«Mums bija tāds Baltijas bataljons, kurā bija ap 200 – 300 cilvēku no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, un es biju rotas komandieris. Vispār negribas to visu atcerēties… Labāk būtu bijis tur nebūt – toreiz man bija iespēja formāli ieiet slimnīcā, bet es pat nezinu, kāpēc šo iespēju neizmantoju,» tagad ar nožēlu par savulaik neizmantoto «viltību» saka Černobiļas atomelektrostacijas seku likvidēšanas dalībnieks Vladimirs Papko. Šodien Jelgavas pilsētas, Jelgavas un Ozolnieku novadu AES seku likvidēšanā iesaistītie atzīmē 25. gadadienu kopš šiem traģiskajiem notikumiem.
Ilze Knusle-Jankevica
Lai gan pēdējā laikā arvien biežāk tiek piesaukta atomelektrostacijas avārija Japānā, Fukušimā, Černobiļas avārijas dalībnieki to izprot vislabāk – viņi ir tur bijuši, viņi zina, kā tas ir, tagad viņi arī zina, kādas tam ir sekas. Tāpēc viņiem šķiet pilnīgi nepieņemams salīdzinājums, kura no avārijām bijusi lielāka un nesusi lielāku postu. «Pasaulē jau sākuši salīdzināt, kur – Japānā vai Černobiļā – bija lielāka radiācija,» mazliet skumji nosaka V.Papko.
Arī Jelgavas Invalīdu biedrības valdes priekšsēdētājs Laimonis Dzērvāns, kurš pats piedalījās avārijas seku likvidēšanā, atzīst, ka tādai salīdzināšanai nav jēgas, jo pats fakts, ka ir atkārtojusies atomelektrostacijas avārija, ir milzīga traģēdija ne tikai tajā valstī dzīvojošajiem, bet visai cilvēcei kopumā. Viņš stāsta, ko toreiz jau nevienam neprasīja, grib vai negrib braukt – daudzos likteņus izlēma kara komisariāts. «Mūs, deviņus oficierus, iesēdināja mikriņā, un no rīta jau bijām tur,» viņš atceras. Par tā laika notikumiem L.Dzērvāns runāt nevēlas, vien nosaka, ka ir patīkami atzīmēt ikgadējo piemiņas pasākumu, jo tas ļauj apjaust, ka vēl viens gads nodzīvots.
Daudziem no Černobiļā bijušajiem šie notikumi kļuvuši par personīgo traģēdiju, arī Kaktaviču ģimenei. Imants Černobiļā strādāja uz paša reaktora, un nu izjūt, ko tas nodarījis viņa veselībai. «Pagājušajā gadā Imants bija slimnīcā, un nevarējām apmeklēt atceres pasākumu, bet līdz tam gājām uz visiem. Imanta veselība ir smagi cietusi – viņam bija atteikušās kājas, viņš nevarēja staigāt, bet izdevās viņu izārstēt. Vēzi gan nevaram uzveikt – jau septīto gadu vīrs slimo ar elpceļu vēzi, un pēdējā gada laikā vērojams slimības uzliesmojums,» stāsta Imanta sieva Kristīne Semjonova. Viņa norāda, ka, lai gan ar vīru iepazinusies uzreiz pēc notikušā Černobiļā, viņa zina visu, ko Imants tur piedzīvojis, arī pati bijusi šajā vietā un savām acīm redzējusi, kā tur izskatās. Agrāk Imants par Černobiļu runājis vairāk, stāstījis par piedzīvoto ģimenei, un īpaši to pārdzīvojot viņa bērni, kuri redz, kā avārijas sekas ietekmējušas viņu tēva dzīvi. «Protams, tiem, kas nav tur bijuši un nav ar to saistīti, ir grūti saprast, kas tas vispār ir un ko nozīmē,» piebilst Kristīne.
Pasākumā visu trīs pašvaldību pārstāvji pateicās klātesošajiem par varonību un to, ka viņi, nenojauzdami risku un bīstamību, pašaizliedzīgi apturēja radiācijas izplatību un izglāba ne tikai Ukrainā, bet arī tuvējās valstīs dzīvojošos cilvēkus. «Tagad būtu jārisina svarīgs politisks jautājums, vai šāda veida atomelektrostacijas ir jābūvē. Jā, iespējams, šāda enerģija ir lētāka, bet vai labāka?» tā Jelgavas domes priekšsēdētāja vietnieks Aigars Rublis, uzsverot, ka Černobiļas avārija ir spilgts piemērs tam, ka no kļūdām ir jāmācās, lai šāda veida nelaimes cilvēci vairs neskartu.
Pasākumu organizē visas trīs pašvaldības, Jelgavas Sabiedrības integrācijas pārvalde un Sociālo lietu pārvalde. Pasākumā piedalījās arī Baltkrievijas un Ukrainas vēstniecību Latvijā, kā arī Jelgavas Invalīdu biedrības un Latvijas savienības «Černobiļa» pārstāvji.
AES avārijas Černobiļā, Ukrainā, notika 1986. gada 26. aprīlī. No Latvijas avārijas seku likvidēšanas darbos piedalījās vairāk nekā 6000 iedzīvotāju. Vairāk nekā 3000 no viņiem piešķirta invaliditāte, vairāk nekā 900 ir miruši, un daudzi zaudējuši darbaspējas. Avārijas seku likvidēšanas darbos kopā piedalījās ap 800 000 cilvēku no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas, Igaunijas, Latvijas un citām valstīm.
Foto: Ivars Veiliņš