19. maijā pulksten 16 Jelgavas reģionālajā Pieaugušo izglītības centrā notiks EK organizēta diskusija par savstarpējo palīdzēšanu un labdarību šodien – «Solidaritāte vai savrupība?». Tajā aicināts piedalīties ikviens interesents.
Ilze Knusle-Jankevica
Organizatoru pārstāve Lauma ozoliņa informē, ka diskusijā piedalīsies arī eksperti: politologs Ivars Ījabs, Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta un RSU Humanitāro zinātņu katedras vadītāja Vija Sīle.
Lai diskusijas apmeklētājiem būtu skaidrs, apmēram par ko tiks runāts, savās pārdomās dalās tās vadītājs Igors Šuvajevs: «Vai Latvijā tiešām valda princips «Mirsti tu šodien, es — rīt»? Vai tiešām gaida citu nosprāgstam, lai tiktu pie kāda atvieglojuma, pabalsta vai atbalsta? Latvijā pastāvošā biopolitika uzrāda iezīmes, kas uzskatāmi ir redzamas faktiskajās koncentrācijas nometnēs. Tomēr diez vai ir arī tā, ka cilvēki ir pilnīgi savrupinājušies un neliekas cits par citu ne zinis.
Varbūt pieļaut, ka dzīve ir pilna konfliktiem, un tas nozīmē, ka nākas atzīt un apzināties, ka tiešām pastāv nesaskaņas. Un daudzi konflikti netiek atrisināti tikai tāpēc, ka iesaistītie negrib atzīt savstarpēju saistību, savstarpējo atkarību, proti, viens nespēj atrisināt konfliktu. Vēl bīstamāk, ja tiek veidoti subjektīvi konfliktsituāciju tēli, kas tad arī nosaka rīcību. Bet varbūt šādu tēlu jau ir par daudz? Varbūt cilvēki ir iegrimuši māžu pasaulē un to vien dara kā māžojas? Bet kādu grēkāzi atrast taču ir ļoti viegli.
Ik pa laikam uzvirmo pārspriedumi par ziedojumiem, labdarību, par to, cik solidāri esam vai neesam. Mēdz teikt: ja izteikts lūgums, palīdzības piedāvājums nedarbojas kā pazemojums. Taču parasti labdarība nemēdz būt publiska, toties Latvijā tā ir publiska un turklāt dažādi tiek reklamēta. Cik lielā mērā labdarība vispār ir labdarība, bet ziedošana — ziedošana? Dažkārt, darot labu, tiek panākts pretējais. Mangošana var kļūt par dzīves principu, turklāt var pat apvainoties, ja nekas netiek.
Lauvas tiesa tiek sportam. Taču tā ir nevis ziedošana, bet sponsorēšana vai netieša reklāmas pirkšana. Turklāt jāņem vērā, ka par ziedojumiem pienākas nodokļu atlaides, tā ka tas nav gluži nesavtīgs pasākums. Nākamā joma ar dāsnākajiem ziedojumiem ir trūcīgas un mazturīgas personas, bet īpaši ir jāizceļ ziedojumi slimiem bērniem un dzīvnieku aizsardzībai. Lai ziedotu, ir nepieciešama reklāma. Bet cik tā ir ētiska? Un kas tiek šādi izreklamēts? Vai tā vispār ir labdarība? Cilvēki iet postā, bet gādāts tiek par dzīvniekiem — tiem, kurus vismaz daļa no tās pašas sabiedrības ir atstājusi likteņa varā. Var un vajag iebilst: palīdzot dzīvniekiem, mācās palīdzēt cilvēkiem. Tomēr gadās arī tādi, kam dzīvnieki ir svarīgāki par cilvēkiem.
Neliek gan mierā jautājums, vai ziedošana ir labdarība, vai tā ir taisnīga? Pragmatiski apsverot, labdarība sniegtu lielāku labumu, ja tā tiktu nevis vienam, bet, piemēram, simtu vienam, t.i., ja tā būtu kopīgs labums. Tam vienam ir nepieciešama operācija, bet tiem citiem šī pati summa nodrošinātu brīvpusdienas, atvieglotu mācības un galu galā vismaz reizi gadā ļautu, piemēram, pabūt Rīgā, apmeklēt teātri. Šāda jautājuma nostādne var šķist skarba, tomēr uz šādu jautājumu ir nepieciešams atbildēt. Turklāt var jautāt, vai valsts nespēj nodrošināt elementāras lietas?
Dati par palīdzību līdzcilvēkiem Latvijā neuzrāda būtiskas novirzes no Eiropas vidējā rādītāja, gluži pretēji, pašmājās ir vērojama lielāka solidaritāte. Taču principā runa ir par «privātu» solidaritāti, jo publiskā solidaritāte… Par to uzskatāmi liecina arodbiedrību nīkulība. Solidaritāti mēdz bieži piesaukt, aizmirstot, ko tā īsti nozīmē. Kooperatīvā solidaritāte ir kopīga individuālo risku vai problēmu risināšana, piemēram, slimības, bezdarba gadījumos u. tml. Uzreiz jābilst, ka publisks, t.i., valstisks, proti, kopīgs risinājums Latvijā laikam ir retums. Tad jau labāk ļaujas individuālai ziedošanai, nemaz nemēģinot jautājumu risināt politiski. Antagonistiskā solidaritāte ir kopīgo interešu aizstāvēšana pret konkurējošu kopību. Tēlu līmenī šāda solidaritāte varbūt pastāv. Un visbeidzot pastāv sagadīšanās solidaritāte, piemēram, dabas katastrofu izraisīto seku kopīga pārvarēšana.
Kā ir ar solidaritāti Latvijā? Varbūt tiešām līdzcietība ir kaitīga, t.i., izdomājot ziedošanas, labdarības «subjektīvos tēlus», situācija individuāli un kopīgi tiek vienīgi pasliktināta? Varbūt jāpieņem sūrā atziņa, ka nabadzīgie būs vienmēr un ka ar labdarību šo problēmu nevar atrisināt? Varbūt labdarība, ziedošana tiešām traucē apzināties un risināt patiesās problēmas?»
26 °C,
2 m/s,
49.5 % 
26 °C,
2 m/s,
49.5 %