Jelgava ir zināma kā rūpniecības un ražošanas pilsēta – citu starpā šeit sekmīgi savu «nišu» notur arī šūšanas uzņēmumi, kas sadarbojas ar klientiem no Eiropas, Amerikas un Kanādas. Jautājot Jelgavas šūšanas uzņēmumiem, kāpēc ārvalstu firmas savu produkciju pasūta pie viņiem, nevis, piemēram, savā valstī vai Ķīnā, kas populāra ar savu lēto darbaspēku un zemajām izmaksām, viņi atbild: tā ir kvalitāte.
Lielākā daļa šūšanas uzņēmumu «dzīvo» tikai no ārvalstu firmu pasūtījumiem, un praktiski visa saražotā produkcija tiek eksportēta. Pasūtītāju vidū ir uzņēmumi no tādām valstīm kā Vācija, Šveice, Zviedrija, Dānija, Norvēģija, Kanāda. «Kāpēc šo valstu uzņēmumi izvēlas mūs? Kvalitātes dēļ. Ir bijis, ka mūsu klienti apsver domu pāriet uz Poliju, Ķīnu vai Taivānu, tomēr beigās secina, ka pie mums ir labāka kvalitāte, arī pasūtījuma termiņi tiek ievēroti,» stāsta Latvijas–Dānijas kopuzņēmuma «EK Auce» valdes locekle Aija Vežuka. Viņasprāt, Latvija izmaksu ziņā ir apmēram vienā līmenī ar Poliju un Ķīnu, bet mūsu bonuss ir kvalitāte.
Līdzīgi uzskata arī vācu uzņēmējs Stīvens Artūrs Kristensons, «KKR» līdzīpašnieks. «Jelgavas rūpnīca ir ļoti ātra un kvalitatīva, tā ir galvenā priekšrocība,» tā viņš.
Par Ķīnas algām strādāt negrib Pirms dažiem gadiem tekstila nozare piedzīvoja teju vai krahu – vairāki Jelgavas šūšanas uzņēmumi tika likvidēti, daļa sāka apdomāt iespēju pārcelt ražotni uz ārzemēm, bet daži tomēr izturēja. Un, lai gan pamazām šī nozare sāk atkopties, tās pārstāvji nākotnē raugās ar bažām, jo katastrofāli trūkst strādātgribētāju. Kāpēc cilvēki negrib strādāt nozarē, kura ir augoša un pieprasīta? Galvenais iemesls: zemais atalgojums. Pirms trim gadiem, kad Latvijā vēl skaitījās treknie gadi, pasaulē populārais biznesa laikraksts «The New York Times» savā interneta mājas lapā rakstīja, ka Rumānijā strādā apmēram 170 ķīnietes, kuras mēnesī vidēji nopelna ap 347 dolāriem (ap 180 latiem). Šobrīd arī Jelgavā apmēram tik liela ir vidējā šuvējas alga. Tiesa, tikai retais uzņēmējs ir gatavs to skaļi nosaukt, aizbildinoties, ka atalgojums tiek aprēķināts pēc sarežģītas formulas un ir atkarīgs no vairākiem faktoriem – padarītā daudzuma, produkta modeļa, pasūtītāja un tā tālāk. «Pie mums vidējā alga šuvējai ir apmēram 200 lati, bet cilvēki labāk izvēlas būt bezdarbnieki un strādāt simtlatnieku programmā. Viņi labāk nedara neko un saņem simts latus, nevis strādā astoņas stundas dienā un saņem algu. Ja valstī ir bezdarbs, bet nav, kas strādā, tas ir absurds,» uzskata šūšanas uzņēmuma SIA «Godex» menedžeris Genādijs Lopuha.
Nākotnē raugās ar piesardzību Neskatoties uz ekonomisko situāciju valstī, arvien mazāk cilvēku ir gatavi par tādu algu strādāt, jo reizēm sanāk, ka ir pat jāpiemaksā, lai tikai varētu iet uz darbu. Tieši tāpēc vietējie šūšanas uzņēmumi uzsver – darbiniekus par esošo algu atrast grūti, taču augstāku tie maksāt nav spējīgi, jo tad zaudē konkurētspēju pasaules tirgū. «Jelgavā, par laimi, šogad mums nebija problēmu ar komandas nokomplektēšanu. Te ir tā priekšrocība, ka ir darbinieki, kas jau prot šūt, – vienkārši lielāka pilsēta, bet, piemēram, Aucē, kur ir mūsu galvenais uzņēmums, strādājošos atrast ir grūti. Tad mēs ņemam ikvienu, kas grib strādāt, un paši uz vietas apmācām, kā arī jau gadus četrus vedam šuvējas no Lietuvas pilsētas Akmenes, kas ir 24 kilometru attālumā no Auces,» stāsta A.Vežuka.
Tomēr te izveidojas apburtais loks. Šajā biznesā viss balstās uz pasūtījumiem un apjomiem, bet, sākoties krīzei, tirgus samazinājās apmēram par 30 procentiem. Pirms tam bija pasūtījumi, bija cilvēkiem darbs un arī lielākas algas. «Agrāk, pirms krīzes, mums bija seši apakšuzņēmumi, kuri palīdzēja izpildīt pasūtījumus, bet tagad lielākā daļa no viņiem ir vai nu likvidēti, vai samazinājuši strādājošo skaitu līdz astoņiem, desmit cilvēkiem. Bet ko līdz desmit cilvēki, ja ir liels pasūtījums un spiež termiņi?» tā «EK Auce» vadītāja. Līdz ar to, samazinoties pasūtījumiem un tirgum, daļa uzņēmumu tika likvidēti, bet tagad, kad nozare tikai palēnām atkopjas, ne visi uzņēmumi saviem darbiniekiem var maksāt tikpat, cik agrāk. Un, ja uzņēmums nevar nodrošināt lielāku algu, tajā nav, kas strādā. Ja nav, kas strādā, nevar izpildīt pasūtījumus, tiek kavēti termiņi un var nākties lauzt līgumus. Bet arī maksāt vairāk uzņēmumi nevar, jo tas «uzsitīs» cenu un pasūtītāji izvēlēsies valstis, kurās kopējās ražošanas izmaksas, summējot maksu par energoresursiem, telpu īri, nodokļus, algas un izdevumus citās pozīcijās, ir lētākas. Kā saka, visiem tirgū vietas nav.
Jelgavā ražo, sākot no lellēm un beidzot ar apakšveļu alpīnistiem Lai kāda arī liktos nākotne, šobrīd pilsētā strādā vairāki palieli šūšanas uzņēmumi, kuri galvenokārt saņem pasūtījumus no ārvalstu kompānijām un arī gandrīz visu saražoto produkciju eksportē. Lielākais šūšanas uzņēmums un viens no lielākajiem darba devējiem Jelgavā ir «KKR», kurā strādā 300 cilvēki. Te tiek ražotas mīkstās rotaļlietas un lelles, bērnu istabu iekštelpas iekārtojuma priekšmeti, bērnu apģērbi, atvērts arī vīriešu bikšu konveijers. «Gandrīz visa produkcija tiek transportēta uz Vāciju, no kurienes tālāk tā aizceļo uz Eiropu, Āziju, Ziemeļameriku un Dienvidameriku, Austrāliju – praktiski tā pieejama visā pasaulē. Atsevišķus pasūtījumus piegādājam pa tiešo no Jelgavas, tas ir atkarīgs no katra klienta,» stāsta «KKR» Pārdošanas daļas direktore Marina Auziņa. Viņa norāda, ka Jelgavā tiek izstrādāti modeļi un piegrieztnes pēc dizaineru pasūtījuma, uz vietas produkcija tiek arī saražota, turklāt Jelgavā atrodas Kvalitātes kontroles daļa – te tiek pārbaudīta arī citur saražoto produktu kvalitāte, pirms tie nonāk tirgū. Jāpiebilst, ka Jelgavā tiek saražoti 30 procenti visas Latvijas–Vācijas kopuzņēmuma produkcijas, un nelielu daļu no plašā sortimenta iespējams iegādāties firmas veikalā Lielajā ielā.
1. novembrī darbu Jelgavā atsāka šūšanas uzņēmuma «EK Auce» filiāle, kas krīzes sākumā darbu pārtrauca. «Kad iestājās krīze, mums bija ļoti augsta īres maksa. Ar telpu īpašnieku nespējām vienoties par zemāku, tāpēc, lai uzņēmums neaizietu mīnusos, nolēmām filiāli slēgt. Arī Aucē bijām spiesti atlaist no darba cilvēkus – kopumā štatus samazinājām par 20 procentiem,» stāsta A.Vežuka. Vasarā uzņēmums sāka pieņemt cilvēkus atpakaļ, un šobrīd Jelgavā strādā 28 cilvēki (no tiem 24 šuvējas). Līdz gada beigām šuvēju skaitu plānots palielināt līdz 30, bet nākamgad – līdz 40.
«EK Auce» ražo bērnu un pieaugušo jakas, džemperus, vestes, bikses, kā arī funkcionālo apakšveļu sportistiem, alpīnistiem. Gatavā produkcija aizceļo uz Šveici, Vāciju, Dāniju, Zviedriju, Norvēģiju, Kanādu un citur.
Mūsu pilsētā atrodas arī citi šūšanas uzņēmumi, kas galvenokārt ražo apģērbu, tostarp darba. Piemēram, uzņēmuma «Vaide» filiāle ražo sieviešu un vīriešu apakšveļu un apģērbu, naktskreklus un pidžamas, halātus, tunikas, žaketes, un daļa nonāk Krievijas tirgū. Tāpat darbu atsācis kādreizējais sieviešu apģērbu ražotājs «Global Textiles» (agrāk «Redtex»), tiesa, nu ar citu nosaukumu. Šis angļu–latviešu kopuzņēmums «slavens» kļuva ar to, ka 2009. gada februārī pēkšņi, bez brīdinājuma, paziņoja, ka uzņēmumam vairs nav pasūtījumu un tas jālikvidē, un atlaida no darba vairāk nekā 40 šuvēju.
Tekstila nozare bāzējas Austrumos Lai gan Latvijā šī nozare lēnām sāk atgūties pēc krīzes, jau tagad uzņēmējus māc bažas par to, vai tā būs ilgtspējīga. Tomēr līdzīgas problēmas ir arī citviet Eiropā. «Pēdējos piecus gadus liela daļa tekstila uzņēmumu ir miruši, bet daudzi savukārt pārcēlušies uz Austrumiem. Lai gan neliela daļa pasūtījumu atgriežas Vācijā, jo arī Ķīnā ražošana kļūst dārgāka, tik un tā šī nozare palēnām pārceļas uz Austrumiem. Eiropā ir palicis maz šūšanas ražotņu,» tā S.A.Kristensons.
Jaunieši neizvēlas šuvēja profesiju Jelgavas Amatu vidusskola vēl pirms gadiem četriem jauniešiem piedāvāja apgūt šuvēja profesiju. Šobrīd vienkārši šuvēji sagatavoti netiek – pieprasījums ir pēc tērpu stilistiem, kas prot ne tikai izdomāt, modelēt un uzšūt tērpu, bet arī uzklāt grimu un izveidot frizūru. Viņi apgūst arī ekonomikas pamatus un citas lietas, lai spētu vadīt nelielu uzņēmumu. «Pieprasījums darba tirgū pēc šuvēja profesijas ir, mums ir akreditēta šī programma, bet jaunieši nevēlas mācīties par šuvējiem,» norāda Jelgavas Amatu vidusskolas direktore Edīte Bišere.
Skolas direktore stāsta, ka jaunā programma «Tērpu stilists» izveidota, pielāgojoties jauniešu interesēm. Tā ir gana daudzpusīga un ļauj cerēt, ka absolventi – pirmais izlaidums šajā programmā būs vasarā – spēs atrast savu vietu darba tirgū. «Šis ir ceturtais gads, kopš piedāvājam šo programmu, un pa šo laiku jau nācies papildināt un pamainīt mācību programmu. Lai ietu līdzi laikam un sagatavotu pēc iespējas labākus speciālistus, esam palielinājuši stundu skaitu par dekoratīvo kosmētiku, frizūru modelēšanu, vizāžista darba pamatiem, tērpu stilu,» stāsta tērpu stilistu skolotāja Gaļina Zvaigznone. Skolas direktore papildina, ka jaunieši principā tiek gatavoti kā neliela uzņēmuma vadītāji un iegūs trešās pakāpes profesionālo kvalifikāciju. Pedagoģes uzskata, ka šie jaunieši ir ambiciozāki, ar saviem mērķiem un, visticamāk, pēc skolas beigšanas strādās par stilistiem vai studēs par tērpu dizaineriem. «Tas, protams, neizslēdz iespēju, ka kāds no viņiem strādās šūšanas uzņēmumā par šuvēju,» piebilst E.Bišere. Šobrīd tērpu stilista specialitāti apgūst 90 jaunieši. Uz jautājumu, kāpēc jaunieši neizvēlas vienkāršu šuvēja profesiju, Amatu vidusskolas direktore atbild: «Tā ir smaga profesija. Cik man nācies sastapties ar šajā jomā strādājošajiem, visbiežāk gadījies dzirdēt, ka viņiem ir zemas algas, bet lielas izpildes normas, kas savukārt nozīmē garas darba stundas. Un no tā veidojas dažādas profesionālās slimības.»
Tomēr skola, reaģējot uz situāciju darba tirgū un ņemot vērā darba devēju ieinteresētību, plāno jau nākamgad atsākt šuvēju grupas komplektēšanu. «Pašvaldība ir ieinteresēta saglabāt pilsētā šo nozari, un mums jau bijušas sarunas ar amatpersonām par iespēju sagatavot darbaspēku šūšanas uzņēmumiem. Jāsaka, ka mums ir licenzēta un akreditēta šuvēju mācību programma, tās īstenošanu varam uzsākt jebkurā brīdī, ja vien ir, kas mācās,» stāsta skolas direktore. Skola jau nākamgad plāno izsludināt uzņemšanu šajā programmā, bet paralēli tam var apmācīt arī darbiniekus pēc uzņēmēja pieprasījuma. Tikai uzņēmumam pašam jānokomplektē grupa un jāsedz ar apmācībām saistītie izdevumi. «Mēs varam piedāvāt dažādas programmas, sākot no četriem mēnešiem un beidzot ar trīs gadiem, bet šobrīd lielai daļai uzņēmumu nav tādas rocības, viņi darbiniekus apmāca paši uz vietas,» tā E.Bišere. Viņa pieļauj, ka šādos gadījumos darbinieki tiek apmācīti kādas konkrētas šūšanas operācijas izpildei, kas turpmāk viņiem jāveic. Ātri un vienkārši – tam nav nepieciešami kursi vairāku mēnešu garumā.
Foto: Ivars Veiliņš