Jaunais čellists Maksims Beitāns mūziķu vidū jau tiek uzskatīts par pasaulslavenā čellista Mišas Maiska pēcteci, jo spēj uz čella virtuozi izspēlēt vijoļu partijas. Koncertu afišās rakstīts, ka viņš pārstāv Šveici, taču patiesībā šis jauneklis ir no Jelgavas un čellu iemīlējis tieši Jelgavas Mūzikas vidusskolā. Šobrīd uz diviem mēnešiem Maksims ir mājās – Jelgavā – un gatavojas lielajam solokoncertam Latvijā 25. augustā pulksten 19 Rīgas Latviešu biedrības namā.
Ritma Gaidamoviča
Maksims Jelgavas Mūzikas vidusskolu absolvējis 2006. gadā, vēlāk trīs gadus mācījies Londonas Karaliskajā mūzikas koledžā, bet nu jau gadu par savu dzīves un pilnveides valsti izvēlējies Šveici un studē maģistrantūrā Šveices konservatorijā Lugano. «Kāpēc Šveice? Tāpēc, ka man ir iespēja mācīties pie slavenā profesora Johannesa Guricka. Jā, pēc lielās Londonas biju pārsteigts, ka tagad uz laiku tieku «ieslodzīts» mazajā pilsētā Lugano, taču tur ir visi apstākļi, lai es mācītos, sevi pilnveidotu un spēlētu vēl labāk. Tur ir kolosāli, smaidīgi cilvēki, kādus es diemžēl neredzu mājās, Latvijā,» atzīst Maksims. Runājot par dzīvi Lugano, Maksims stāsta, ka atšķirībā no Latvijas skolām viņa skola ir atvērta 24 stundas diennaktī un spēlēt var iet, kad vien vēlas. Tiesa, ne pie atvērta loga, citādi par traucēšanu var pienākties bargs sods. «Kaimiņus traucēt nedrīkst. Uzreiz klāt policija, pirmo reizi tevi pabrīdina, vēlāk jau sods – 1000 franki jeb aptuveni 500 lati. Logus nevirinu, lai nesagādātu sev nepatikšanas,» smaidot teic Maksims.
Uz ielas var muzicēt tikai četras ar pusi stundas
Maksims atklāj, ka arī pret ielu muzikantiem tur attieksme ir pavisam cita – ieviesta sava sistēma. Latvijas kārtība mums visiem diezgan skaidra – mūziķis grib nopelnīt, aiziet, piemēram, vakarā uz Vecrīgu un vienkārši uzspēlē. «Katrs mūziķis taču grib papildus nopelnīt, un spēlēt uz ielas ir viens no ātrākajiem variantiem, kā iegūt lieku kapeiciņu. Tiesa, man tas beidzās neveiksmīgi. Proti, izrādās, ka šeit par to, ka spēlēsi, ir jāsamaksā 20 franki jeb 10 lati, tikai tad saņem atļauju. Mēs to nezinājām, un rezultātā mums atņēma visu nopelnīto. Vairs neatceros, cik tas bija, taču stundā var nopelnīt ap 150 latiem,» stāsta Maksims. Šveicē īpaši domāts par to, lai netiktu traucēti vietējie iedzīvotāji, tieši tālab uz ielas spēlēt var tikai no pulksten 12 līdz 13.30 un no 17 līdz 20.
Jaunā čellista ikdiena esot ļoti saspringta, tāpēc vairs neatliekot laika ielu muzicēšanai. Galvenais esot privātstundas pie skolotāja, kopīgas koncertprogrammas ar slaveniem mūziķiem. «Mans virziens ir solo performance, taču nevaru arī bez kamermūzikas, tāpēc spēlēju orķestrī. Brīvajā laikā arī sportoju. Protams, visam pa vidu vēl koncerti,» stāsta Maksims.
Pietrūkst Jelgavas Mūzikas vidusskolas disciplīnas
Tiesa, Jelgavā viņš vairs nav īpaši biežs viesis, vien šogad gadījies mājās būt jau otro reizi. Februārī čellists piedalījies Latvijas mūzikas Gada balvā, pirmo reizi kopā ar Latvijas Nacionālās operas pirmo vijoli Raimondu Ozolu uzstājoties ar programmu Maikla Džeksona piemiņai. Un tagad pārbraucis, lai sniegtu solokoncertu. Taču mūziķis atzīst, ka Jelgavā viņam ir prieks atgriezties un vienmēr ir gatavs parādīt, ko iemācījies. «Mūziķiem visa dzīve ir ceļojums, taču ir patīkami apzināties, ka man Jelgavā ir mājas, kur mani vienmēr gaidīs,» teic Maksims. Viņam mūsu pilsēta vairāk asociējas ar Mūzikas skolu, kur viņš pavadījis dzīves lielāko un, kā pats saka, labāko daļu, neskatoties uz stingro disciplīnu, kas no viņa prasīta. «Varbūt pat tā disciplīna, kas ieaudzināta te, man mazliet pietrūkst Šveicē. Es esmu ļoti pateicīgs savai skolotājai Irinai Titarenko, kura mani «ganīja» kā savu dēlu, ievadīja čella spēlē, ļāva iemīlēt šo instrumentu. Pie viņas es atnācu, kad vēl nebiju četrus gadus vecs, pateicoties mammai, kura parādīja fotogrāfiju ar šo instrumentu un prasīja: «Gribi tādu spēlēt?» Ko es zināju tādā vecumā, tikai teicu «jā» un, līdzi ņemot savas rotaļlietas, mēroju ceļu uz Mūzikas skolu. Un te nu es esmu,» stāsta Maksims.
«Mūzika nav sports, bet bauda»
Jā, te nu viņš ir. Viņam jau bijuši neskaitāmi koncerti, jau 17 starptautiskos konkursos saņēmis godalgotas vietas, viņa kontā ir četras «Grand Prix» balvas – divas konkursā «Talants Latvijai», vienu Austrijā un 2004. gadā, vēl mācoties mūsu Mūzikas vidusskolā, viņš saņēmis Latvijas Nacionālās operas dibinātāja Teodora Reitera «Grand Prix» balvu. «Mūzika nav sports, bet gan bauda, tāpēc vienmēr koncertējot uzsvaru lieku uz sevis parādīšanu, ne prēmijām. Protams, ir patīkami tās saņemt, taču lielākā mūziķa balva ir brīdī, kad viņš ir apmierināts ar savu sniegumu. Man galvenais ir kontakts ar publiku, jo tās ir tādas emocijas! Mūzikai virsotnes ir augstas! Manuprāt, esmu vēl tikai pašā sākumā. Tikai tagad saprotu, ka mūzika ir grūta un tas viss prasa daudz pūļu, pacietību un koncentrēšanos, lai uzkāptu virsotnēs,» tā Maksims.
«Latvijā ir tik daudz talantīgu jauniešu»
Taujāts, vai kādu reizi sevi pieķēris pie domas atgriezties Latvijā, Jelgavā, Maksims atzīst, ka viņš mīl savu pilsētu, taču viņam sāp sirds par to, kas Latvijā notiek ar kultūru. «Diemžēl Latvijā kultūrai pievērš arvien mazāku uzmanību. Ar kultūru mēs saprotam ļoti daudz – dejot, dziedāt, spēlēt, gleznot, deklamēt… Mani, protams, vairāk interesē, kas notiek ar klasisko mūziku. Mums ir tik daudz talantīgu jauniešu, vajag tikai nedaudz pabīdīt viņus, un Latvijas vārds skanēs pasaulē ļoti plaši. Paldies manai skolai, pilsētai, kas mani atbalstīja, un, pieliekot savu gribasspēku, pūles, es varēju tikt tālāk. Tieši tāpēc es mīlu savu skolu, savu pilsētu. Diemžēl šobrīd Latvijā es sevi neredzu. Šveicē ne tikai mūzikas, bet arī dzīves līmenis ir augstāks, tāpēc tagad esmu tur,» atzīst Maksims, tomēr nenoliedz, ka ir mazliet noguris no dzīves ārpus Latvijas un tagad divus mēnešus padzīvos Jelgavā. Maksims neslēpj, ka augstākas prasības mācoties noteikti ir Latvijā. «Viņiem sistēma ir pielaidīgāka, taču ir iespēja studēt pie plaši pazīstamiem mūziķiem,» tā Maksims.
Gatavojas solokoncertam
Arī šobrīd Maksims, kā agrāk, teju katru dienu mēro ceļu uz Mūzikas skolu, lai kopā ar skolas pedagoģi pianisti Natāliju Prihodčenko sagatavotos Maksima solokoncertam, kurā skolotāja spēlēs klavieres. Tas notiks nākamtrešdien, 25. augustā, pulksten 19 Rīgas Latviešu biedrības namā. Programmā – Ludviga van Bēthovena, Gabriela Forē un Astora Piacollas skaņdarbi. «Šie darbi būs manā interpretācijā. Tā teikt, ar mazliet jaunu skanējumu,» tā Maksims. Jāpiebilst, ka Maksims ar koncertiem līdz šim Jelgavā uzstājies kultūras namā un Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā.
Foto: Ivars Veiliņš
27.4 °C,
0.7 m/s,
55.8 % 
27.4 °C,
0.7 m/s,
55.8 %