslu. «Lai izveidotu šādu grāmatu plauktu, aicinām iesaistīties jelgavniekus un ziedot grāmatas par mākslu un māksliniekiem. Tās droši var nest uz «Suņa taku», lai veidotu galerijas bibliotēku,» saka Ilona.
Jāpiebilst, ka trīs gadu galerijas pastāvēšanas laikā ir rādītas 24 izstādes, kurās varēja iepazīties ar visdažādākajiem mākslas veidiem: glezniecību, grafiku, plakātu mākslu, dizaina objektiem utt. Šobrīd galerijā ir apskatāma Jelgavas mākslinieces, ievērojamas grafiķes un gleznotājas Lolitas Zikmanes izstāde «Skaistā ikdiena».
Foto: Krišjānis Grantiņš
19.8 °C,
1.5 m/s,
82 % 
19.8 °C,
1.5 m/s,
82 %