Latvijas Tehnoloģiskais centrs (LTC) projekta «InnoLaSME – koordinēti inovācijas atbalsta pakalpojumi MVU Latvijā» gaitā izstrādājis metodi, pēc kuras uzņēmumam iespējams veikt inovācijas pašnovērtējumu. «Jelgavas Vēstnesis» piedāvāja vairākiem Jelgavas ražošanas uzņēmumiem novērtēt savu inovāciju līmeni. Lai gan testa rezultāti atšķiras, inovāciju līmenis tajos ir vienāds. Tāpēc piedāvājam ne tikai testa atšifrējumu, bet arī pašu uzņēmēju viedokli par to, kas tad ir galvenā vērtība uzņēmumā un uzņēmējdarbībā kopumā.
Šobrīd inovāciju testu izpildījuši ap 350 Latvijas uzņēmumu, bet lielākoties tas noticis kāda konkrēta LTC pētījuma laikā. Kopējā aina nav pārāk spoža – lielākā daļa uzņēmumu ir otrajā no četriem attīstības līmeņiem. «Ir, protams, uzņēmumi, kuriem interesē inovācijas, un viņi jau atrodas 3. vai pat 4. līmenī, tomēr vairākums ir lejasgalā vai pa vidu,» tā LTC pārstāve Gundega Lapiņa. Viņasprāt, uzņēmumi izvēlas izpildīt šo testu, jo tas ir vienkārši, ātri un uzreiz ir taustāms rezultāts – var redzēt vājās un stiprās puses.
Šo testu var izpildīt ikviens uzņēmums, kam ir tāda vēlēšanās, sazinoties ar LTC pārstāvi Agnesi Janovu pa tālruni 67558711 vai e-pastu: agnesej@edi.lv. Rezultāti tiks izsūtīti elektroniski apmēram dienas laikā. Vismaz līdz projekta beigām – 2012. gada jūnijā – testu iespējams izpildīt bez maksas.
Nikolajs Dubovs, Jelgavas Mašīnbūves rūpnīcas ražošanas direktors: «Uzņēmumā nepārtraukti domājam, kā uzlabot savu produkciju, tomēr tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka iekārtām un detaļām, ko ražojam, jābūt ērtām un vienkāršām gan pēc uzbūves, gan lietošanā. Tām jābūt tādām, lai ar tām var nostrādāt pēc iespējas ilgāk, maksimāli maz iejaucoties un remontējot. Strādājam šaura profila jomā, tāpēc jāapmāca pašiem savi cilvēki – ne tirgū, ne zinātniski pētnieciskajā sektorā šādi speciālisti nav atrodami. Līdz ar to vienīgā sadarbība zinātniskajā jomā, ja to tā var nosaukt, ir ar mūsu pašu klientiem, kuri pasaka, ko grib, kur lietos mūsu izgatavoto produktu, bet mēs domājam, kā to panākt, uzlabot un tamlīdzīgi.
Tādos uzņēmumos kā Mašīnbūves rūpnīca, kas saglabājušies no padomju laikiem, darbojas naturālās saimniecības princips. Tas nozīmē, ka viss tiek darīts uz vietas, kaut gan tas nav pareizi – ir lietas un pakalpojumi, ko izdevīgāk izmantot kā ārpakalpojumu. Bet šie vecie, pamatīgie uzņēmumi nav tam gatavi, nav gatavi mainīt organizācijas ražošanas kultūru, tehnoloģijas. Tomēr viss jau mainās. Piemēram, pirms trim gadiem likvidējām galvanizācijas nodaļu, kura bija nerentabla. Vajadzēja turēt un apmācīt cilvēkus, savulaik pat desmit, bet pēdējā laikā vienu speciālistu un palīgus, bet pie mūsu apjomiem tas neatmaksājās. Šodien sadarbojamies ar Lietuvas firmu, un tas ir gan lēti, gan ātri – viņi pasūtījumu var izpildīt nedēļas laikā, un mūs tas apmierina. Domāju, arī to var uzskatīt par inovāciju, kas vērsta uz ražošanas attīstību.
Liels mīnuss ir pārlieku birokratizētā Eiropas fondu apguve. Pirms desmit gadiem izmantojām šo iespēju un piesaistījām līdzekļus, lai modernizētu gāzes metāla griežamo iekārtu. Toreiz tas bija viegli un ātri, turklāt pati projekta izstrāde praktiski neko nemaksāja. Pirms diviem gadiem gribējām turpināt iesākto tehnikas modernizāciju. Parēķinot visas ar projekta izstrādi un sagatavošanu saistītās izmaksas, secinājām, ka tas izmaksā tikpat, cik paņemt bankā kredītu un atdot to kopā ar procentiem. Tiesa, kredīts mums tobrīd nebija pa kabatai, toties sapratām, ka Eiropas līdzekļi principā nekādu reālu atbalstu uzņēmējam nedod, jo klapatu ir vairāk nekā reālais ieguvums.»
Aiva Freimane, šokolādes apdrukas darbnīcas SIA «Artende» īpašniece: «Ideja par šokolādes apdruku mums radās 2008. gadā, taču tā joprojām ir uzskatāma par inovatīvu, jo ne savu ideju, ne tehnoloģijas neesam pārdevuši. Jā, ir bijuši mēģinājumi Latvijā ražot pakaļdarinājumus jeb aizvietotājpreces, bet kvalitātes ziņā tās ne tuvu nestāv tam, ko varam piedāvāt mēs. Tomēr jāatzīst, ka ar inovatīvu ideju vien nepietiek – tādiem uzņēmumiem kā mēs, kas piedāvā luksusa, nevis pirmās nepieciešamības preci, ir īss mūžs, kādi gadi divi. Jo katra jauna ideja prasa ne tikai resursus, bet arī pircēju apmācību – neviens tāpat nesāks pirkt jauno produktu, viņiem ir jāskaidro un jāieinteresē, jāveido sajūtas par jauno vēlmju nepieciešamību. Arī mēs bijām jauni un ļoti spītīgi attieksmē pret tirgu, bet nu esam sapratuši, ka tā rīkoties nedrīkst. Tāpēc pagaidām esam ieņēmuši nogaidošu pozīciju un sekojam līdzi izmaiņām Latvijas ekonomikā un uzņēmējdarbības vidē, bet, ja labāk nekļūs, iespējams, brauksim prom paši un līdzi ņemsim arī savu ideju… Jau tagad analizējam citus tirgus un citu valstu politiku attiecībā uz uzņēmējdarbību, un varu teikt, ka, piemēram, Īrijā, Dānijā, Lielbritānijā, dotē mazos uzņēmumus, kam ir inovatīvas idejas. Citās valstīs jaunajiem uzņēmumiem pirmajā gadā nav jāmaksā nodokļi, tiek piedāvātas apmācību programmas un bezmaksas mentoringa pakalpojumi. Tas nozīmē, ka jaunajam uzņēmumam tiek piesaistīta valsts atbalsta programma un pirmos divus darbības gadus palīdz: pārbauda bilanci, grāmatvedību, palīdz ar analītiskajām sistēmām, reklāmas jomas atrašanu un tamlīdzīgi. Tas ir abpusēji izdevīgi, jo uzņēmumam, kura pārstāvis ir mentors, tiek piešķirti nodokļu atvieglojumi. Latvijā mentorings ir izkliedēts, nav sistēmisks, nav arī līdz galam definēti abu pušu ieguvumi un loma.
Jā, pastāv biznesa inkubatori, kas kā atbalsts jaunajiem uzņēmumiem vērtējami pozitīvi. Jēga tam visam ir, jo šajos inkubatoros jaunais uzņēmums iegūst iespēju īrēt telpas par zemāku nomu pirmos gadus un ne tikai. Tas ir reāls atbalsts uzņēmumam no ekonomiskās puses, arī papildu ieguvumi ir ne mazāk svarīgi – infrastruktūra, reprezentablas telpas, kanceleja, speciālistu konsultācijas un to pakalpojumi, informācijas pieejamība saistībā ar noteikto nozari. Mēs izmantojām tikai biroja telpas un ar to saistīto infrastruktūru, kā arī reklāmas pakalpojumus, bet ražošanu inkubatorā ierīkot nevarējām specifisko noteikumu dēļ, jo Latvijā pārtikas nozarē prasības ir krietni augstākas nekā citās valstīs – tas nav slikti, bet jaunam uzņēmumam tas ir pārlieku liels finansiālais slogs, kas traucē normālu attīstību, pat gremdē. Šeit ir arī vēl viena nianse – no jaunā uzņēmēja pieprasa izpildīt šīs normas, bet nesniedz konsultācijas par to, ko tik tiešām būtu nepieciešams ievērot, jo varbūt sākumposmā var nodrošināt tikai minimālus apstākļus.»
Juris Griķis, «Nakts mēbeļu» un matraču ražotāja SIA «OAK» direktors: «Vissāpīgākie jautājumi mūsu nozarē ir sadarbība ar zinātniekiem, ekspertiem un valsts atbalsts. Kāpēc tā? Tāpēc, ka man nav ne jausmas, ar ko nodarbojas, ko ir izdomājuši, ko pēta Latvijas zinātnieki, kuru darbs ir ļoti atrauts no ražošanas. Nespēju saprast, kas viņiem dod pasūtījumus un finansējumu… Jā, ar vietējo Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūtu sadarbojamies, bet tur iespējams notestēt tikai matračus – to esam darījuši un saņēmuši atzinumu, ka mūsu produkts atbilst visiem Eiropas standartiem. Bet, kas attiecas uz mēbelēm, Latvijā neredzu zinātnes un ražošanas sadarbības iespējas, jo zinātne galvenokārt ir tendēta uz koka pirmapstrādes, dēļu, pētniecību. Tas, protams, ir likumsakarīgi, jo apmēram 80 procenti no visas Latvijā saražotās koksnes aiziet eksportā kā pirmapstrādāts materiāls vai granulas un tikai 20 procenti koksnes padziļināti pārstrādā, radot produktus ar augstu pievienoto vērtību. Par kādu sadarbību var runāt, ja, piemēram, mūsu šobrīd inovatīvākā produkta – «Pils matraču» – ražošanā no Latvijas iepērkam tikai koku rāmjiem? Viena matrača izgatavošanai nepieciešamas ap 30 komponentes, bet Latvijā pieejama tikai viena – mums nav ne stiepļu, ko vedam no Anglijas, ne diegu, ko pērkam Vācijā, ne putu materiālu, ne drānu, ne laku un krāsu.
Būsim godīgi – Latvija Eiropā kotējas vidēji zemu un Eiropas tirgi no mums negaida neko ar augstu pievienoto vērtību, tikai izejvielas. Nesen pie manis viesojās somu iepircējs – viņam interesē vai nu zema cena, vai kaut kas unikāls. Jā, unikālu varu piedāvāt, un tas viņu ieinteresēja. Pārsvarā vietējie uzņēmumi ražo pēc ārzemju pasūtījuma – pēc viņu rasējumiem, tehnoloģijām un par viņu noteikto cenu. Tur nevajag pielietot zinātni.
Paši ražotāji ir aizņemti, nepārtraukti cīnoties tirgos un ražošanas frontēs, tāpēc viņiem neatliek ne laika, ne naudas, ko ieguldīt pētniecībā, jaunu tehnoloģiju attīstībā, investīcijās. Arī valsts mūs presingo ar nodokļiem, tādējādi palielinot resursu – darbaspēka, elektrības, izejmateriālu – izmaksas. Taču valsts varētu mums palīdzēt frontēs, kurās cīnāmies. Pirmkārt, valstij ir jāsekmē vietējā ražošana ar dažādiem atvieglojumiem nodokļos. Otrkārt, valdība varētu samazināt resursu cenas, piemēram, izstrādājot nodokļu politiku, kas dotu priekšrocības vietējiem ražotājiem. Treškārt, valsts ar savām neskaitāmajām institūcijām un ierēdņu pūļiem varētu palīdzēt vest ārā mūsu produktus, atbalstot dalību dažādās izstādēs. Šobrīd uzņēmēji tajās nepiedalās, jo tas ir dārgi – bez 50 tūkstošiem nemaz nav ko iesākt. Labi, piemēram, pēdējā «World Expo» Ķīnā bija ļoti laba platforma, lai sekmētu Latvijas ārējo tirdzniecību, taču tās visas nejēdzības, kas tur un ap to notika, vēlreiz apliecināja mūsu valstsvīru nespēju domāt un rīkoties tautsaimnieciski. Administrēt Eiropas pabalstus taču ir daudz vienkāršāk nekā sekmēt ieņēmumus no Latvijas preču eksporta. Tā ir uz īstermiņa patēriņu balstīta, tuvredzīga politika, kas rezultātā ved uz vietējās tautsaimniecības noplicināšanu un ražošanas iznīcināšanu. Žēl, bet taisnība. Tā tālāk nevar.»
Kā liecina iegūtie rezultāti, visi trīs uzņēmumi – mēbeļu un matraču ražotājs SIA «OAK» (67 punkti), metālapstrādes uzņēmums «Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca» (70 punkti) un šokolādes apdrukas uzņēmums SIA «Artende» (64 punkti) – ir C līmeņa uzņēmumi. Tajos ir labi attīstīta nepieciešamības izjūta pēc tehnoloģijas pārmaiņām. Šādi uzņēmumi ir spējīgi ieviest jaunus projektus un pieņemt stratēģisku pieeju nepārtrauktās inovācijas procesā. Viņiem ir skaidras prioritātes – kas ir jāizdara, kad un kurš to darīs –, ir stipras iekšējās spējas gan tehniskajā, gan vadības jomā un izmaiņas tiek īstenotas prasmīgi un ātri. Šie uzņēmumi ir ieguvēji, jo tiem apzināti attīstīts stratēģiskais pamats attiecībā uz tehnoloģiju pētniecību, iegādi, ieviešanu un uzlabošanu. Tomēr viņiem trūkst spēju pārskatīt tirgu, izmantojot jaunās tehnoloģijas, vai radīt jaunas tirgus iespējas. Viņi sacenšas esošās rūpniecības ietvaros un var «aizķerties» lēnas attīstības sektorā, neskatoties uz efektīvo tehnoloģiju ieviešanu konkrētajā rūpniecības nozarē. Dažkārt viņi nav pārliecināti, kur un kā iegādāties jaunās tehnoloģijas, ja tās neietilpst viņu darbības vidē. Šiem uzņēmumiem piemīt stipras iekšējās iespējas un stratēģiskā domāšana par tehnoloģijām, domājot gan par vidēji ilgu, gan ilgāku laika posmu. Dažās jomās šie uzņēmumi var atpalikt no starptautiskiem nozares līderiem, taču viņiem ir spēcīgs attīstības potenciāls.
Sagatavoja Ilze Knusle-Jankevica
22.7 °C,
1 m/s,
71.2 % 
22.7 °C,
1 m/s,
71.2 %